Quantcast
Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Iespaids ir pavisam cits, ja attēls, ko redzat, ir lielāks par jums

"Neesmu saticis nevienu cilvēku, kurš būtu sācis mīlēt kino, jau būdams pieaudzis. Kino vienmēr ir saikne ar bērnību," saka organizācijas UniFrance prezidents Seržs Tubiana

Seržs Tubiana ir viena no ietekmīgākajām personībām franču kino. Kopš 2017. gada viņš ir organizācijas UniFrance prezidents. Seržs Tubiana sāka karjeru kā žurnālists, kritiķis un kinoteorētiķis. 1972. gadā viņš pievienojās kulta žurnāla Cahiers du cinéma kolektīvam un 1981. gadā kļuva par tā galveno redaktoru. Šo posteni viņš atstāja 2000. gadā. No 2003. līdz 2016. gadam Seržs Tubiana bija Franču sinematēkas ģenerāldirektors. 

Franču sinematēka, ko daudzi leģendāri kinematogrāfisti ir uzskatījuši par savu Meku un zināšanu avotu, ir 1936. gadā dibināta institūcija, kuras rīcībā ir viens no bagātīgākajiem filmu, kinodokumentu un citu ar kino saistītu materiālu arhīviem. 2005. gadā atklāto sinematēkas jauno mājvietu Parīzē ir projektējis amerikāņu arhitekts Frenks Gērijs.

Kāda mūsdienās ir Franču sinematēkas loma – ne tikai Francijā, bet arī Eiropā un visā pasaulē?

Sinematēkas loma ir sargāt kino mantojumu, rūpēties par vēsturi un atmiņu. Restaurēt un demonstrēt filmas, veidot retrospekcijas. Franču sinematēka ir milzīga institūcija. Arī tās ēka ir liela – tajā notiek izstādes, filmu skates, izglītības programmas. Tā ir ļoti skaista organizācija. Pirms piecpadsmit gadiem manā vadībā notika sinematēkas pārvākšanās no Tokijas pils uz Bersī rajonu Parīzē. Mūsu jaunās mājas atklāšanā piedalījās Mārtins Skorsēze un bija ieradušies vēl daudzi režisori, lai būtu kopā ar mums šajos svētkos. 

Sinematēkas jaunās ēkas atklāšana 2005. gada septembrī tika atzīmēta ar lielisku izstādi Renuārs/Renuārs, ko rīkojām sadarbībā ar Orsē muzeju. Tas bija veltījums Renuāru ģimenei, uzmanības centrā bija gleznotājs Pjērs Ogists Renuārs un viņa dēls kinorežisors Žans Renuārs. Ekspozīciju veidoja gleznas, filmu fragmenti un vēsturiski dokumenti. Izstāde akcentēja ne tikai tēva un dēla daiļrades saikni, bet arī glezniecības un kino mijiedarbību plašākā kontekstā. Šis projekts guva lielus panākumus. 

Darbs sinematēkā ir labākā, vērtīgākā manas dzīves pieredze. Auditorija toreiz bija lielāka un jaunāka. Pie mums viesojās izcili kinematogrāfisti no Itālijas, ASV, Japānas un citām valstīm. Mēs viņus godinājām ar īpašiem pasākumiem. Organizējām daudz izstāžu. Ļoti populāra bija Stenlijam Kubrikam veltītā ekspozīcija. Par veiksmīgāko izstādi kļuva Tima Bērtona retrospekcija 2012. gadā, to apmeklēja 350 000 cilvēku, tie galvenokārt bija gados jauni cilvēki. Vispirms šī izstāde bija skatāma Ņujorkas Modernās mākslas muzejā MoMA 2009.–2010. gadā. Es to aplūkoju un pajautāju, vai ir iespēja atvest šo ekspozīciju uz Parīzi. Man atbildēja, ka tas ir neiespējami.

Pēc tam mēs ar sinematēkas prezidentu režisoru Kostu-Gavru satikām Timu Bērtonu un uzdevām viņam šo jautājumu. Viņš teica: "Protams, tā taču ir Franču sinematēka! Izstāde pie jums noteikti atbrauks." Tā mēs to dabūjām. Tā bija fantastiska. 

