Ilgākā laika periodā atgriežoties konkrētās vietās Baltijas jūras piekrastē, autore analogajā fotogrāfijās un dienasgrāmatas piezīmēs dokumentē saskarsmi ar priedēm, akmeņiem, vēju, paisumu, aļģēm un smiltīm. Saskarsmes brīžos viņa ne vien izjūt dabas klātbūtni, bet mēģina izprast, kā tas ir – būt akmenim vai būt kokam.
Pašrocīgi radītie attēli vasaras izskaņā pārtapuši gaismas projekcijās uz ISSP galerijas logiem, veidojot multisensoru un kontemplatīvu telpu, kas ļauj skatītājam iejusties mākslinieces pieredzē. Tuvība dabai sniedz mierinājumu, patvērumu un vienlaikus – atgādina par mūsu atbildību vides un nākotnes paaudžu priekšā. Kvēpa jautā: «Vai empātiju pret dabu ir iespējams trenēt?»