Tikšanās laiku un vietu mainīt nedrīkst – arī šogad Baltijas ceļa datumos turpinās triju Baltijas valstu kino institūciju pirms sešiem gadiem iedibinātā tradīcija izrādīt kinoteātrī kaimiņvalstu filmas, rīkojot seansus, kurus skatītāji var apmeklēt bez maksas. Rīgas kinoteātrī Splendid Palace divus vakarus tiks piedāvāts pa vienai filmai no Igaunijas un Lietuvas. Tallinā būs skatāmas Latvijas un Lietuvas, Viļņā – Latvijas un Igaunijas filmas. Princips – teju vienlaikus trijās Baltijas valstu galvaspilsētās akcentēt kaimiņvalstu filmas – ir gana simbolisks. Lai gan mums katram liekas, ka esam lieli, patstāvīgi un nenoliedzami nozīmīgi, pasaules, arī Eiropas, kino kontekstā bieži vien mūs uztver kā vienotu Baltijas reģionu.
Savulaik, iedibinot Baltijas filmu dienu iniciatīvu, bija vēlme gan informēt, gan izglītot, gan vienkārši paplašināt robežas. Tas jau ir vecs joks, bet diemžēl joprojām aktuāls: par Holivudas norisēm un aktualitātēm mēs pat negribot tiekam informēti izklaides ziņu skritalās, savukārt par norisēm kaimiņvalstu kino informācijas ir maz vai nav nemaz, par spīti tam, ka Latvijas, Igaunijas un Lietuvas kino nozares profesionāļi sadarbojas ļoti intensīvi, par spīti tam, ka nereti tās filmas, ko uzskatām par nacionāliem darbiem, ir kopražojumi – to finansēšanā piedalījušās vairākas Baltijas valstis.
Īpaši aktīvi kino jomā sadarbojas Latvija un Lietuva. Piemēram, daudzsološāko un intriģējošāko šī rudens Latvijas kino jaunumu – Viestura Kairiša filmas Janvāris, kas uzvarējusi prestižajā Traibekas festivālā Ņujorkā, un Ināras Kolmanes filmas, kam pamatā ir Noras Ikstenas literārais bestsellers Mātes piens, – veidošanā ir piedalījušies arī Baltijas valstu kolēģi. Un tie ir tikai daži piemēri. Arī Lailas Pakalniņas filma pasaka ar absurda elementiem Spogulī, ko Lietuvas un Igaunijas pārstāvji ir izraudzījušies izrādīšanai savā valstī, ir Latvijas un Lietuvas kopražojums. Otra Latvijas filma, ko par interesantu savai auditorijai uzskata Lietuvas pārstāvji, ir Elīnas Martas Martinsones jauniešu komēdija Tizlenes, kura veidota ar citu aktīvu Latvijas kinematogrāfistu sadarbības partneri – Čehiju. Savukārt Igaunijā līdzās Spogulim tiks demonstrēta brāļu Ābeļu filma Nemierīgie prāti. Tomēr šis nebūs stāsts par izplatītu Eiropas kino praksi – kopražojumiem –, bet gan par citu nozīmīgu tēmu – jaunu režisoru pirmajiem darbiem.
Balva Venēcijā
Četru filmu izlase, kas būs skatāma 23. un 24. augustā Rīgā, solās būt interesanta tieši šī iemesla dēļ. Trīs no četrām filmām ir jaunu režisoru pirmie darbi. Turklāt to vidū ir filma, kas atnesusi Lietuvai vienu no vērtīgākajām balvām ne tikai Lietuvas, bet arī Baltijas kontekstā. 23. augustā plkst. 17.30 kinoteātra Splendid Palace Lielajā zālē tiks demonstrēta filma Svētceļnieki/Pilgrims (2021, režisors Laurīns Bareiša). Pirms nepilna gada tā kļuva par sensāciju – vispirms tāpēc, ka tā bija izturējusi ārkārtīgi sīvo konkurenci un tika iekļauta Venēcijas kinofestivālā programmā. Jau šis fakts vien ir vērtējams kā liela darba uzvara, jo Baltijas valstu filmas pasaules senākā – Venēcijas – festivāla programmā tiek iekļautas ārkārtīgi reti. Vēl jo lielāks pārsteigums bija tas, ka Svētceļnieki saņēma Venēcijas festivāla programmas Horizonti galveno balvu. Kā? Kāpēc? Par ko? Lūk, uz šiem jautājumiem var mēģināt atbildēt, noskatoties filmu.
Filmas sižets atklājas lēni, pat smagnēji. Divi jauni cilvēki ir devušies kopīgā izbraucienā pa šķietami nenozīmīgām vietām – ielām, namiem, krogiem –, un tikai pamazām viņu sarunās un mijiedarbībā ar ceļojumā satiktajiem cilvēkiem iezīmējas brauciena patiesā nozīme. Filmas stāsta šķietamā nejaušība, tās klusinātais dramatisms ar katru soli, ar katru epizodi pieņemas spēkā un pamazām atklāj slēpto jēgu. Abu jauno cilvēku ceļojums nav nejaušs izklaides brauciens, bet mēģinājums atkārtot kāda tuva cilvēka pēdējo, traģisko gaitu. Svētceļnieku ritms ir lēns, tajā, kā jau tas raksturīgi Eiropas art house filmām, izmantoti atsevišķi žanra elementi (šajā gadījumā – kriminālžanrs), bet šie elementi netiek strukturēti dinamiskā, žanriski atpazīstamā izklaidē, bet gan apcerīgā pieredzē, kas pieskaras būtiskai un dramatiskai tēmai. Proti, ko mēs, vēl dzīvie, varējām darīt, lai novērstu traģēdiju, apmuļķotu likteni, izglābtu tuvāko. Kas būtu, ja konkrētajā mirklī tu – malā stāvošais – būtu rīkojies citādi un, iespējams, mainītu turpmāko notikumu gaitu?
