Francijas pilsētā Tulonā dzimušais Ksavjē de Mestrs ir mūsdienu slavenākais arfists, kurš izpaužas kamermūzikas programmās un uzstājas kopā ar simfoniskajiem orķestriem. Līdzās klasikas darbiem – gan arfai komponētajiem, gan pārlikumiem – viņa repertuārā ir daudz laikmetīgās mūzikas. Sava mūža pēdējo opusu – Koncertu arfai ar orķestri – Ksavjē de Mestram ir veltījis ievērojamais ungāru komponists Pēters Etvešs, kurš aizgāja mūžībā 24. martā astoņdesmit gadu vecumā.
Arfas spēli Ksavjē de Mestrs vispirms apguvis savā dzimtajā Tulonā pie pasniedzējas Vasilias Briano, vēlāk Parīzē pie Katrīnas Mišelas un Žaklīnas Boro. No 1998. līdz 2010. gadam Ksavjē de Mestrs bija Vīnes filharmonijas orķestra mūziķis un, kā pienākas šā kolektīva dalībniekiem, spēlēja arī Vīnes Valsts operas orķestrī. Pēc solokarjeras sākšanas viņš ir uzstājies ar labākajiem orķestriem visā pasaulē un strādājis ar diriģentiem Andrē Prevēnu, Saimonu Retlu, Rikardo Muti, Daniēli Gati, Filipu Žordānu, Bertrānu de Bijī, Danielu Hārdingu, Susannu Melki, Mirgu Gražinīti-Tīlu un Natāliju Štucmani. Ksavjē de Mestrs ir bijis dzirdams kamermūzikas programmās ar soprānu Diānu Damravu, tenoru Rolando Viljasonu un flamenko leģendu un kastaņešu spēles dīvu Lucero Tenu.
Arfistam ir plašs albumu klāsts, tos ir izdevušas ierakstu kompānijas Harmonia Mundi un Sony Classical. Kopā ar Rolando Viljasonu ieskaņotais albums Serenata Latina iznācis kompānijas Deutsche Grammophon paspārnē. Harmonia Mundi izdoto albumu La Harpe Reine (2016) Ksavjē de Mestrs ir ierakstījis kopā ar maestro Viljamu Kristi un viņa dibināto senās mūzikas ansambli Les Arts Florissants. Šis darbs vēsta par arfas triumfu, kas tika piedzīvots Marijas Antuanetes valdīšanas laikā. Kad 1770. gadā Marija Antuanete ieradās franču galmā, viņas bagāžā bija arfa. Karaliene spēlēja arfu, un, pateicoties viņas entuziasmam, Versaļā un Parīzē pulcējās arfisti no visas Eiropas un komponisti daudz rakstīja šim instrumentam.
"Arfa bija Marijas Antuanetes iemīļotākais instruments. Augstākās sabiedrības dāmas vēlējās viņai līdzināties un sāka apgūt arfas spēli – tas bija arfas zelta laikmets, kas pēc tam vairs nav atkārtojies," stāsta Ksavjē de Mestrs. "XVIII gadsimta beigās Parīzē bija vairāk nekā 200 veikalu, kas tirgoja arfas. Tagad mums ir tikai trīs veikali. Visi arfisti brauca uz Parīzi un Versaļu, lai uzstātos karalienes priekšā. Tajā laikā arfistu šeit bija vairāk nekā pianistu. Albumā La Harpe Reine man šķita interesanti no jauna atklāt repertuāru, kas skanēja franču galmā, bet tagad ir daļēji aizmirsts. Kopš tā laika arfa bieži vien asociējas ar sievietēm, jo ir daudz gleznu, kurās viņas ir redzamas salonā spēlējam arfu, bet nevajag aizmirst, ka lielākā daļa arfistu bija vīrieši," atgādina Ksavjē de Mestrs.
"Arfa ir kā vesels orķestris ar dažādām krāsām un iespējām. Koncerta programma ir daudzveidīgs muzikāls ceļojums. Es ielūdzu klausītājus doties sev līdzi," saka Ksavjē de Mestrs. Foto – Nikolajs Lunds
Solokoncertā Latvijas Nacionālajā teātrī 18. aprīlī Ksavjē de Mestrs spēlēs Džovanni Pešeti, Fransisko Tarregas, Manuela de Faljas, Ferenca Lista, Bedržiha Smetanas, Gabriela Forē, Kloda Debisī un Anrietas Renjē opusus. Vairāk par savu daiļradi mākslinieks stāsta intervijā KDi.
Pirms vienpadsmit gadiem jūs jau uzstājāties Rīgā – Lielajā ģildē kopā ar Ziemeļu simfonisko orķestri diriģentes Anu Tali vadībā atskaņojāt Reinholda Gliēra Koncertu arfai ar orķestri. Tagad atgriežaties ar soloprogrammu.
