Es redzu, kā viņi sēž katrs savā pusē blakus savai mazajai mammītei, divi lieli vīrieši – kādu filmēšanas mirkli atceras scenāriste Henrieta Verhoustinska. Koncertzālē Cēsis 16. oktobrī, Andreja Žagara dzimšanas dienā, un 18. oktobrī LTV1 ēterā plkst. 21.15 pirmizrādi piedzīvos Latvijas Televīzijas jaunākā dokumentālā filma Žagari. Žagari kā ozoli.
Brāļu dzīves ir ritējušas blakus, savijoties un saskaroties jau kopš bērnības. Andrejs piedzima Sibīrijā, mammai esot izsūtījumā, bet Juris – Cēsīs. Abi studējuši aktiermākslu, un abi kādā dzīves posmā nokļuvuši Dailes teātrī. Skarbajos deviņdesmitajos abi brāļi kļuva par uzņēmējiem – Andrejs iegāja restorānu biznesā (rīdziniekus un Rīgas viesus joprojām pulcē urbānām leģendām apvītais Osiris), savukārt Juris uzņēmējdarbībā pārvērta savu kaislību – slēpošanu. Vienmēr abu biznesā lielākā nozīme bijusi jēgai, baudījumam un adrenalīnam, nevis ienākumiem. Vēlāk abi brāļi kļuva par kultūras iestāžu vadītājiem – Juris kopā ar domubiedriem sāka stiprināt dzimto Cēsu lomu Latvijas kultūrvidē, aizsākot Cēsu Mākslas festivālu un šobrīd vadot koncertzāli Cēsis, savukārt par Andreja mūža darbu kļuva Latvijas Nacionālā opera – to viņš vadīja 17 gadus un kļuva arī par interesantu operas režisoru.
Apmēram šādi skanēja dokumentālās filmas pieteikums, kuru Henrieta Verhoustinska, pieaicinot režisori Zitu Kaminsku, iesniedza Latvijas Televīzijas filmu konkursā. Bet tad Juris Žagars, sākot organizēt filmēšanu, sazvanīts pateicis – tikai pasteidzieties. "Tas izmanīja pilnīgi visu. Mēs filmējām momentā. Andreja proporcionāli filmā ir ļoti daudz. Viņu esam filmējuši četras dienas 10 dienu periodā," atceras režisore. Viņa ir pateicīga televīzijas vadībai, kas nesteidzinājusi un ļāvusi Žagarus izveidot par filmu, nevis nekrologu. Bijuši arī tādi, kas brīnījušies, kāpēc filma nav gatava uzreiz pēc bērēm. Zita Kaminska ir pārliecināta, ka tieši tā bija pareizi: "Iespējams, tad mēs arī pašas būtu pārāk emocionālas un saldenas. Konteksts tiešām visu izmainīja. Tagad es teiktu, ka filma ir par brāļu mīlestību."
2019. gada 26. februārī Andrejs Žagars aizgāja mūžībā. Dzīves dramaturģija ņēma nepārsūdzamu virsroku. "Mums atlika tikai ļauties situācijai. Mūsu mērķis nebija izrādīt savu virtuozitāti. Ne Henrietai, cik viņa brīnumaini māk intervēt un kādas viņai ir superzināšanas par Jura lomām vai Andreja režiju, ne man – ar kaut kādiem inscenējumiem, kas piespiestu brāļus darīt to, ko viņi normāli nedarītu. Mēs vairāk viņus vērojām, ļāvām būt," režisore Zita Kaminska uzskata, ka tieši šī pieeja ir radījusi rezultātu, par kuru jau saņemtas pirmo skatītāju, tostarp Jura Žagara, gandarījošas atsauksmes. Novērtē, ka nav žēlināšanas, parādās arī ironija.
Režisore sadarbībā ar Henrietu Verhoustinsku ļoti novērtē viņas vieglumu un ļaušanos. Brīvību pacelties pāri televīzijas portretu un filmu raksturīgajai specifikai: "Mēs tā esam izdresēti – saturs, saturs, saturs, saturs. Režisors paliek mazliet par bilžu klājēju. Viņai, protams, ir arī Andreja Verhoustinska ietekme, un viņa ļauj režisoram nepārspīlēt ar tekstiem. Mēs labi sapratāmies arī tajā, ka notikumi nav secībā, par ko daži cilvēki, kas ir noskatījušies, ir uztraukušies. Bēres ir tāda kulminācija, pēc kurām būtībā viss cits ir nesvarīgs. Tāpēc mēs ļoti ātri sapratām, ka notikumi nebūs secībā." Turpmāk izvaicāju scenāristi Henrietu Verhoustinsku.
Visu rakstu lasiet laikraksta Diena otrdienas, 15. oktobra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
Tam ir