Filma Favorīte, kas tapusi kā Īrijas, Lielbritānijas un ASV kopražojums, droši ir dēvējama par vienu no šā gada Oskara sacensību pārsteigumiem. Favorīte izvirzīta desmit kategorijās, to vidū prestižākajās – labākā filma un režija –, plus vēl nominācijas trim filmas aktrisēm, kostīmu māksliniecei, māksliniekam, operatoram, scenāristiem. Neskaitāmos rakstos, kuri publicēti ārzemju profesionālajā presē un kuros tika prognozēti Oskara sezonas līderi, Favorītes nosaukums nebija dominējošais. Tālab šīs filmas nostāšanās līdzās gada sensācijai – Netflix producētajai Alfonso Kuarona Romai, kurai arī ir desmit Oskara nomināciju, – var šķist pārsteidzoša, bet tikai līdz brīdim, kad Favorīte ir redzēta savām acīm. Tā patiesi ir meistarīgi veidota, absolūti pārliecinoša filma, kurā ikviens elements – režija, aktierdarbi, mākslinieka, operatora darbs u. c. – ir pelnījis ievērību. Oskara nominācijas ir pamatota profesionāla ievērība.
Anna no Stjuartu dzimtas
Filmas darbība risinās XVIII gadsimta Anglijas karaļnamā – valsts ir ierauta karā ar Franciju. Formāli valsts galvgalī ir karaliene Anna, kura pakļaujas pelēkā kardināla – savas labākās draudzenes lēdijas Sāras – gribai un īpaši nepievērš uzmanību favorītes pītajām politiskajām intrigām. Būtiskas pārmaiņas galma dzīvē ienes Ebigeila – izputināta aristokrāta meita, attāla lēdijas Sāras radiniece, kura ierodas lūgt pajumti un žēlastību. Pie šī sižeta ieskicējuma tad arī paliksim, daudz neiedziļinoties vēsturiskajā kontekstā un faktu pārbaudē.
Tomēr īsa vēsturiskā izziņa noderēs: karaliene Anna Stjuarte (1665–1714) bija Anglijas, Skotijas un Īrijas karaliene no 1702. līdz 1707. gadam, savukārt no 1707. līdz 1714. gadam viņa bija jaunradītās Lielbritānijas karaliene. 49 gadus nodzīvojušajai karalienei bijušas ilgas un smagas veselības problēmas. Viņai un viņas vīram Dānijas princim Džordžam (1653–1708) tā arī nepalika pēcnācēji – viņu bērni mira mazi. Karaliene Anna bija pēdējais Stjuartu dzimtas monarhs. Atšķirībā no citas Stjuartu dzimtas karalienes – Marijas Stjuartes (1542–1567) –, kurai, kā zināms, tika nocirsta galva, karaliene Anna līdz šim nav bijusi kino īpaši iecienīta varone. Viņas dzīvesstāstam šķietami pietrūkst efektīga dramatisma, jo ko gan var gribēt no slimīgas sievietes, kurai, kā liecina enciklopēdiju šķirkļi, esot bijušas labas attiecības ar savu laulāto draugu Dānijas princi Džordžu.
Protams, šķirkļi nav pierādījums, un, iespējams, arī karalienes Annas vēsturiskie portreti, kas rāda skaistu, ziedošu sievieti, ir liekulīgi glaimi. Lai nu kas, bet glaimi nav filmas Favorīte veidotāju formāts. Filmas scenārija autori Debora Deivisa un Tonijs Maknamara ir ļāvuši vaļu fantāzijai un radošai interpretācijai, veidojot stāstu, kurā karaliene Anna ir tikai viens no sarežģīta attiecību trīsstūra elementiem.
Tas, ka britu scenārijs nonāca radikālā grieķu režisora Jorga Lantima rokās, ir labākais, kas varēja notikt. Jo ir tapusi traģikomiska, ironiska drāma, kurā nemitīgi notiek cīņa par varu, ietekmi un stāvokli sabiedrībā, proti, galmā. Apsveicams ir arī fakts, ka šajā varas, dominances un kaislību spēlē ir iesaistītas tikai sievietes. Filma nenoliedzami ir arī nedaudz indīgs komentārs par nebeidzamajām diskusijām par sievietes lomu kinobiznesā – uz ekrāna un aiz tā, filmas veidošanas procesā.
