Mainīts Lielā Kristapa norises cikliskums, vērtēšanas sistēma, vizuālais tēls, filmu demonstrēšanas vieta, festivāla garums un kopējais seansu skaits. Rīkotājs – Latvijas Kinematogrāfistu savienība – to visu apzīmē ar devīzi "Mainām skatpunktu".
Lielā Kristapa radikālās pārmaiņas sakņojas vētrainajās 2014. gada decembra dienās, kad, pateicoties Eiropas Kinoakadēmijas lēmumam gadskārtējo balvu pasniegšanu rīkot Rīgā, te sabiezēja kinematogrāfisku norišu koncentrāts, arī Lielais Kristaps, kurš iepriekšējo reizi bija noticis 2012. gada aprīlī. Šajos vairāk nekā divos gados bija radīts daudz labu filmu, konkurence uz nomināciju sarakstu – gandrīz asiņaina, turklāt pie apvāršņa vēl vīdēja piecas gandrīz gatavas pilnmetrāžas spēlfilmas, kuru pirmizrāde tika solīta 2015. gadā, tāpēc loģisks likās lēmums pārtraukt 90. gados iedibināto, trūcīgās dzīves diktēto ritmu, ka Lielais Kristaps notiek tikai reizi divos gados. Latvju kino ir vairāk nekā dzīvs, un Kristaps turpmāk notiks katru gadu, paziņoja Kinematogrāfistu savienība.
Tuvāk tautai
Šogad Lielais Kristaps ir patiešām pilnīgi cits, vispirms vizuāli – jaunā logotipa autors Jānis Birznieks izveidojis eleganti lakonisku zīmi, kurā vairs nav nekā no tās koka kluča smagnējības, kas neizbēgami nāca līdzi centieniem kopēt vai stilizēt Daugavmalā stāvošo vēsturisko Kristapu. Jāatgādina, ka festivāla vizuālais tēls reiz jau tika radikāli un iedvesmojoši atdzīvināts – 2005. un 2007. gadā, kad Kristapu plakātos iemiesoja aktieri Juris Žagars un Vilis Daudziņš, katrs ar savu īstu puiku uz pleca.
Taču visbūtiskākās pārmaiņas ir Lielā Kristapa formātā un filmu vērtēšanā – festivāls atteicies no 2000. gadu sākumā iedibinātās nomināciju sistēmas, kas veidoja konkursa skati, un šogad skatītājiem ceļ priekšā pilnīgi visas pieteiktās filmas bez jebkādas atlases, rādot mēneša garumā katru filmu vairākos seansos. Turklāt tas notiek nevis kinoteātrī Splendid Palace, kas vienmēr bijusi pietiekami saudzīga ligzdiņa Latvijas filmām ar iespēju festivāla laikā tās izolēt no ārpasaules, koncentrējot skatītāja uzmanību tikai uz Lielo Kristapu, bet gan Kino Citadele, kur sajūtas ir pavisam citas – latvju kino ir iesviests multipleksa virpulī, popkorna fabrikas gaņģi iet rūkdami, un nekāda saudzējošā režīma te nebūs.
No vienas puses, drosmīga un pareiza ir Kristapa izvēle nest latvju kino tuvāk plašām tautas masām, kas apgrozās Kino Citadele un varbūt nekad neiet uz Splendid Palace. No otras puses – festivālam būs krietni jānopūlas, lai repertuāra vienību gūzmā, kas aizpilda 14 Kino Citadele ekrānu, Latvijas filmas nepazustu kā nevienam nezināmi un tāpēc neinteresanti nosaukumi.
