Visas grāmatu dizainera Alekseja Muraško veidotās grāmatas atveras mīksti un aicinoši kā labi ieeļļotas durvis. Teksts viņa grāmatās sākās gandrīz no pašas augšas. Ir sajūta, ka tas ieplūst lapaspusē un turpina jau kaut kur citur iesāktu dzīvi. Tā ir viena no viņa rokraksta īpatnībām – atšķirības zīmēm, kas Alekseja Muraško grāmatas padara nesajaucamas un grūti izlaižamas no rokām.
Pieprasītākais, ražīgākais, apbalvotākais. Šie apzīmējumi rakstos un intervijās tikai mainās vietām. "Veido arī žurnālus, katalogus, burtveidolus, vizuālās identitātes un navigācijas dizainu. Darbi vienlaikus izceļas gan ar praktiskumu, gan jūtīgumu, drosmi un atturību," Alekseju Muraško raksturo Fold.lv, nosaucot par "grāmatu karali".
Intervija ar mākslinieku sniedz skaidru atbildi, kas ir šīs meistarības aristokrātisma pamatā. Visdziļākā rūpība un iedziļināšanās. Alekseja Muraško paralēlais neredzamais stāsts grāmatā, kas rada viņa veidoto grāmatu cildināto virsvērtību un smaržu. Savā bezkompromisa attieksmē pret rezultātu viņš pat nedaudz līdzinās izdevniecības Zelta Ābele dibinātājam Miķelim Gopperam, kura vārdā nosaukts skaistāko grāmatu konkurss. Kļūdas dēļ abi ir gatavi pārdrukāt visu metienu.
Aleksejs Muraško pats sevi uzskata par amatnieku. Lai gan – līdz pat 2025. gada 30. augustam viņa solo oriģināldarbu var skatīt Latvijas Nacionālajā bibliotēkā tekstam un materialitātei veltītajā izstādē Teksts mūs neinteresē. Tas ir aizraujošs Alekseja Muraško dialogs ar XV un XVI gadsimta tipografikas, maketēšanas un teksta lasāmības pamatprincipiem. Uz jautājumu, vai esam daudz tālāk tikuši, viņš atbild: "Pārāk tālu jau neesam." Mākslīgo intelektu Aleksejs Muraško labprāt lieto, bet tikai kā tīri tehnisku palīdzīgu rīku. Viņaprāt, cilvēka radošais potenciāls vēl ne tuvu nav izsmelts.
Jūsu apbalvojums droši vien nevienam, kas seko līdzi grāmatu dizainam, nav liels pārsteigums. Visticamāk, arī jums pašam ne. Vai aprīļa sākumā Zelta ābeles 2023 ceremonijā jau trešo reizi karjerā saņemtais labākā mākslinieka tituls joprojām sniedz gandarījumu?
Jā. Domāju, ka jā, paldies.
Esat kļuvis par nozares autoritāti. Reizēm iznāk sacensties arī pašam ar sevi. Vai jums ir savi kritēriji, pēc kuriem vērtējat savu darbu?
Jebkurš projekts ir apstākļu kopums, tāpēc ir grūti to formulēt. Reizēm var novērtēt materiāla tīrību vai augstu kvalitāti un citas patīkamas sakritības. Citā gadījumā aiz grāmatas stāv milzīgs darbs. Ir grūti salīdzināt procesu un rezultātu, tāpēc ka apstākļi ir ļoti atšķirīgi. Man nepārprotami ir savs standarts. Nevaru to vienmēr paskaidrot. Ir kaut kāda robeža, kuru es formulēju tā – ka neesmu gatavs to parādīt otram cilvēkam. Tātad tas izdevums vēl nav pietiekami labi nogatavināts. Ir arī gadījumi, ka ar grāmatu viss ir labi, bet tajā ir kāda detaļa, kas mani traucē, un ir jālabo.