Zinu, ka esmu bijis Rīgā, bet nevarēju atcerēties, ko spēlēju. Toreiz uzstājāmies skaistā koncertzālē.
18. aprīlī jūs kāpsiet uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves. Visu vakaru skanēs arfa solo. Ko jūs varētu teikt klausītājiem, kuri nav pārāk labi pazīstami ar šo instrumentu, – kāpēc būtu jānāk uz jūsu koncertu?
Tā ir unikāla iespēja atklāt tādu īpašu instrumentu kā arfa, kurai ir daudz vairāk krāsu, nekā jūs varat iedomāties. Parasti cilvēki ir pārsteigti, kad pirmo reizi dzird arfu solokoncertā. Arfa ir kā vesels orķestris ar dažādām krāsām un iespējām. Koncerta programma ir daudzveidīgs muzikāls ceļojums. Es ielūdzu klausītājus doties sev līdzi. Tā ir ļoti personiska, aizkustinoša pieredze. Kad esmu viens uz skatuves, kontakts ar publiku ir intīms un tiešs.
Ar ko jūs aizrāva arfa, kad jaunībā sākāt to spēlēt? Kāpēc izvēlējāties arfu, nevis kādu citu instrumentu?
Es iemīlējos arfas skolotājā! Vasilia Briano mums mācīja mūzikas teoriju, bija jāsāk ar solfedžo. Skolotāja man tik ļoti patika, ka es uzreiz teicu – vēlos apgūt to instrumentu, ko viņa māca spēlēt, un tā bija arfa. Esmu laimīgs, ka pieņēmu šo lēmumu, kas izrādījās liktenīgs. Man bija talants spēlēt arfu. Man nebūtu tik ļoti veicies ar vijoles vai kāda cita instrumenta spēles apgūšanu. Man nebija tik ideāla dzirde, lai spēlētu vijoli, bet man bija laba koordinācija, lai spēlētu arfu.
Sāku spēlēt arfu deviņu gadu vecumā. Labs kontakts ar pirmo skolotāju ir ārkārtīgi svarīgs. Tu gribi izpatikt skolotājam, un šāda motivācija palīdz. Man joprojām ir labas attiecības ar Vasiliu Briano. Viņa ir brīnišķīga dāma un spēj motivēt audzēkņus. Ja nebūtu saticis Vasiliu Briano, es nebūtu kļuvis par mūziķi.
Kuras ir visskaistākās melodijas, kas komponētas arfai?
Skaistus darbus arfai solo ir sacerējusi Anrieta Renjē (1875–1956). Viņa bija XX gadsimta izcilākā arfiste, kā arī komponiste un pedagoģe. Kad klausāties viņas opusus Légende un Contemplation, jūs dzirdat, cik labi tie ir komponēti, jo autore pati bija arfiste. Koncertžanra darbu vidū varu izcelt Fransuā Adriēna Bualdjē (1775–1834) koncertu, īpaši tā trešo daļu. Skaists ir Reinholda Gliēra (1875–1956) koncerts. Pavisam atšķirīgs ir Alberto Hinasteras (1916–1983) koncerts, kas ir pievilcīgs ar Dienvidamerikas ritmiem.
Arfai piestāv Kloda Debisī un citu impresionistu mūzika. Pārlikumos arfai brīnišķīgi skan Manuela de Faljas un Bedržiha Smetanas kompozīcijas, piemēram, Vltava no Smetanas simfonisko poēmu cikla Mana dzimtene.
Kurus simfoniskā repertuāra darbus jums vislabāk patika spēlēt, kad bijāt Vīnes filharmonijas orķestra dalībnieks?
Simfoniskais repertuārs arfai nav tas interesantākais. Protams, varu nosaukt Igora Stravinska Simfoniju trijās daļās. Daudz saistošāka arfai ir opera – gan Džakomo Pučīni Bohēma, gan Riharda Štrausa Salome. Kad spēlēju simfoniskajā orķestrī, biju mazliet neapmierināts, jo visu laiku bija jāgaida un jāskaita taktis. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc nepaliku Vīnes filharmoniķu sastāvā ilgāk un vēlējos attīstīt solokarjeru.
Tajā laikā spēlējāt arī Vīnes Valsts operas orķestrī?
Jā, katram Vīnes filharmonijas orķestra mūziķim vispirms ir jāspēlē arī Vīnes Valsts operas orķestrī. Man darbs operā gāja pie sirds, jo man patīk balss. Man patīk pavadīt dziedātājus. Operā ir izteiksmīgas arfas partijas – tām ir daudz lielāka loma nekā simfoniskajā repertuārā.
Jums ir izveidojusies auglīga partnerība gan ar vācu soprānu Diānu Damravu, gan ar meksikāņu tenoru Rolando Viljasonu. Kā jūs raksturotu savu sadarbību ar dziedātājiem?