Jāmeklē un jāfiltrē
Jāpiebilst, ka Lielā Kristapa rīkotāju izvēle demokratizēt procesu, nepakļaujot festivālam pieteiktās filmas jebkādas žūrijas vai atlases komisijas "cenzūrai", slēpj zināmu risku, par ko būtu tikai godīgi brīdināt skatītāju. Tā pat nav specifiska latvju kino nelaime, bet gan objektīva realitāte – ne viss, ko autors sarunas karstumā nosauc par filmu, ir par tādu uzskatāms; savukārt skatītājam piemīt tieksme redzēto vispārināt un vienas filmas mīnusus (daudz vairāk nekā plusus) attiecināt uz visu Latvijas kino, tāpēc šāda bezatlases demokrātija var nodarīt zināmu skādi nozares tēlam kopumā.
No Kultūras akadēmijas studenta nevar prasīt un gaidīt tādu pašu amata prasmi kā no pieredzējuša veterāna, toties studentu filmā varbūt ir daudz vairāk svaigu ideju, brīvības un jauneklīga azarta – tas savukārt īpaši pievelk attiecīgā vecuma skatītājus, tomēr vismaz raksta tapšanas brīdī festivāls publicētajā programmā nekādi nav iezīmējis vairāk kā desmit studentu filmu, kas piedalās kopējā skatē. To vidū ir arī titulēti darbi, piemēram, festivāla RojaL laureāta Gata Ungura spēles īsfilma Plenči, tā ka no studentu darbiem nav jābaidās – varu tikai skatītājiem no sirds ieteikt, cik vien iespējams, meklēt un filtrēt informāciju par katru Lielā Kristapa filmu, lai izdotos atrast tieši savu repertuāru.
Dokumentālistu spēks
Lielā Kristapa filmu izvēlē var lietot pārbaudītus kritērijus – meklēt pazīstamus režisoru vārdus un viņu jaunākos darbus; beidzot noskatīties kādu hitu, ja tas iepriekš nav izdevies; varbūt pat salīdzināt nesalīdzināmo, piemēram, vai pašreizējiem kases grāvējiem Mans tēvs baņķieris (režisore Ieva Ozoliņa) un Ručs un Norie (režisore Ināra Kolmane) ir kas kopīgs ar 2014. gada nogalē ar panākumiem demonstrēto Normunda Puča filmu Segvārds Vientulis.
Šajā ziņā 2015. gada Lielais Kristaps ir īpašs un lielisks – tas ļauj novērtēt Latvijas dokumentālā kino spēku tīrā veidā, jo pilnmetrāžas spēlfilmas "nenovērš uzmanību", tāda šajā Kristapā ir tikai viena un diezgan specifiska – Aika Karapetjana elegantā šausmu filma M.O.Ž. Varbūt šī situācija mudinās Lielo Kristapu apsvērt iespēju, saglabājot ikgadējo ritmu citiem filmu veidiem, lielās spēlfilmas tomēr vērtēt tikai katru otro gadu.
Taču tas viss vēl tikai būs, tāpat kā secinājumi par revolucionārāko soli šāgada Nacionālajā filmu festivālā – atteikšanos no nelielas un kompaktas žūrijas par labu profesionāļu forumam 400 cilvēku sastāvā. Neiedziļināšos minējumos, no kurienes mazajā Latvijas kinoindustrijā uzradušies 400 aktīvi strādājoši filmu nozares profesionāļi, tikai atgādināšu veco laiku adeptiem, ka tomēr jau 1986. gadā paši kinematogrāfisti atteicās no vispārējās balsošanas un pirmoreiz ievēlēja Lielā Kristapa žūriju, saprotot, ka nozares attīstībai svarīgāka ir jēgpilna, konceptuāla un argumentēta filmu vērtēšana, nevis mehāniska balsu saskaitīšana tur, kur tāpat viss ir subjektīvs.
Taču šāgada balsošanas sistēmai ir arī sava aizraujošā puse – visu žūriju lēmumi parasti ir daudzmaz prognozējami, turpretī šāda balsošanas sistēma sola pārsteigumus. Skatītājam ideālā variantā vajadzētu festivālā noskatīties visas filmas, lai spētu šos pārsteigumus adekvāti novērtēt.
Tiekamies kinozālēs!