Ir bijuši gadījumi, kad gala lēmumu par noformējumu atstājam līdz pēcapstrādes operācijai. Piemēram, Darjas Kalašņikovas grāmatā Ēna un jūra. Ņemot vērā, ka pirmoreiz izmantojām tik izteiksmīgu vāka materiālu, man nebija pārliecības, kā tas izskatīsies dzīvē. Izrādījās, ka mana sākotnējā ideja ar glancētu foliju nedarbojas. Man par to bija aizdomas, un es lūdzu Jelgavas tipogrāfijai piegādāt divus vai trīs folijas variantus. Tas nozīmē, ka grāmatas gala tēls parādījās tikai pie folijspiedes iekārtas kādas četras dienas pirms grāmatas piegādes klientam. Grāmatas rašanās ceļi ir dažādi. Ir arī tādas reizes, kad viss ir strikti noformulēts un es ticu, ka šis ceļš ir vienīgais pareizais. Tikko izdevniecībā Neputns iznāca divas grāmatas par ikonu vēsturi. Varu parādīt "lelli". Šī "lelle" tika izveidota pirms pusotra gada, kad makets vēl neeksistēja. Uz vāka ir kontūras no reālajām ikonām, kas ir grāmatā. Šajā gadījumā biju pārliecināts, ka tas ir vienīgais pareizais risinājums.
Ja kāds iebilstu vai jūsu ideju nevarētu īstenot, vai jūs atteiktos no projekta?
Nē. Noteikti būtu liela sāpe un notiktu alternatīva varianta meklēšana. "Lelle" pārliecināja gan mani, gan izdevēju, ka tas ir atbilstošs risinājums. Ja šī "lelle" neizdotos, izdevējs to nekad neredzētu. Sākotnēji visa atlase un pakļaušana kritērijiem notiek manā galvā. Tikai pēc tam dalos ar kolēģiem un autoriem.
Jūs nākat jau ar gatavu, noslīpētu ideju?
Jā, ļoti bieži tā notiek. Ir gadījumi, kad materiāls pats par sevi daudz ko stāsta un nav nepieciešams ilgi domāt. Ir bijuši gadījumi, kad izdevējs nāk ar nosacījumiem un "sarkaniem karogiem". Piemēram, Orbītas sērijā Publiskā telpa Vladimirs Svetlovs pieprasīja, lai grāmata būtu cietajos vākos un lai uz tiem būtu fotogrāfijas. Es to izpildīju tiešā veidā. Nelīmējām fotogrāfiju uz vāka kā parasti, kad to iespiež iekšā, – mums ir otrādi: foto ir ar reljefu. Taču lielākoties ļauju sev piedzīvot pārsteigumu un pakļaujos apstākļiem. Tie ne vienmēr ir slikti vai traki. Reizēm ir patīkami, ka tu atrodi nejaušības, kas tevi ved cauri visam projektam līdz galam. Manā gadījumā gals ir tad, kad gatavā grāmata ir piegādāta izdevējam.
Kā jums rodas ideja, kāda būs konkrētās grāmatas seja un vizuālā valoda?
Katrai grāmatai ir divi slāņi: viens ir funkcionālais, kas man ļoti daudz nozīmē, un otrs ir transcendentālais jeb estētiskais. Par funkcionalitāti strīdēties ir grūti. Ja grāmata ir viegli šķirama, tai nav tik liels lapaspušu skaits un izmērs, lai sanāktu "ķieģelis", tev būs pateicīgs gan lasītājs, gan izdevējs, ka viņš patērējis mazāk naudas papīram un drukai. Par to ir iespējams spriest racionāli, bet ir estētiskais slānis, kam ir nepieciešami pierādījumi. Reizēm nevaru pārliecināt pat sevi, kāpēc tieši tā ir izdarīts. Ikonu grāmatas gadījumā sapratu, ka nezinu pietiekami daudz par to, kā veidojas ikona. Palasīju par šo tēmu un uzdevu jautājumus vietējiem ikonu gleznotājiem Latvijā – Annai Kuzņecovai un Aleksejam Beļeckim. Man bija dažas neskaidrības par ikonu tehnoloģiju. To pamatā, izņemot radošo daļu, tīri tehniski ir šādas lietas: koka pamats, marle vai audekls, kas pielīmēts ar zaķu ādas līmi un pēc tam – gruntēts ar levkasu.
Tas ir sajaukums no krīta, tās pašas līmes un linsēklu eļļas. Sajaukums ir pietiekami izturīgs pret mitruma un temperatūras svārstībām. Pēc tam levkasa virsmu slīpē. Pie tās ļoti labi līp gan krāsas, gan zeltījums, gan sudrabs. Šajā grāmatā ir atkārtots šis piegājiens. Mūsu gadījumā koks ir kartona vāciņš. Pēc tam ir marlei līdzīgs audums, un tālāk – uzdruka ar krāsu, kas sanākusi ļoti līdzīga levkasam. Iekšējā daļa noslīpēta ar spiedienu, to sauc par "kovčegu" (šķirsts – padziļināts laukums ikonas dēļa centrālajā daļā, uz kuras tiek gleznots galvenais atveids). Es šos siluetus uz grāmatas vāka atstāju kā abstrakciju, ikonu reprezentāciju. Bet to formas atsaucas uz konkrētām ikonām, kas ir atrodamas grāmatā. Šajā gadījumā ideju man deva pats materiāls, tēma.