Baidos pat iedomāties, kas būtu varējis notikt ar Favorīti, ja šo filmu nebūtu veidojis režisors Jorgs Lantims. Visticamāk, mēs tiktu pie vēl vienas nogurdinoši viduvējas, teatrālas, nedzīvas karalieņu drāmas, kāda, piemēram, ir patlaban arī Latvijas kinoteātros skatāmā britu drāma Marija, Skotijas karaliene, kuru uzņēmusi debitante Džosija Rurka.
Komēdijas dramatisms
Ko tad tik dižu ar stāstu par karalieni Annu (Olīvija Kolmena), viņas favorīti lēdiju Sāru (Reičela Veisa) un jauno, ambiciozo skuķi Ebigeilu (Emma Stouna), kura nāvīgi grib izsisties cilvēkos, ir izdarījis Jorgs Lantims? Viņš šo vēsturisko materiālu izmantojis kā vielu komēdijas, precīzāk, traģikomēdijas, radīšanai. Favorīte būtībā ir komēdija, kurā apzināti tiek izmantots pārspīlējums, kariķētība, apzināti teatrāla spēles maniere, – visdrosmīgāk šos uzstādījumus savā darbā īsteno Olīvija Kolmena. Daudziem viņas vārds ir jaunatklājums, tagad, jau pēc Oskara nominācijas kā labākajai aktrisei (un pēc saņemtā Zelta globusa), šī britu aktrise tiek dēvēta par nenovērtētu. Te nu varam būt pateicīgi Jorgam Lantimam, kurš Olīvijā Kolmenā ir saskatījis pietiekami daudz drosmes un talanta, lai uzticētu viņai karalienes Annas lomu. Jāpiebilst, ka viņa ir tēlojusi citu karalieni – Elizabeti II – populārajā seriālā Kronis/The Crown.
Olīvijas Kolmenas karaliene Anna ir varena – smagnēja, nelaimīga, brīžam uzspēlēti bezpalīdzīga, slimīga sieviete, kurai nemitīgi pampst kājas un kura vada savas dienas greznos apartamentos kopā ar septiņpadsmit trušiem. Truši ir tiešais ceļš uz karalienes sirdi, ko diemžēl līdz galam nenovērtē lēdija Sāra – karalienes draudzene un uzticības persona. Viņu saskaņa ir ideāla, tik vien tas Sāras spītīgais atteikums paglaudīt trusīšus, jo pat viņas bezgalīgajai mīlestībai pret karalieni esot robežas. Toties dzīva interese par trušiem ļauj ienācējai no nekurienes – Ebigeilai – piesaistīt karalienes uzmanību.
Gājiens ar trušiem ir Ebigeilas gudri realizēta stratēģija, lai tiktu dzīvē (galmā) uz augšu. Taču truši ir arī spēcīgs tēls – pašai karalienei filmā šie dzīvnieki simbolizē viņas septiņpadsmit mirušos bērnus, kuri dzimuši priekšlaicīgi vai miruši pavisam mazi. Epizode, kurā karaliene pastāsta, kas viņai ir šie dzīvnieciņi, ir viena no tām, kurā viens teikums, viena nianse momentā pārmaina kopējo noskaņu – komēdija iegūst dramatisma šķautni. Tieši šāda veida nianses, smalkas spēles ar detaļām un intonāciju piešķir Favorītei negaidītu dziļumu un emocionālo nokrāsu daudzveidību.
Olīvija Kolmena meistarīgi demonstrē spēju pārslēgties no komisma uz rezignētu dramatismu – karalienes Annas ar visiem viņas trušiem patiešām ir žēl. Viņa ar visām savām likstām, kaitēm un pikantajām vājībām raisa empātiju un līdzjūtību. Lai kā enciklopēdiju šķirkļi uzsvērtu karalienes Annas un viņas laulātā drauga lieliskās attiecības, Favorīte piedāvā gluži citu versiju. Prinča filmā vienkārši nav, un savu vientulību Anna remdē Sāras skavās. Šis motīvs filmā ir risināts delikāti, puritāņiem nav jāsatraucas. Galu galā gan Sārai, gan Ebigeilai karalienes gulta ir tikai instruments savu merkantilo mērķu sasniegšanai. Tik universāli, tik cilvēcīgi, tik neiznīdējami un tālab mūsdienīgi!