Manas pēdējās izstādes un retrospekcijas, ko rīkoju sinematēkā, bija veltītas Fransuā Trifo un Mārtinam Skorsēzem. Pēc tam es atstāju savu amatu, jo vēlējos veltīt vairāk laika rakstīšanai par kino. Pašlaik tā ir mana galvenā aktivitāte – es rakstu grāmatas.    

Visu mūžu esat pavadījis kopā ar kino. Kā jūs varētu formulēt tā nepieciešamību savā dzīvē?  

Man tā ir vieglāk dzīvot. Esmu audzis kopā ar kino. Neesmu saticis nevienu cilvēku, kurš būtu sācis mīlēt kino, jau būdams pieaudzis. Kino vienmēr ir saikne ar bērnību. Man ir 70 gadu, un es joprojām jūtu, ka kino savieno mani ar bērnību. Esmu dzimis Tunisijā un sāku skatīties filmas septiņu astoņu gadu vecumā. Tie bija vesterni, vēsturiskas, episkas drāmas, "zobenu un sandaļu" filmas, Džerija Lūisa darbi. Sešpadsmit gadu vecumā, kad studēju Grenoblē, noskatījos Žana Lika Godāra Trako Pjero/Pierrot le Fou (1965) un piedzīvoju šoku. Šī filma mainīja manu dzīvi, tajā mirklī es sajutu, ka ar kino man ir ļoti privātas attiecības. Tas ir kaut kas intīms. Kopš tā laika nekas nav mainījies. 

Man vienmēr ir paticis arī futbols, tomēr kino ir daudz svarīgāks. Tas joprojām ir ar mani. Katru dienu es skatos kādu filmu. Man patīk šis laiks, ko es pavadu kopā ar kino. Tas nekad nav zaudēts laiks. Tieši pretēji – kino ļauj iegūt laiku. Tas ir ļoti privāts laiks. Man tas noteikti ir nepieciešams. Tas ir laiks baudai un nekam citam. Tas ļauj nonākt bērnības pasaulē. Tā ir dāvana, un man gribas pasargāt šo dāvanu, kas ir kino. 

Tagad visi runā par straumēšanas platformām un Netflix ietekmi. Mani tas neuztrauc. Netflix nesniedz šo baudu. Lai to piedzīvotu, jums ir jābūt lielās kinozāles tumsā. Tas ir brīnišķīgi, tā ir ne ar ko nesalīdzināma pieredze. Protams, es skatos daudz filmu arī mājās, taču man nepatīk skatīties kādu filmu pirmo reizi televizora ekrānā. Man patīk atklāt sev filmu, skatoties to uz lielā ekrāna. Atkārtoti skatīties filmu var arī uz mazā ekrāna. Iespaids ir pavisam cits, ja attēls, ko redzat, ir lielāks par jums. 

Vai kino joprojām spēj jūs pārsteigt?       

Tikko esmu pabeidzis rakstīt grāmatu par japāņu režisoru Jasudziro Odzu (1903–1963). Ziemassvētku brīvdienās es aizbraucu uz savu māju Bretaņā, kur man ir liels ekrāns, un līdzi paņēmu koferi ar divdesmit Odzu filmām. Iepriekš biju redzējis tikai divas trīs no tām. Tur es skatījos vienu filmu dienā, un tā bija atklāsme. Patiess brīnums! Es sapratu, ka man ir jāuzraksta grāmata par Odzu. Es vēlējos to darīt nevis no kritiķa pozīcijām, bet drīzāk, lai aprakstītu emocijas, kuras izraisa viņa darbu delikātums. Grāmatu rakstīju kopā ar franču autori Natalī Azulē, viņa mīl Japānu. Mums bija nosacījums: mēs noskatāmies vienu un to pašu filmu un pēc tam e-pastā apmaināmies viedokļiem. 

Jasudziro Odzu Francijā nav plaši zināms. XX gadsimta 50. gados žurnāls Cahiers du cinéma par meistaru pasludināja Kendzi Midzoguči (1898–1956), vēlāk – Akiru Kurosavu (1910–1998). Jasudziro Odzu ir aptuveni sešdesmit darbu, lielākā daļa ir mēmās filmas. Pirmo skaņu filmu viņš uzņēma 1936. gadā. Skatīties šīs filmas ir kā atklāt sev jaunu pasauli. Kino ir neaptverama māksla, un es zinu tikai vienu procentu. 