Man patīk dekonstruēt lietas. Tā savā ziņā ir dizainera spēle ar saturu. Aristotelis neprasa spēli (grāmatu Runas māksla – rētorika konkursa Zelta ābele 2023 žūrija atzinusi par labāko prozas kategorijā – U. A.). Viņš runā pats par sevi. Ir nepieciešams tikai saprast robežas. Reizēm sarežģīta, pat traģiska tēma ir jāpasniedz caur krāsu un taktilām sajūtām, bet Aristotelis neprasa ar sevi iepazīstināt. Arī Roberts Mūks (grāmata Šai dzīves ievārījumā kaut kā trūkst bija nominēta prozas kategorijā – U. A.). Nostrādāja vāka foto, kas sabalsojas ar virsrakstu.
Aristoteļa Rētorikas grāmatas sākumā esat izmantojis tikai vienu – Luija Kosēna gravīru Atēnu skola (ap 1660), kas radīta pēc Rafaēla Sancio da Urbīno gleznas, no Nīderlandes Nacionālā mākslas muzeja krājuma. Šāds risinājums neprofesionāļa acīm šķietami nepiedāvā nekādu acīmredzamu dizaina ekvilibristiku.
Jā. Šī gravīra parādījās grāmatā tāpēc, ka es meklēju risinājumu, kā aizpildīt grāmatu līdz pilnai burtnīcai. Atstāt beigās tukšas lapas, manuprāt, nav labi. Ilgi domāju, kas varētu kļūt par mazu rozīnīti. Katrā grāmatā, kurā strādāju ar seniem autoriem, ir kāds mazs pienesums no manis. Šajā gadījumā grāmatas locījuma vieta iet tieši caur abiem centrālajiem personāžiem Aristoteli un Platonu, veidojot dialoga situāciju. Senekam (grāmata Vēstules Lucīlijam par ētiku bija nominēta 2020. gadā – U. A.) es lieku asiņot, pievienojot sarkanu krāsu drukai tikai tam.
Zelta ābeles preses konferencē iezīmējās jautājums, vai proza skaistāko grāmatu konkursā nav nedaudz pabērna lomā, jo šajā kategorijā dizaineri un mākslinieki šķietami var mazāk izpaust savas radošās idejas. Kā veidot prozas grāmatu dizainu, lai nepadarītu romānu par bilžu grāmatu, bet lai tā būtu vizuāli intriģējoša?
Tad man jāatgriežas pie Darjas Kalašņikovas romāna piemēra, tajā tomēr atradās telpa savdabīgam grafiskajam risinājumam. Vienas receptes nav. Reizēm prozā svarīgs ir vienkārši labs salikums un lapaspusēm pareizas proporcijas, un arī laba burtveidola izvēle. Ne vienmēr izšķirīgs ir pretenciozs vāks.
Tie burti ir tik apetītlīgi un pievilcīgi, ka patīkami pār tiem slidināt acis, vēl pat nelasot.
Grāmatu dizaina konkursi nav eksperimentu sacensības. To varēja redzēt arī šī gada Zelta ābeles konkursā. Dizaina ziņā Aristoteļa Rētorika noteikti nav īpaši izteiksmīgs darbs. Žūrija novērtēja smalkumu, materiālam atbilstošu piegājienu maketā. Arī to, lai grāmata būtu viegli lasāma un šķirama. Man joprojām ir sāpīgi atgādināt: ja mēs nevaram – īpaši grāmatu cietajos vākos – atvērt tā, lai būtu lasāms viss atvērums… Lūdzu, dārgie izdevēji, tas ir viens no kritērijiem, pēc kura žūrija spriež par kvalitāti. (Aleksejs atnes grāmatu, kas, viņaprāt, ir neveiksme. Ojāra Vācieša grāmata Minimismi (fonds Viegli) praktiski nav atverama – U. A.) Tik maza grāmata un ļoti pretojas atvēršanai! Par ko tur runāt?! Protams, ja to šķirstītu daudzas reizes un mazliet salauztu pirmajā, otrajā un trešajā trešdaļā, tā kļūs nedaudz veramāka, bet tik un tā šis ir darbs, kurā par funkcionalitāti un lasītāju nav pietiekami padomāts.
