Filmas Ievainotais jātnieks recenzija. Brīvība ir stipras zāles

Reālistiskam cilvēka attēlojumam nav nozīmes, svarīgi ir attēlot ideālu – šāda tēze paliek atmiņā no Kārļa Zāles pārdomām, kas skan filmā Ievainotais jātnieks. Režisore Ilona Brūvere arī nekad neko nav mēģinājusi attēlot reālistiski, tikai viņa savās filmās netēlo ideālu, bet gan dzīvi, kāda tā plūst, mutuļo vai reizēm neizturami velkas garām viņas filmu varoņiem.

Projekts Latvijas simtgadei

Nu jau kādu laiku var droši apgalvot, ka Ilona Brūvere ne tikai vienīgā Latvijā kopj savu īpašo dokumentālās spēlfilmas stilu, bet arī šā stila robežās iet vienu konkrētu ceļu, veidojot filmas par nozīmīgām kultūrvēsturiskām personībām – tēlnieci Veru Muhinu (Versija Vera, 2010), komponistu Oskaru Stroku (Tapieris, 2014), tēlnieku Kārli Zāli (Ievainotais jātnieks, 2017). Līdz šim tās bijušas personības no XX gadsimta pirmās puses, un nav brīnums, jo Ilonas Brūveres krāšņajam un piesātinātajam stilam ārkārtīgi svarīga ir vizualitāte – tērpi, grims, interjeri, "dāmu paradīze" un "brīnišķīgais balagāns" (šīs savukārt ir atsauces uz režisores Brūveres iestudējumiem paralēli filmām, un tās apliecina, ka viņas veidotā pasaule patiesībā plešas arī ārpus kino). Tomēr, vērojot, cik iedvesmoti un ar baudu režisore filmā Ievainotais jātnieks izvelk stīdziņu cauri padomju laikiem, nemaz nebrīnīšos, ja viņas nākamās filmas varonis būs, teiksim, kāds sešdesmitajos gados strādājis dizainers.

Bet šoreiz tātad – Kārlis Zāle, tēlnieks, kura vārds vai vismaz darbi ir zināmi katram latvietim. Diezgan saprotama izvēle projektam, kas iesniegts konkursam Nacionālā kino centra programmā Latvijas filmas Latvijas simtgadei, turklāt pirmizrādi piedzīvo tik pateicīgā laikā, tuvu valsts svētkiem un uzreiz pēc Brīvības pieminekļa kārtējās restaurācijas. Režisore, protams, apgalvo, ka neviens no šiem ārējiem faktoriem viņai nav svarīgs, pētot Kārli Zāli, un patiešām tas arī ticams, tomēr par sliktu nenāk daži tādi papildu iemesli, kas var stimulēt skatītāju aiziet un noskatīties filmu.

Attīrītā pasaulē

Filmas Ievainotais jātnieks lielākais pārsteigums ir tās struktūra un dramaturģija, kas negaidīti izkāpj ārpus normālas biogrāfiskas filmas rāmjiem. Ceru, intrigu nevis nokaus, bet sakāpinās atklājums, ka Brīvības piemineklis ir uzcelts jau filmas 50. minūtē un pusstundu pirms filmas beigām Zāles kundze apklāj spoguli balti sastingušā interjerā, jo – tēlnieks ir aizgājis. Ar tādu filmas iekšējo hronoloģiju režisore to pašu Brīvības pieminekli paceļ pāri viena cilvēka dzīves ietvariem, tas vairs nav tikai Kārļa Zāles mūža darbs, bet iemesls runāt par brīvību vispār.

Šo iemeslu eleganti un noteikti ne banāli izmanto filmas noslēgums, un jo īpaši epilogs, kura emocionāli ietilpīgākā virsotne man šķiet krāšņā saullēkta apspīdētais mūsdienu tēlnieku pulciņš, kurā katrs dzinkstina savu akmeni turpat blakus Zāles mūža simbolam.

Interesanti, ka, organizējot filmas materiālu, Ilona Brūvere izvēlas ne ar vārdu nepieminēt savas 2010. gada filmas Versija Vera varoni Veru Muhinu, kura taču ar savu autoritāti esot izglābusi padomjlaikos nojaukšanai lemto Brīvības pieminekli. Un paldies dievam, ka Ilona Brūvere izvēlas nepieminēt, piemēram, Čikāgas piecīšu dziesmu Par mani, draudziņ, nebēdā (lai gan vispār jau ir pat muļķīgi iedomāties, ka Ilona Brūvere to jebkur varētu pieminēt). Jo tāpēc jau autorkino režisoram ir sava brīvība un tiesības veidot tieši savu pasauli, attīrot to no visa, kas tajā neiederas.

Dekoratīvas zīmes Visumā

Vēl viens novērojums par īpatnību, kas apvieno vismaz trīs jaunākās Ilonas Brūveres filmas un tikai šajā trešajā ieguvusi tādas kā konceptuālas parādības spēku. Līdz šim pamazām ir sabiezējis iespaids, ka režisore, aizņemta ar vides veidošanu un arhīva materiālu vizuālo apstrādāšanu, nepievērš nekādu lielo uzmanību filmas tēliem – iedod katram vienu funkciju un palaiž filmas izplatījumā, lai darbojas. Un tad nu katrs arī darbojas, kā māk, – atceros, piemēram, bārmeni no Tapiera, kurš visu savu ekrāna laiku to vien darīja kā slaucīja glāzes, savukārt Ievainotajā jātniekā visi pārsvarā lasa avīzes, smēķē un cilā glāzīti, bet Kārlis Zāle klīst ar blociņu rokās un dziļdomīgi pārcilā ģipša lējumus.

Droši vien tāpēc absolūti lieliskais aktieris Imants Strads, kura hūte, platās bikses un plandošais mētelis perfekti uzglezno Kārļa Zāles pašapziņu un ambīcijas, katrā TV ziņu sižetā pirms pirmizrādes steidz paziņot, ka ir pilnīgi uzticējies režisorei un darījis visu, ko viņa liek, – lai izvairītos no jautājumiem par aktierspēli, kura patiesībā Ilonas Brūveres filmās ir pilnīgi lieka. Režisore neuzņem spēlfilmas, aktieris ir tikai dekoratīva zīme viņas ornamentālajā Visumā, kur katra zīmju kombinācija iemieso kādu vairāk vai mazāk būtisku jēdzienu. Tā arī ir brīvība, mākslinieka brīvība rīkoties ar sava darba elementiem pašam vien zināmā sistēmā. "Brīvība ir stipras zāles," saka dzejnieks Uldis Bērziņš. "Kas nav pieradis, gadās, ka atstiepj kājas."