Gada tendences pasaules kino visdrīzāk varētu raksturot kā mēģinājumus atgūties un atgriezties pirmspandēmijas ritmā. Pasaules kino procesus tradicionāli diktē Holivuda – ar savu ražošanas mašinēriju, izkoptajām žanru formulām, specefektu eskapādēm un dzelžaino ritmu, kā Holivudas daudzmiljonu produkti sasniedz labticīgos patērētājus pasaulē. Piemēram, pēdējā pirmspandēmijas – 2019. – gadā 70 procenti no Eiropas kinoteātros izrādīto filmu skaita bija Holivudas produkcija. Divi nākamie gadi šo mašinēriju nolika uz bremzēm, un, pat ja filmas tika ražotas, to nonākšana kinoteātros bija ierobežota, jo kinoteātri lielākoties bija slēgti – vienā valstī vairāk, citā mazāk, bet tomēr šī klasiskā filmu izrādīšanas sistēma smagi cieta.
2021. gada vasarā šķita, ka dzīve tomēr sāk atgriezties vecajās sliedēs, kinoteātri pamazām atsāka darbu, un beidzot pasaules pirmizrādi piedzīvoja filma Nav laiks mirt/No Time to Die – pēdējā bondiānas filma ar Daniela Kreiga piedalīšanos. Bonds kļuva par gana spēcīgu argumentu, lai skatītāji sāktu atgriezties kinoteātros. Tā bija pozitīva ziņa, kam, iespējams, dažs labs skeptiķis pat neticēja. Vai tiešām kāds vēl gribēs iet uz kino pandēmijas apstākļos? Pēdējo gadu pieredze mūs vēl jo vairāk bija pieradinājusi pie filmu skatīšanās tiešsaistē – mājas apstākļos – un nostiprinājusi globālo straumēšanas platformu uzvaras gājienu.
Netflix nostiprināja savas pozīcijas arī mazos un būtībā jau to maz interesējošos tirgos, piemēram, Baltijas valstīs, audzējot savu lietotāju skaitu. Lai gan joprojām dati par to, cik daudz Netflix skatītāju ir Latvijā, nav publiski pieejami, domāju, ka tādu ir daudz un kļūst arvien vairāk. Cerams, pienāks brīdis, kad šis gigants būs spiests maksāt daļu no saviem ieņēmumiem Latvijā arī vietējai filmu industrijai, un teorētiski, sakārtojot likumvidi, tas būtu iespējams. Šāda prakse jau ir vairākās Eiropas valstīs (Francijā, Beļģijā).
Un tomēr – kas tad šogad noticis kinoteātros? Gada nogales secinājumi: nav izzudusi vēlme skatīties Holivudas lielbudžeta filmas – kvalitatīvu attēlu uz lielā ekrāna, īpaši fantastikas žanra darbus. Gada veiksmīgo filmu vidū ir Holivudā strādājošā Kanādas režisora Denī Vilnēva Kāpa/Dune, kā arī ņiprais Zirnekļcilvēks. Mājupceļa nav/Spider-Man: No Way Home, kurš pasaulē pelna ļoti labi. Holivudas izklaides industrijai ir savi trumpji, ar kuru palīdzību var panākt skatītāju atgriešanos kinoteātros. Arī vecmeistara Ridlija Skota pretrunīgi vērtētā filma Guči nams/House of Gucci ar Lēdiju Gāgu un Ādamu Draiveru galvenajās lomās ir atradusi savu skatītāju, arī Latvijā. Šī būs viena no gada visvairāk apmeklētajām filmām Latvijā. Tomēr, ja ir jāizvēlas starp Guči namu ar Ādamu Draiveru un franču ģēnija Leosa Karaksa radikālo mūziklu Anete/Annette ar Ādamu Draiveru, es izvēlētos otro. Iespēja skatīties šo filmu Kannu kinofestivāla lielajā zālē šā gada jūlijā bija īpašs notikums, kas atgādināja izcila Eiropas kino nozīmi un Eiropas kinofestivālu spēku.
Šogad Kannu festivālā tika parādītas daudzu autoru filmas, kas tiek iekļautas dažādās gada nozīmīgāko filmu izlasēs. Gada labāko filmu skaitā droši var ierindot gan drosmīgās franču režisores Žilijas Dikurno provokatīvo filmu Titāns/Titane, kas ieguva Kannu Zelta palmas zaru, gan vēl vairākas filmas no Kannu festivāla konkursa – jau pieminēto Aneti un japāņu filmu Drive My Car, kā arī citas. Gada vērtīgāko filmu izlasi palīdzējis veidot arī Venēcijas festivāls, kas notika septembra sākumā. Tajā tika pirmizrādītas vairākas filmas, kam ir izredzes tikt pie ASV kinobalvām, kas kino pasaulē ir tik svarīgas. Satriecoša un smalka ir Jaunzēlandes režisores Džeinas Kempiones filma Suņa spēks/The Power of the Dog, kas ir skatāma Netflix. Džeina Kempione saņēma Venēcijas festivāla balvu par labāko režiju.
Personīgs, emocionāls nobriešanas stāsts ir itāļu režisora Paolo Sorrentīno filma Dieva roka/The Hand of God, kas arī kļuva par Venēcijas festivāla laureāti (filma arī ir pieejama Netflix). Autobiogrāfiskajā stāstā par 90. gadu Neapoli ir daudz paša Sorrentīno pieredzes. Un vēl viena filma, kas apliecina autorkino klasiķu jaudu, ir spāņu režisora Pedro Almodovara melodrāma ar Spānijas vēstures kontekstu Paralēlās mātes/Madres paralelas, kas ir skatāma Rīgas kinoteātros. Tā atklāja Venēcijas festivālu.
Izcilo filmu uzskaitījumu varētu turpināt. Labā ziņa – ja mūs kaktā iedzīs omikrons, svarīgākās gada filmas ir pieejamas tīklā. Taču kinoteātriem tas atkal būs trieciens.