Ir tendence, ka par dizainu domā kā par tīri estētisku jomu. Nē! Dizainā būtiska daļa ir saistīta ar funkcionalitāti. Piemēram, universālā numerācija Aristoteļa izdevumā. Tā eksistē visos izdevumos, lai cilvēks varētu atsaukties uz izdevumiem arī svešvalodās, minot konkrētu rindkopu. Uzdevums ir palīdzēt orientēties, bet šie apzīmējumi nedrīkst būt arī pārāk uzkrītoši. Pamats ir teksts, autora stāstījums. Šoreiz izdevās izmantot vākam audumu, lai izdevumu padarītu taustāmāku, ar vairākiem patīkamības slāņiem, ne tikai saturu. Tas, protams, nenozīmē, ka tādai jābūt ikvienai grāmatai. Ir dabisks resursu ierobežojums. Mēs dzīvojam mazā valstī, kurā ir arvien mazāk lasītāju, jo samazinās iedzīvotāju skaits. Kad retrospektīvi paskatījos uz to, ko esmu darījis, secināju, ka nepretenciozus izdevumus, kas nav eksperimentāli mākslas izdevumi, varu nosaukt par bibliofilu kvalitātes literatūru. Arī Jesajas Berlina Ezi un lapsu, kas, iespējams, ir mans vissmalkākais izdevums pērn. Tur vispār nav nekādas pamanāmas pretenciozitātes. Tikai ļoti akurāts salikums.
Kaut kas tik patīkams tajos burtos. Kur noslēpums?
Jā! Jā! Es ļoti labi varu jūs saprast. Reizēm tiekos ar kolēģiem. Bija atbraukusi kolēģe no Berlīnes, kura neprot latviešu valodu, mēs ar viņu, tieši tāpat kā ar jums, sēdējām pie "upurgalda" (garš, augsts galds Alekseja Muraško virtuvē – U. A.). Iedevu viņai paskatīties dažas grāmatas. Vakara beigās pajautāju, kuru no grāmatām viņa gribētu paturēt sev, un viņa izvēlējās Ezi un lapsu. Tajā nav neviena attēla.
Jā, burti komunicē, rada kaut kādas sajūtas vieni paši bez teksta. Teikšu vēl trakāk – es lasītāju programmēju kaut kādai reakcijai. Reizēm – kādai asākai reakcijai, lai viņš saprastu grāmatā esošo diskomfortu. Citreiz mēģinu lasītāju atslābināt, lai viņš koncentrētos uz tekstu. Teksts – gluds kā upes virsma. Viss. Un peldi!
Vai iesaistāties sarunās arī ar autoriem? Dizains patiesībā sanāk jūsu grāmatas interpretācija. Jums ir lielas iespējas pastiprināt vai aizvirzīt teksta noskaņu, stilu vienā vai otrā virzienā, salikt savus jēgas un intonācijas akcentus. Varbūt reizēm autori iebilst?
Laikam tā notiek, ka bieži iedodu savu redzējumu. Ir kāda autore, kuras klātbūtne ir ļoti jūtama, un viņai ir konkrēti nosacījumi. Vairākums autoru uzticas. Viņiem patīk vērot procesu, jo viņiem tas viss ir kā augstākā matemātika. Autoru darbs pārveidojas par fizisku formu, dažiem šķiet, ka tā ir kaut kāda burvība, un viņi var vienkārši paļauties un gūt zināmu prieku. Mēdzu jokot un pēdējo reizi to darīju ceremonijā, saņemot Zelta ābeli par Aristoteļa Runas mākslu – rētoriku: teicu, ka ar šo autoru ir īpaši patīkami mijiedarboties, jo viņš vienmēr ir apmierināts, viņam nav iebildumu pret grāmatas noformējumu.
Bija laba sadarbība?
Jā, jā. Tas pats sakāms arī par Jesaju Berlinu.
Par mākslinieciski augstvērtīgāko mākslas izdevumu Zelta ābeles žūrija atzinusi jūsu veidoto Aijas Poles fotogrāmatu From Gas to Solid. Žūrija kā pieaugošu tendenci minēja spēcīgas fotogrāmatas. Lūdzu, pastāstiet, ar ko jums pašam īpašs ir šis godalgotais darbs?
