Brīvs pasaules mākslas plašumos
Atceros, ka pirmajā lekcijā Viktors Freibergs rādīja un stāstīja par Ilo kunga brīvdienām un to, cik viņam ļoti "krīt uz nerviem" dzīves triviālā puse. Zinot viņa asprātību, šķiet, dzirdu Freibergu sakām, ka ļoti krīt uz nerviem arī šī pēdējā dzīves lielā trivialitāte – nāve. Savukārt pēdējā intervijā KDi šogad janvārī Viktors Freibergs sacīja: "Akadēmisko tekstu rakstīšana nav mana. Man kļuva vieglāk, kad sāku rakstīt absolūti bez mērķa kādam sevi pierādīt – ko es zinu un kā es māku noformulēt." 2020. gadā kinozinātnieks par savu izdevniecībā Aminori iznākušo grāmatu Kinomāna slimības vēsture – īpatnēju slimības laika dienasgrāmatu ar talanta virsvērtību, kurā Freibergs ārstējas ar mākslas tēliem un kas paša vārdiem "palīdzēja visu to izturēt", – saņēma Dzintara Soduma balvu.
"Neatceros citu tekstu, kurš tik pārliecinoši, taustāmi parādītu: cilvēku radītā māksla, šajā gadījumā kinomāksla, kļuvusi jau par "otro dabu", par mūsu būtnes, mūsu pašu neatņemamo daļu. Freiberga grāmata ideāli atbilst Soduma balvas priekšnoteikumiem. Tās novitātes iet tik tālu, ka šis darbs, šķiet, neietilpst nevienā pazīstama žanra rāmjos. (Bez visa cita šeit mēs atrodam veselu smalku asociāciju skolu.) Autora personīgā drāma, lai cik tas neliktos savādi, neatstāj drūmu iespaidu – visu pārspēj talanta radošais spēks. Atzīmēšu vēl, ka grāmatā nav nekā no provinciālas pazemības, ar kuru nereti grēko latvieši. Viktors Freibergs absolūti brīvi jūtas pasaules mākslas plašumos," grāmatu raksturoja žūrijas loceklis, rakstnieks Roalds Dobrovenskis.
"Neatceros, cik gados pirmo reizi redzēju Tarkovska Ivana bērnību. Nevarēju nomierināties vēl nedēļu pēc tam. Man varēja būt kādi 11– 12 gadi," KDi intervijā savu pirmo kino strāvu atminējās Viktors Freibergs.
Grīnvejs, Džārmušs Freiberga balsī
Kinozinātnieka devumu izsmeļoši ir apzinājusi Nacionālā kinocentra vecākā referente Kristīne Matīsa. Viktors Freibergs (28.09.1955.–13.07.2022.) augstāko izglītību ieguvis kā angļu filologs un kinopasaulē nonāca caur interesi par Eiropas kultūru un semiotiku – viņš studējis Latvijas Valsts universitātes Svešvalodu fakultātē (1974–1979) un aspirantūrā LVU Svešvalodu fakultātes Aizrobežu literatūras katedrā (1982–1986), jau 1987. gadā kļuvis par docentu Latvijas Universitātē, 2001. gadā – par asociēto profesoru LU Moderno valodu fakultātē, vēlāk – LU Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas studiju nodaļā.
Visplašāk pazīstama Viktora Freiberga darbība kinoizglītības laukā, lasot lekcijas arī ārpus akadēmiskās vides – kinoskolās, kinoteātros, festivālos u. tml. Viktors Freibergs bija ilggadējs lektors LKA Rīgas Kino muzeja lekciju ciklā Tas, ko tu nedrīksti nezināt (kopš 2008), lasījis lekcijas kinoteātros Splendid Palace, K. Suns, Kino Bize, arī vieslekciju ciklu Baltijas Kino un mediju skolā Tallinā (2007–2008), Ziemeļvalstu Ministru padomes birojā (2009–2011) un daudzviet citur; starp Freiberga lasītajiem akadēmiskajiem kursiem ir gan Kino tēlu ģenealoģija, gan Realitātes (re)konstrukcija kino, gan Naratīva stratēģijas Džima Džārmuša un Pītera Grīneveja filmās. Viktors Freibergs bija arī regulārs autors žurnālā un vēlāk portālā Kino Raksti, strādājis Nacionālā kinofestivāla Lielais Kristaps žūrijā (2009), bijis Nacionālā kino centra eksperts programmā Latvijas filmas Latvijas simtgadei. Viktora Freiberga balss bija pazīstama tūkstošiem Latvijas kinoskatītāju – viņš tulkoja filmas festivālos un īpašos seansos, sākot jau ar pašiem pirmajiem kinoforumiem Arsenāls XX gadsimta 90. gadu sākumā; tāpat tieši Viktors Freibergs tika aicināts tulkot un vadīt sarunas ar Eiropas kino meistariem, kad tie ieradās Latvijā, – Vimu Vendersu, Pīteru Grīneveju un citiem.
2021. gadā Viktors Freibergs uzrakstīja Viktora otro grāmatu, kas iznāca sērijā Kino rakstu bibliotēka, ilustrēta ar paša Viktora kinematogrāfisko tēlu Agneses Zeltiņas fotogrāfijās. Caur 31 kinovalodas kodu un 248 filmām Viktors Freibergs atzīstas mīlestībā gan kinomākslai, gan, šķiet, arī paša dzīvei. Priekšplānā, nekur nepazūdot arī kinozinātnieka slavenajai pašironijai un britiskajiem jociņiem, izvirzījusies atbrīvota, gaiša melanholija un ārkārtīgi skaisti esejistiski pieskārieni Viktora Freiberga kinodzīves vai dzīves ar kino "dārgumu lādītei".
Sadaļā Sniegs par japāņu režisora Akiras Kurosavas filmu Dzīvot Viktors Freibergs rakstīja: "Vatanabe nolemj pretoties bezjēdzīgajai sistēmai un beigās panāk savu – tiek iekārtots parks un spēļu laukums. Filma noslēdzas ar ainu, kurā viņš naktī sēž šūpolēs un dzied savu iemīļoto dziesmu. Apsnieg zeme, apsnieg rotaļu laukums, un Vatanabi pārklāj baltās sniega pūkas. Tā viņš klusītēm aiziet no dzīves, aina ir bezgala skaista, un Kurosava atsakās no banalitātēm – bēru ceremonijas un mirstoša cilvēka nāves atainošanas. Vatanabe "aizšūpojas" uz citu pasauli."
Atvadīšanās no Viktora Freiberga notiks 19. jūlijā plkst. 14 Krematorijas Lielajā zālē.