Es iepazinos ar Diānu Damravu, kad bijām jauni. Viņa ir apbrīnojama, iejūtīga māksliniece. Diānai ir viena no visskaistākajām balsīm, viņa ir ļoti ambicioza un inteliģenta mūziķe, kura ir atvērta jaunām idejām. Arfas pavadījums ir maigs, tāpēc vokālistam ir jāatrod jaunas krāsas savā balsī un citāds dziedāšanas veids. Diānu iedvesmo šādi meklējumi. Ar viņu gadu gaitā esam izpildījuši vairākas programmas.
Ar Rolando Viljasonu pirms dažiem gadiem izveidojām Latīņamerikas dziesmu programmu. 2020. gadā iznāca mūsu kopīgi ierakstītais albums Serenata Latina, kurā Dienvidamerikas mūzika atklājas visā savā melodiskajā un ritmiskajā daudzveidībā, tie ir ilgu, sāpju, melanholijas, siltuma un dzīvesprieka caurstrāvoti stāsti. Šī programma atšķiras no ierastā solokoncerta, kurā dziedātājs muzicē kopā ar pianistu un klavieres tikai pavada balsi, – uz skatuves ar Rolando esam duets, un man ir iespēja spēlēt solo.
Kamermūzikas programmās esat sadarbojies ar latviešu vijolnieci Baibu Skridi.
Jā, mums ir bijušas vairākas turnejas, kurās muzicējām ar Baibu Skridi un čellistu Danielu Milleru-Šotu. Baiba ir ļoti skaista, sirsnīga personība. Man vienmēr ir prieks pavadīt laiku kopā ar viņu gan uz skatuves, gan ārpus tās.
Būtiska jūsu repertuāra daļa ir laikmetīgā mūzika. Šā gada 18. janvārī Parīzē pirmatskaņojāt jums veltīto ungāru komponista Pētera Etveša Koncertu arfai un orķestrim. Pavisam nesen, 24. martā, Etvešs aizgāja mūžībā. Pastāstiet, lūdzu, par šo opusu!
Tā ir sanācis, ka tagad spēlēju Pētera Etveša pēdējo darbu. Viņš ir sacerējis fantastisku koncertu, par ko esmu viņam bezgala pateicīgs. Tas iespaidīgi atklāj instrumenta iespējas. Komponēšanas procesā varēju pavadīt laiku kopā ar autoru. Tas ir gods, ka savu pēdējo skaņdarbu Pēters Etvešs ir veltījis man un arfai. Šo koncertu kopīgi bija pasūtījušas sešas institūcijas: Francijas Radio filharmonijas orķestris, Berlīnes Radio simfoniskais orķestris, Romāņu Šveices simfoniskais orķestris, Portu Fundação Casa da Música, Japānas raidsabiedrības NHK simfoniskais orķestris un Vīnes Radio ORF simfoniskais orķestris. Ar trim orķestriem darbu jau esmu nospēlējis, drīz gaidāmi vēl trīs koncertvakari – 18. maijā Portu, 28. maijā Tokijā un 4. jūnijā Vīnē.
Ceru, ka man būs iespēja atskaņot Pētera Etveša koncertu arī turpmāk. Varbūt mēs varētu organizēt pirmatskaņojumu arī Latvijā? Klausītājiem tas būtu jādzird – tas ir vislabākais mūsdienās komponētais koncerts arfai, ko esmu spēlējis.
Vai pašam autoram janvārī bija iespēja klātienē Parīzē dzirdēt koncerta pirmatskaņojumu?
Pēters Etvešs to klausījās radio tiešraidē. Viņš bija priecīgs, bet viņš jau bija ļoti vājš un nevarēja būt klāt.
Jūsu repertuārā ir arī somu komponistes Kaijas Sāriaho (1952–2023) koncerts arfai un orķestrim Trans. Kādas ir šā darba īpašības?
Kaijai Sāriaho ir savs komponēšanas stils, viņa meistarīgi rakstīja arfai, jo labi pazina šo instrumentu. Skanējums ir caurspīdīgs un ziemeļniecisks, tajā ir jūtamas komponistes somu saknes. Savu koncertu Kaija Sāriaho komponēja atšķirīgā veidā, salīdzinot ar Pēteru Etvešu. Viņa precīzi zināja, ko vēlas. Es nebiju iesaistīts darba tapšanas procesā un saņēmu partitūru, kad opuss bija pabeigts. Pēters Etvešs savu koncertu rakstīja speciāli man, es vairākas reizes viņu apciemoju, un mēs strādājām kopā.
Poļu klasiķis Kšištofs Pendereckis (1933–2020) tā arī nepabeidza savu koncertu, ko jūs plānojāt atskaņot?