Kinoteātra apmeklējums man joprojām ir svētbrīdis. Es ieklausos un nonāku tajā filmā, ko skatos, tās laika ritējumā un atmosfērā, es sajūtu varoņus un viņu dzīves ritmu. Viss ir citādi, ja skatāmies filmu mājās un jebkurā mirklī varam to apstādināt. 

Vairākums cilvēku ir redzējuši Mārtina Skorsēzes jaunāko filmu Īrs/The Irishman (2019) Netflix platformā (filmu finansēja Netflix, un tai bija ierobežota izplatīšana kinoteātros – J. J.). Man bija tā laime noskatīties šo vērienīgo gangsterdrāmu uz lielā ekrāna Franču sinematēkā, kad Skorsēze rīkoja filmas īpašo seansu Parīzē. Šī ir trīsarpus stundu filma, un es to skatījos bez pārtraukuma. Savukārt Netflix lietotāji to, visticamāk, skatījās pa daļām kā seriālu. Bet tas nav seriāls – šī filma ir jānoskatās no sākuma līdz beigām bez pauzēm, tikai tā ir jēga pavadīt laiku ar Īra varoņiem. Tas ir kino, un tāda ir kino būtība – skatītājam ir jāieiet filmas temporitmā. Ja jūs sadalāt filmu gabalos, jūs izjaucat autora ideju un tā ir jūsu "režija", jūs pārņemat varu pār filmu.

Mārtins Skorsēze deleģēja šo varu skatītājiem, kad piekrita darījumam ar Netflix.            

Viņam nebija citas izvēles, jo tikai Netflix izrādīja gatavību finansēt šo projektu. Es labi pazīstu Skorsēzi un zinu, ka viņš vēlētos, lai publika skatītos filmu kinoteātros. Skatītājiem ir jāpavada trīsarpus stundu kopā ar personāžiem, un tas ir izšķiroši. Filmas sākumā galvenais varonis, kuru tēlo Roberts de Niro, ir vecs, filmas beigās viņš ir jauns – skatītājiem nepārtraukti ir jābūt klāt šajā piedzīvojumā. Tāds ir Īra stāsts.

Tā ir tāda pieredze kā Marsela Prusta romānu ciklā Zudušo laiku meklējot un Serdžo Leones pēdējā filmā Reiz Amerikā/Once Upon a Time in America (1984). Īram ir līdzīga struktūra. Skorsēzes filmā es tiešām jūtu Prustam raksturīgo melanholiju, zudušā laika meklējumus. Tāpēc skatītājiem ir svarīgi just sinhronitāti ar mākslas darba koncepciju.  

Visi zina, ka kompānijai Netflix ir sarežģītas attiecības ar Kannu kinofestivālu. 

Tā nav konfliktsituācija, bet abām pusēm ir jāatrod līdzāspastāvēšanas veids. Francijas kinonozare un Netflix iesoļo jaunā attiecību posmā, jo Netflix šeit vēlas ieguldīt līdzekļus spēlfilmu un seriālu veidošanā. Šim uzņēmumam būs jāievēro visi noteikumi, kas reglamentē kino ražošanu un izplatīšanu Francijā, kā arī būs jāpiedalās sistēmā, kas nodrošina kino finansējumu. 

Kannu kinofestivāla nolikumā ir norādīts, ka konkursa programmā piedalās tikai tās filmas, kuras pēc tam iznāks uz Francijas kinoekrāniem. Tas ir neiespējami, ka Kannu Zelta palmas zaru varētu iegūt filma, kas ir skatāma tikai straumēšanas platformā. Filmām ir jābūt kinoteātros. Manuprāt, tas ir pareizais nosacījums.  

Digitālās platformas nedrīkst ignorēt, un daudzas franču filmas ir pieejamas straumēšanas kanālos. Piemēram, Olivjē Asajasa jaunākais darbs Spiegu tīkls/Cuban Network/Wasp Network (2019) ASV būs skatāms tikai Netflix platformā, nevis kinoteātros. Taču daudzviet citur pasaulē šī filma nonāks uz kinoekrāniem.

***

Interviju ar organizācijas UniFrance ģenerāldirektori Danielu Elstneri lasiet šeit

Top komentāri

Dostojevskis
D
Pareizi , pareizi - attēls, kas ir lielāks par mums - Brežņevs uz mājas sienas, Šlesers, Šķēle - attēls, kas lielāks par mums... .
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja