Viena no izstādes sižetiskajām līnijām nenoliedzami ir dabas krāsu paletes pārnešana mākslas darbos ar dabiskās krāsošanas metodi, akcentējot māksliniecei Ritai Brokai tik nozīmīgo vietas sajūtu. Diendienā apdzīvojot noteiktu apvidu, pārvietojoties pa vieniem un tiem pašiem ceļiem, viņa saaugusi ar redzamo, kā arī citādi sajūtamo, kļūstot pār šīs vides neatņemamu daļu.
Ritai Brokai personīgi nozīmīgās teritorijas idejiskā ass ir Daugava ar tās plūdumā jaušamajām dziesmu rindām un nostāstiem, liktenīgiem pavērsieniem, ar tās krastos sablīvētajiem pilsētainavas un lauku vides fragmentu slāņiem. Tas viss iegūlis asociatīvo tēlu pamatā, attēlojot māksliniecei būtisko un pārdomu vērto.
Paralēli piederības un kultūras identitātes aspektiem nolasāma tēma, kurai, kā skaidri parāda notikumi kopš februāra beigām, nav vēsturiska noilguma. Tas ir stāsts par līdzpārdzīvojumu, kurā jaušas arī ikvienas sievietes bažas par saviem vīriem un dēliem un galu galā savu ģimeni visā šajā mainībā. Tās ir pārdomas par zaudēto un iznīcināto, par gaidīto un nenotikušo, par gatavību pieņemt neizbēgamo un izturēt, kā tas ir reizēm izdziedāts, lasīts un stāstīts, taču nekad nav bijis attiecināts uz sevi. Izstādes nosaukumā ietvertais jautājums mudina palūkoties uz notiekošo caur jaunu, nepastarpinātu sajūtu radītu prizmu.
Pēc mākslinieces domām, dabiskas izcelsmes šķiedra ir materiāls, kas visciešāk saistīts ar cilvēka eksistenci. Tā ir mūžsena un joprojām pastāvoša. Tajā ir dzīvība. Sīksta kā bruģī izaugušas sēklas stiebrs.