Labākā loma karjerā
Sekot šo dāmu kaislībām ir ārkārtīgi interesanti – vispirms jau tāpēc, ka gan Sāru, gan Ebigeilu spēlē izcilas aktrises, kuras šajā filmā radījušas vienas no labākajām lomām karjerā. Britu aktrise Reičela Veisa filmējas daudz, taču jau labu laiku viņai nav bijusi loma – veiksme. Manipulatīvā, temperamentīgā lēdija Sāra ir izrādījusies ideāla Reičelas Veisas loma, kas atnesusi Oskara nomināciju kā labākajai otrā plāna aktrisei. Savukārt amerikāniete Emma Stouna par karjeras izaicinājumiem un lomu daudzveidību nevar sūdzēties, viņas kontā ir nesenais Oskars par filmu La La Land (2016). Favorīte sagādājusi Emmai Stounai jau ceturto Oskara nomināciju (arī kā labākajai otrā plāna aktrisei). Viņa spēlē meiču, kurai nekā nav un tālab nav ko zaudēt, un šajā lomā aktrise virpuļo kā vellata.
Kaut ne Reičela Veisa, ne Emma Stouna neatļaujas tik drosmīgu spēles stilu kā Olīvija Kolmena, šīs trijotnes saspēle un jūtu ķīmija ir nevainojama. Iespējams, izskaidrojums meklējams "kinovēstures treniņos", kādus aktrisēm sarīkojis režisors Jorgs Lantims. Viņš licis dāmām skatīties klasiskās Holivudas filmas, īpaši komēdijas, piemēram, izcilo un jautro Mazulīša audzināšanu/Bringing Up Baby (1938) ar Keriju Grāntu un Katrīnu Hebpernu, lai trenētu to īpašo aktierspēles stilu, kāds bija raksturīgs XX gadsimta vidus posma Holivudas komēdijām, – atsperīgi, sarkastiski dialogi, aktierspēles pārspīlējums, nezaudējot reālisma un ticamības sajūtu. (Meklējiet atbildes kinovēsturē. Tas palīdz!)
Grieķu autora stils
Lūk, būsim tikuši arī līdz filmas režisoram Jorgam Lantimam (1973). Ar savu filmu īpatnējo stilu šis grieķu režisors starptautisko uzmanību piesaistīja pirms gadiem desmit. Viņa Grieķijā veidotās filmas (piemēram, Dogtooh, 2009; Alps 2011), kas nonāca Eiropas festivālos, ir gan pārdabiskas, gan reālistiskas vienlaikus, viņš droši jaucis un miksējis žanrus, stilus, viņa filmām ir savdabīgs vizuālais stils.
Par nopietnu starptautisku spēlētāju Jorgs Lantims kļuva pēc divām filmām, kuras uzņemtas angļu valodā un kurās piedalās globāli pazīstami aktieri. Pirmā ir antiutopija Omārs/Lobster (2015) ar Kolinu Farelu galvenajā lomā, pēc dažiem gadiem sekoja spriedzes un mistikas drāma Svētā brieža nogalināšana/ The Killing of a Sacred Deer (2017) ar Kolinu Farelu un Nikolu Kidmenu. Jorgu Lantimu noteikti var dēvēt par autorkino režisoru, viņa filmas ir stilistiski līdzīgas, parasti viņš pats arī raksta scenāriju, kaut Favorīte ir izņēmums. Tomēr arī Favorītē var saskatīt attālu stilistisku līdzību vismaz ar pēdējām divām režisora filmām, kurā apzināti tiek izvēlēta īpaša optika, kas deformē kadru, telpu un neļauj to uztvert kā reālistisku.
Favorītē optiski tiek deformēta pils, vides kopplāni, kas kļūst par sava veida atslēgu darba kopējā stila uztverei. Mums, skatītājiem, tiek piedāvātas nosacītas, stilizētas norises, kurās nevajag meklēt reālismu un tīru vēsturisko patiesību. Nemeklēsim ar, jo Favorītē ir daudz citu vērtību, vispirms – dzirkstošs spēles prieks un atgādinājums par cilvēka kaislību un ambīciju dabu.