Man ir vismaz trīs fotogrāmatas, kas ir saņēmušas Zelta ābeli: Stikla Strenči, Latvijas fotogrāfija 2022 un tagad Aijas Poles From Gas to Solid. Šī tendence veidojusies jau sen, bet šogad tā ir nepārprotami redzama. Šī grāmata man bija izaicinājums. Aija pie manis vērsās jau pirms kādiem četriem gadiem. Viņai kaut kāda iemesla dēļ bija interesanti ar mani sadarboties. Mēs to neesam noskaidrojuši līdz šim brīdim. Varbūt tagad atbilde vairs nav nepieciešama.
Kad Aijai jau bija gatavs zināms materiāla apjoms, viņa man vaicāja, vai es gribētu ar to strādāt. Man tajā laikā, 2022. gada rudenī, bija milzīga personīga krīze. Skatījos uz trausla, nelaimīga, afektīvā stāvoklī esoša cilvēka izpausmēm un daļēji tajā redzēju sevi. Es, protams, nevaru tā locīties kadrā kā viņa. Domāju – nē, nē, nē, man to nevajag, man pietiek ar savu krīzi! Tobrīd mēģināju atrast kaut kādu gaismu tuneļa galā un īstenībā nezināju, ko viņai atbildēt. Pagāja kāds laiks. Es kļuvu drusku mierīgāks. Aija atgādināja par sevi un piedāvāja visu pārrunāt. Līdz tam visa komunikācija notika attālināti. Tas, ka es neteicu viņai "nē", laikam ir mana vājība, nevis stratēģiska doma.
Laiks bieži palīdz. Rīts gudrāks par vakaru. Mūsu gadījumā pavasaris bija gudrāks par rudeni. Viņa atbrauca uz Rīgu, un mēs pirmoreiz tikāmies klātienē. Sapratu, ka viņa ļoti grib šo grāmatu. Sapratu, ko nozīmē, ka tev vajag no kaut kā atbrīvoties. Tu tajā esi ieguldījis daudz enerģijas, domāšanu un nevari no tās atbrīvoties, kamēr to neesi materializējis. Kādam māksliniekam tā ir izstāde, citam – grāmata. Aija ļoti, ļoti, ļoti to gribēja. Kultūrkapitāla fonda konkursā viņa divas reizes saņēma atteikumu, tas arī viņu ietekmēja noskaņas ziņā un domās – vai tas ir kaut kas vērtīgs? Beigās, lai šo ievainojumu izārstētu, Aija bija gatava grāmatu izdot par savu naudu. Paldies Dievam, tas nebija milzīgs budžets.
Kad satikāmies, teicu, ka atklāti paudīšu viedokli par viņas fotogrāfijām. Aija īrēja mazu dzīvokli bijušajā bibliotēkas namā Elizabetes ielā. Viņa paņēma kaudzi ar fotogrāfijām, un mēs ar tām aizpildījām visas brīvās virsmas. Es teicu: "Man nav daudz laika analizēt katru konkrēto fotogrāfiju, izdarīsim citādi – es pārskriešu katrai bildei pāri ar zibensvērtējumu, paskaidrošu vienā divos teikumos. Šis derēs, šis nederēs, šis gandrīz derēs, varbūt tev ir kaut kas līdzīgs?" Sapratām, ka grāmatai ir nepieciešams ironiskais slānis: reizēm – paspēlēties, reizēm – piešķirt glamūrīgumu. Šķita, ka Aija saprata manu ideju. Teicu: "Es domāšu par grāmatas tēlu, tu – par darbu secību. Ja tev kaut kas nepatiks, tu man pastāstīsi un es pielabošu." Es procesu tikai vadīju. Teicu, ka foto secībā vajag pauzes un lai bildes nebūtu stāstošas. Beigās mums bija dilemma. Vajadzēja atrast risinājumu tukšajām lapām. Teicu: "Man ir debila ģeniāla ideja – mums ir nepieciešams kliedzošs klusums." Tā radās milzīgie lapaspušu cipari tukšajās lapās.
Aijas Poles grāmatas From Gas to Solid atvērums. Foto – Aleksejs Muraško
Izklausās, ka darbojaties arī kā mākslinieciskais redaktors?
Jā, tā notiek ļoti bieži. Protams, ja man ir Poiša (grāmata Juris Poišs. 1957–1983. Republika attēlos, izdevējs Kultkom) un Gedzjuna (Dominiks Gedzjuns. 1956–1961, izdevējs Kultkom) gadījums kopā ar vēsturnieku Tomu Zariņu, jā, es daru kuratora darbu, kurā tu dažas lietas izcel, citas – slēp.
Cik gadu jūs jau dzīvojat Latvijā?