Svētceļnieki ir konceptuāla filma, kas izmanto Eiropas kino raksturīgo lēno ritmu, fragmentārismu un koncentrēšanos uz būtiskiem, eksistenciāliem jautājumiem. Lūk, iespējamās atbildes uz jautājumu, kāpēc tieši šai Lietuvas filmai ir izdevies izskanēt starptautiski, iegūstot prestižo Venēcijas balvu. Filma ir režisora Laurīna Bareišas debija.
Mīlam Vesu Andersonu
Nākamais programmas piedāvājums – igauņu filma Mūžīgās mīlestības koks/Tree of Eternal Love (2021, Mēls Paliale, seanss 23. augustā plkst. 20) – ir vitālāks, optimistiskāks un arī naivāks darbs. Jau no pirmajiem kadriem ir skaidrs, ka Mūžīgās mīlestības koka autori ļoti mīl amerikāņu režisora Vesa Andersona darbus. Igauņu filmas vizuālā stilistika ir uzskatāms "mācību līdzeklis", kā veidot filmu à la Vess Andersons, izmantojot gan silto toņu krāsu paleti, gan centrētās kadra kompozīcijas, gan retro stiliņu filmas varoņu apģērbā un vidē. Arī pašos varoņos un vidē ir daudz kas no Vesa Andersona filmu pasaules: rezignētā ironija, kino mīlestība, atsauces uz kino tagadni un pagātni, kas gan ir loģiskas – viens no filmas varoņiem mīl kino un grib mācīties par kinorežisoru. Arī šīs filmas sižeta struktūru veido ceļojums, taču tas ir vienkāršāks un dekoratīvāks nekā lietuviešu filmā Svētceļnieki.
Cik man zināms, nekādas satricinošas balvas Mūžīgās mīlestības koks pagaidām nav ieguvis, kaut filma bijusi nominēta Igaunijas kino un TV balvai vairākās kategorijās, to vidū – par mūziku un filmas mākslinieka darbu. Interesanti, ka debitants Mēls Paliale ir ne tikai filmas režisors, bet arī komponists, mākslinieks utt. Tātad daudzpusīgi apdāvināts jaunietis. Jāpiezīmē, ka mīlestība pret Vesa Andersona filmu stilu ir arī Latvijas kino nesena aktualitāte – līdzīga estētika iezīmējās Unas Rozenbaumas seriālā Paliec pozitīvs.
Jauno autoru stilistisko meklējumu daudzveidību apliecina arī lietuviešu filma Skrējēja/Runner (2021, režisors Andrjus Blaževičs, seanss 24. augustā plkst. 18), kas pērn uzvarēja Tallinas Starptautiskā kinofestivāla Baltijas konkursā. Tas ir dinamisks, dramatisks, subjektīvs vēstījums par jaunu meiteni, kuras dzīve ir skrējiens, lai glābtu (vai vismaz savāktu) savu nervozo, mentāli nestabilo draugu. Skrējēja attāli sasaucas ar vācu kino hitu Skrien, Lola, skrien/Run Lola Run (1998) un ir vērtējama kā stilistiski konsekvents darbs, kas iedziļinās jaunu cilvēku pasaules izjūtā, kurā satraucoši bieži iezīmējas depresīvisms un destrukcija. Skrējēja ir Andrjus Blaževiča otrā pilnmetrāžas filma.
Briedums tuksnesī
Programmas noslēgumā 24. augustā plkst. 20 būs skatāma nobriedušākas autores – igauņu režisores Kadri Keusāres – filma Tuksnesī/Deserted. Kadri Keusāre Igaunijas kultūras ainavā ir pamanāma personība, savulaik viņas debijas filma Magnuss (2007) tika izraudzīta Kannu festivāla programmai – tā bija maza sensācija. Magnusa pamatā ir reāls, traģisks jauna cilvēka dzīvesstāsts. Izcēlās milzīgs skandāls, sākās tiesvedība, filmu aizliedza izrādīt Igaunijā, motivējot ar to, ka režisore izmantojusi šo materiālu bez radinieku akcepta. Kopš tā laika daudz ūdeņu aiztecējis, Kadri Keusāre ir uzņēmusi vēl dažas spēlfilmas. Režisores jaunākais darbs Tuksnesī ir viņas ceturtā pilnmetrāžas filma – ambiciozs, sarežģīts, manuprāt, mākslinieciski nevienmērīgs, bet vizuāli skaists projekts. Galvenā varone ir zviedru žurnāliste Ingrida, kuru nolaupa un noslēpj tuksnesī kāda palestīniešu banda, kas mēģina no žurnālistes tuviniekiem piedzīt izpirkuma maksu.
Filma pārsteidz ar vides eksotiku un pārliecinošo zviedru aktrisi Frīdu Vesterdāli galvenajā lomā. Viņas partneris ir populārs Izraēlas aktieris Alī Sulimans. Tuksnesī apliecina Kadri Keusāres spēju strādāt starptautiskā līmenī, iesaistot pamatīgus resursus. Filmas pasaules pirmizrāde notika vienā no lielākajiem Āzijas festivāliem – Pusanā Korejā.