Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +9 °C
Apmācies
Trešdiena, 6. novembris
Leonards, Leons, Linards, Leo, Leonarda

Filmas Knutifikācija recenzija. Vējš sajaucis papīrus

Ivara Tontegodes filma Knutifikācija ir radošs un riskants mēģinājums izrauties no stereotipu gūsta.

Pietiekami ambiciozais režisors Ivars Tontegode, kurš pēc veiksmīgas kinostudenta karjeras debitēja "pieaugušo kārtā" ar pilnmetrāžas spēlfilmu Sēņotāji (2013), jau tolaik pieteica sevi kā diezgan drosmīgu puisi, kam patīk izaicināt, mētājoties ar halucinogēnām sēnītēm. Nu jau vairs tas nav tik droši nosakāms, taču varbūt tieši šī iemesla dēļ viņa jaunākās filmas Knutifikācija pirmizrāde 4. maija Latvijas filmu maratonā piedzīvoja varenu ažiotāžu un pārpildītu zāli – jo vispār jau, gluži teorētiski spriežot, gara dokumentālā filma par vienu dzīvesgudru un viedu latviešu dzejnieku cienījamā vecumā nav nekas tik ārkārtīgi "seksīgs", lai publika gāztu apkārt kinoteātri.

Atliek secināt, ka skatītāji gaidīja kaut ko īpašu un neparastu, un to viņi arī dabūja – dažas dienas pēc pirmizrādes man gadījās Facebook slejās uzdurties kaismīgai diskusijai, kurā dzejnieka talanta cienītājas aicināja gandrīz vai linčot bezkaunīgo režisoru, kurš atļāvies tik negodbijīgi izturēties pret cienījamu kultūras darbinieku. Beigu beigās visas diskusijas dalībnieces vienojās, ka pavisam sapurgāts tomēr viss vēl nav, jo vismaz ar aizvērtām acīm filmu tomēr varot "skatīties", klausoties dzejnieka balsī. Īsāk sakot, tas, ko runā godājamais dzejnieks, esot visnotaļ pieņemams, bet tas, ko ekrāna valodā mēģina stāstīt "zaļknābis režisors", – tas nu galīgi ne.

 

Divas paaudzes

Atļaušos gan apgalvot, ka tieši šis ir viens no svarīgākajiem filmas plusiem – divu vismaz laika ziņā diezgan tālu paaudžu satikšanās vienā teritorijā, mēģinot katram ar saviem līdzekļiem izstāstīt vienu laikmetu Knuta Skujenieka un Latvijas dzīvē. Dzejnieks, kā jau vārda mākslinieks, vienkārši stāsta, savukārt režisors, neredzēdams vairs sev vietu verbālajā laukā, kuru aizpilda Knuts Skujenieks, spēlējas ar attēlu, gribēdams par katru cenu izvairīties no fatāli garlaicīgā strupceļa, kurā filmu iedzītu atbilstība biogrāfiskas portretfilmas standartiem. Visiem taču zināms, kā tādas filmas taisa – pafilmē galveno varoni dažādās liriskās un daudznozīmīgās vai vienkārši ikdienišķās situācijās, paintervē viņa draugus un laikabiedrus, parāda viņu kā gādīgu ģimenes tēvu un nozīmīgu kultūras personību, saliek pa vidu fotogrāfijas no ģimenes albuma...

Ivars Tontegode nav gribējis iet šo visai parasto, tāpēc jaunam un ambiciozam talantam neinteresanto ceļu un izvēlējies riskēt, skaidri zinādams, ka uzprasās uz nepatikšanām. Režisors jau sākumā skaidri parāda skatītājam, ka šī ir spēle, kuras galvenais varonis ne vienmēr kontrolēs situāciju, – jūrmalas epizode ar šķietami traucējošajām jaunajām un seksīgajām Knuta Skujenieka talanta cienītājām, kuras vienu viņa dzejoli nupat "nopostējušas feisbukā" un tagad grib autogrāfu gandrīz vai uz plika vēdera, ir acīmredzams signāls, ka Ivars Tontegode meklē un pat provocē neparastas un sakāpinātas situācijas. Tikpat lieliska ir sekvence, kurā Knuts Skujenieks no sirds un rūpīgi izdzied vairākus pantus lēģera dziesmas par to, kā "ar citiem satikties iet mūsu meitenes...".

 

Uzmācīgs "kāpēc?"

