“Baltijas jūra apēd krastu aiz Ziemeļu mola. Roņi apēd Liepājas zvejnieku lomus. Liepājā jūra tuvojas attīrīšanas ierīcēm. Jūras ērglis, apstākļu spiests, ēd arī maitu. Jūrā pie Liepājas pazudis cilvēks. Jūra apēd privātīpašumu teritorijas. Jūras uts mazuļi piedzimst, apēdot savu mammu no iekšas! Bernātu pludmali apēd jūra. Mencas apēd mazās zivtiņas. Cilvēks apēd mencas. Jūrkalnē jūra apēd zemi. Jūra apēd sauli!”*
/* Citāti no masu mediju virsrakstiem par tēmu/
Neskatoties uz to, ka jūra nepārtraukti kaut ko apēd, vēlme atrasties tās tuvumā tā līdz galam nav skaidrojama. Saikne starp cilvēka smadzenēm un okeānu/jūru ir ļoti maz pētīta – pirmā zinātniskā konference, kas veltīta šim jautājumam, notika tikai 2011. gadā.
Uzstājoties konferencē, amerikāņu neirozinātnes goda profesors Maikls Merzeničs (Michael Merzenich) jūras pievilkšanās spēku saistīja ar cilvēces evolūcijas procesu: “Ir skaidrs, ka mēs esam cēlušies no okeāna. Septiņdesmit procenti no mana ķermeņa ir sālsūdens. Manas smadzenes apskalo sālsūdens, un tās izdala četru veidu smadzeņu viļņus, kam ir gan nomierinoša, gan aktivizējoša iedarbība uz smadzenēm. Beta viļņiem, kas saistīti ar domāšanu, prāta un ķermeņa aktivitāti, frekvence ir no 14 līdz 30 herciem. Savukārt mierīgas jūras viļņu skaņu frekvence var būt no 0,05 līdz 16 herciem.
Iespējams, ka mēs vibrējam tādā pat frekvencē kā jūra.”
Mākslinieku Ievas Rubezes, Egona Peršēvica, Ulda Rubeža un Raida Kalniņa veidotie darbi — instalācijas, gleznojumi un tēlniecības objekti — būs izvietoti gan Lielā dzintara 1. stāva mākslas telpā Civita Nova, gan koncertzāles augstāko stāvu galerijās.