Darbu estētikā saplūst dokumentalitāte un poētiska simbolika — vecās arhitektūras elementi, un tēli tiek fragmentēti un pārveidoti tādās tehnikās kā taftings, vilnas filcēšana un sublimācijas druka.
Autori īpaši interesē dzīves trauslums un tas, kā cilvēks kļūst par savas pieredzes nesēju — līdzīgi kā māja glabā laika nospiedumus, arī cilvēka ķermenis uzkrāj atmiņu slāņus. Diānas Janušones darbos jūtama cieša saikne ar telpu, Jūrmalas ainavu un pamestām vietām, kur redzamā realitāte pārtop iekšēju stāvokļu metaforā.
Māksla kļūst par instrumentu, kas ļauj lēni un jēgpilni pievērsties tēmām, kuras sabiedrībā bieži paliek ēnā — novecošanai, zaudējumam, vienatnei un identitātes pārmaiņām laika gaitā. Izstādē aplūkojamais aicina sajust materiāla kluso valodu un apzināties, ka dzīves pēdas atrodas ne vien ķermenī, bet arī ainavā, arhitektūrā un atmiņā.