Septiņpadsmit?
Kā jūs izjūtat sevi kā baltkrievu cilvēku Latvijā? Vai profesionālajā ziņā ir nācies pielāgoties latviešu mentalitātei, kaut vai, pieļauju, askētiskāka krāsu temperamenta ziņā?
Par krāsu es teiktu tā. Es Latvijā ierados ar savu bagāžu. Varbūt tas, ka neesmu pakļauts kaut kādiem vietējiem tikumiem, ļauj man uz visu skatīties no malas. Tieši krāsas ziņā tagad esmu kļuvis mazliet mierīgāks. Viss, ko redzat, ir mierīgi toņi. Taču tas nenozīmē, ka man galvā neradīsies kāda nākamā debilā ģeniālā ideja par koši rozīgu vai violetu vāku. Viss ir atbilstoši materiālam.
Runājot par Baltkrieviju… Esmu baltkrievs trimdā. Tādā stāvoklī un posmā, kādā bija Latvijas trimdinieki 80. gadu sākumā, kad viņi jau sāka zaudēt cerību, ka dzimtenē kaut kas mainīsies. No otras puses – es šeit nejūtos ierobežots, nepieprasīts vai negaidīts. Man Latvija un nozare ir devusi daudz. Nezinu, vai bija milzīga palīdzība no nozares puses, bet pieņemšana noteikti bija. Atsaucoties uz saviem vārdiem, ko teicu ceremonijā: Latvija ir vieta, kas ir manas mājas, un grāmatniecība un poligrāfija ir daļa no tās. Cilvēki, kas strādā ar mani kopā, ir mani ģimenes biedri. Viņus es redzu biežāk nekā savus radiniekus.
Es nezinu, kas Baltkrievijā notiks turpmāk politiskajā ziņā. Man ir sajūta, ka manā dzīves laikā Baltkrievija var pārstāt pastāvēt kā politisks un ģeogrāfisks lielums. Būs vienkārši daži reģioni Krievijas sastāvā. Vai es gaidu, ka tā notiks? Negaidu un neesmu līdz galam pārliecināts. Vai es varu šādas domas izslēgt? Nē, nevaru. Tagad zinām, ka viss ir iespējams. Tāpēc es dzīvoju apstākļos šeit un tagad. Skatos, ko man ir pa spēkam izdarīt. Man ir resursi, lai darītu labākas, prātīgākas lietas. Rādīt kādam piemēru, palīdzēt mūsu kultūras laukam. Grāmata ir neatņemama tā daļa. Cenšos pagātnē neskatīties katru dienu. Domāju par to, bet dzīvoju ar galvu, kas ir vērsta uz nākotni.
Kas šobrīd notiek Baltkrievijā? Vai gaišākie prāti un talanti ir emigrējuši?
Rudenī satikos ar vienu baltkrievu rakstnieku, kurš kādā pasākumā šeit lasīja savu grāmatu. Mums bija ļoti gara saruna. Viņš stāstīja, ka daļa nespēj aizbraukt, viņiem ir misija palikt un novērot to visu. Jau pēc protestiem 2020. gada sākumā un vardarbības samazinājās radošā kapacitāte. Pēc pilna mēroga Krievijas uzbrukuma Ukrainai, ņemot vērā, ka Baltkrievija ar to ir saistīta, kā man sarunā stāstīja rakstnieks, daudzi vispār pārtrauca darīt kaut ko radošu. Neatļaušos dot padomu, kā jārīkojas cilvēkiem, kuri tur ir palikuši.
Vai jums ir sajūta, ka jūs ar skaistumu, ko radāt, varat kaut kā kliedēt pasaules ļaunumu un stulbumu?
Skatos uz to kā uz iespēju, nevis kādu noteiktu scenāriju. Esmu pateicīgs, ja mana grāmata rezonē cilvēkos, ja kādā interesantā brīdī mūsu vibrācijas sakrīt, ja runa ir par konkrētu manu darbu vai saturu. Atbilstoši saviem standartiem man ir jāizdara sava daļa no vienādojuma. Ja būs cilvēki, kuri varēs to novērtēt, – divi, divdesmit, varbūt simts –, ļoti labi. Es nedomāju lielos skaitļos. Latvija man nedod mērogu, lai domātu par lieliem skaitļiem. Īstenībā es šeit dzīvoju tāpēc, ka lieli cipari mani spiež. Man spiediens nepatīk. Man patīk dzīvot, domājot par maziem cipariem.