Jā, Kšištofa Penderecka koncerts arfai palika nepabeigts. Viņš vairākas reizes ķērās pie tā komponēšanas un katru reizi to pārtrauca, teikdams, ka tas ir pārāk sarežģīti un viņš nav tik labi pazīstams ar šo instrumentu, lai sacerētu koncertu.
Kā atšķiras mūsdienu skaņražu domāšana par arfu, ja salīdzinām ar iepriekšējo gadsimtu komponistiem? Kā mūsu laikabiedri izturas pret šo instrumentu?
Parasti paši komponisti arfu nespēlē. Ja viņi komponē klavierēm, viņiem ir daudz vieglāk, jo gandrīz ikvienam ir klavierspēles pieredze, bet ar arfu ir citādi. Darbs prasa vairāk laika, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc skaņraži nelabprāt raksta arfai. Pendereckis ir teicis, ka pārtraucis koncerta komponēšanu, jo tas prasījis pārāk daudz laika un viņš nejuties ērti. Katram komponistam ir sava pieredze ar arfu. Piemēram, Kaija Sāriaho savās operās daudz ir izmantojusi arfu, tāpēc pieļauju, ka viņai tas bija vieglāk.
Nākamo jauno koncertu, ko spēlēšu, sacerēs ķīniešu izcelsmes amerikāņu komponists Taņs Duņs. Pirmatskaņojums plānots 2026. gadā. Tagad, kad esmu plašāk pazīstams un man ir reputācija mūzikas pasaulē, es varu atrast jaundarbu pasūtītājus un cienījamus orķestrus, kas šos opusus izpildīs. Tā ir mana atbildība – attīstīt arfas repertuāru un piesaistīt mūsdienu komponistu uzmanību. Es ar nepacietību gaidu katru iespēju ar viņiem strādāt.
Jūsu biogrāfijā ir norādīts, ka spēlējat ražotāja Lyon & Healy instrumentu. Kā skan jūsu arfa?
Es nezinu, kādu instrumentu spēlēšu Rīgā, to man iedos uz vietas. Ar savu arfu nesanāk ceļot bieži, tas ir pārāk sarežģīti instrumenta izmēra dēļ. Man ir divas arfas: viena ir Parīzē, otra – Vācijā. Agrāk man bija vēl viena arfa Āzijā, bet, sākoties Covid-19 pandēmijai, es no tās atteicos. Lyon & Healy ir ASV ražotājs, šim instrumentam ir spilgts skanējums, kas piestāv repertuāram, kurš tiek spēlēts kopā ar orķestri. Šo zīmolu var salīdzināt ar Steinway klavieru pasaulē.
Pārsvarā spēlēju instrumentu, ko katrā pilsētā sagādā koncertu rīkotāji un orķestri. Pēdējos gados ir notikuši pamatīgi uzlabojumi – koncertzāles un orķestri ir ieguldījuši līdzekļus jaunu arfu iegādē. Tagad gandrīz visur var atrast labu arfu.
Jau iepriekš esat teicis, ka arfa ir instruments, ar kuru spēlētājam ir visciešākais fiziskais kontakts, tajā ir iesaistīts viss ķermenis – arfa nonāk jūsu apskāvienā.
Tieši tā. Turklāt arfa ir viens no tiem retajiem instrumentiem, kura skaņa tiek radīta ar pirkstiem – te nav ne lociņa, ne āmuriņu. Arfists veido skaņu ar pirkstiem.
Kā cenšaties rūpēties par saviem pirkstiem?
Ak, tas nav nekas īpašs. Negatavoju ēst neko sarežģītu, lai nesagrieztu pirkstus, nenodarbojos ar dārzkopību, bet mierīgi daru visu pārējo. Mani pirksti ir diezgan izturīgi.
Jūs esat apskaužamā fiziskajā formā. Cik daudz laika pavadāt sporta zālē?
Apmeklēju sporta zāli četras piecas reizes nedēļā. Vingrošana palīdz tikt vaļā no stresa un bezmiega, kas uznāk tālos ceļojumos, kad mainās laika joslas. Cenšos ievērot treniņu grafiku. Treniņi sporta zālē ir vispieejamākais fizisko aktivitāšu veids, ar ko ceļojumos var nodarboties jebkurā vietā pasaulē.
Vai jums dzīvē ir vēl kādas aizraušanās?
Es apmeklēju teātri un lasu. Mani interesē arhitektūra un dizains. Man arī pašam patīk veidot telpu dizainu. Ir fascinējoši redzēt visas jaunās koncertzāles, kas uzceltas pēdējos gados. Iedvesmojoša ir gan Elbas filharmonija Hamburgā, gan Parīzes filharmonija. Lieliska ir 1998. gadā atklātā koncertzāle KKL Lucernā. Dzīvojam laikā, kad top aizraujoša arhitektūra.
Ksavjē de Mestrs
Latvijas Nacionālajā teātrī 18.IV plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 25–65