Tomēr laikam jau drīz režisoram kļuvis skaidrs, ka nebūs viegli pa īstam uzšķilt dzīvē pietiekamu skaitu šādu situāciju, kas galvenā varoņa stāstu izstāstītu neparasti, tāpēc viņš izvēlējies dzirksteles šķilt tajā teritorijā, kur sastopas filmas skaņu celiņš ar vizuālo risinājumu. Vienkāršāk sakot, Knuta Skujenieka stāstījumu, sākumā hronoloģisku, pēc tam jau nekādi nestrukturētu – vienkārši par to, kas nu kurā brīdī ienāk prātā –, Ivars Tontegode ilustrē ar speciāli piemeklētiem arhīvu kadriem, citu filmu fragmentiem, reklāmu driskām, zīmējumiem un pat speciāliem inscenējumiem.

Viena filmas nelaime ir tā, ka vārds "ilustrē" ļoti bieži saprotams visburtiskākajā nozīmē, pirmās asociācijas līmenī – ja Knuts Skujenieks runā par politikas un reliģijas līdzību, Ivars Tontegode nomēro vienu gabaliņu hronikas ar padomjlaiku darbaļaužu demonstrāciju un vienu gabaliņu ar "baznīcas padarīšanām", un viss.

Tomēr, no otras puses, šādos ilustrējumos vismaz ir saskatāma loģika, bet uz filmas beigām sabiezē situācijas, kurās nabaga skatītājam kļūst grūti sekot varoņa stāstījumam, jo pa galvu jaucas uzmācīgs jautājums – kāpēc? Kāpēc stāstu par to, kā Knuts Skujenieks pievērsies tulkošanai, ilustrē hroniku kadri ar strādniekiem rūpnīcā, podnieka virpu un kukurūzas laukiem? Kādu loģisko virkni varētu veidot virknē salikti kadri ar pionieriem, krītošām daiļslidotājām, gāzmaskām un Tēvijas kara veterāniem?

Režisors aizraujas ar amizantiem arhīvu materiāliem, kuru pašvērtīgais šarms ir jau sen praksē pārbaudīts, un montē neatkarīgus sižetiņus, kas gan var uz brīdi uzjautrināt, tomēr biežāk disonē ar varoņa stāstījumu vai piedāvā visai apšaubāmu didaktiku – kā blakus samontēti tautas deju dejotāji stadionā un aunu bars laukā. Nav brīnums, ka skatītājs sakaitinās un sāk rakstīt dusmīgus komentārus feisbukā.

 

Atraut logu

Kā jau minēts, filmā Knutifikācija izmantoti arī citu filmu fragmenti, kurus gan varbūt uzreiz pazīs tikai daudzmaz advancēts skatītājs, – Jura Podnieka Vai viegli būt jaunam?, Herca Franka Augstākā tiesa, Ivara Selecka Sieviete, kuru gaida?, Rozes Stiebras Laimes lācis, vairāki populāri kinohroniku fragmenti un tamlīdzīgi. Režisors Ivars Tontegode nav ne pirmais, ne pēdējais, kurš tā dara, un var tikai apbrīnot to mērķtiecīgo enerģiju, ar kādu viņš pārracis hroniku, filmu un citu materiālu kalnus, lai atrastu īstos stikliņus savai mozaīkai pusotras stundas garumā.

Tomēr te, arī par citiem līdzīgiem gadījumiem domājot, beidzot sabiezē kāds ētiskas dabas jautājums. Nu, iedomājieties, kā tas būtu – Ivars Tontegode, teiksim, raksta romānu sērijā Mēs. Latvija, XX gadsimts un mierīgi paņem trīs teikumus no Jaunsudrabiņa, piecus no Skalbes, vienu pantiņu no Veidenbauma… jo tur taču jau viss tik skaisti pateikts, ko vairs pašam no jauna sacerēt! Un uz autoriem tekstā neatsaucas, nav nekādu "kā rakstījis Rūdolfs Blaumanis…", tas tikai varbūt maziem burtiņiem kaut kur grāmatas beigās aiz satura piefiksēts.

Negribu apgalvot, ka tāda citēšana būtu ar likumu aizliedzama, tāpat kā noteikti negribu apgalvot, ka Ivara Tontegodes filma Knutifikācija ir galīgi neizdevusies un norakstāma. Tas ir spilgti pamanāms un tāpēc vērtīgs mēģinājums, tēlaini izsakoties, atraut vaļā logu memoriālā muzeja istabiņai, ielaižot svaigi laikmetīgu gaisu, un nav pat nekāda lielā nelaime, ka uz brīdi aizkari plivinās kā traki un vējš sajaucis visus papīrus uz galda. Tomēr būtu bijis daudz labāk, ja režisors būtu spējis pēc tam tos papīrus savākt kopā un sakārtot, nevis tikai saraust kaudzē un uzlikt virsū tintnīcu, lai neaizpūš atkal.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja