IDFA ir pasaules nozīmīgākais dokumentālo filmu festivāls, tas norisinās Nīderlandē un pulcē pasaules labākos dokumentālistus. Festivāla sadaļā Signed tiek iekļauti pasaulē gan atzītu kinematogrāfistu, gan jaunākās paaudzes režisoru darbi. Starp tiem godalgotais režisors Radu Jude ar filmu Astoņas pastkartes no Utopijas (Eight Postcards from Utopia), kurā redzamas reklāmas no Rumānijas pārejas uz kapitālistisku demokrātiju, un impresionistisko filmu Miegs Nr. 2, kurā iemūžināts Endija Vorhola kapa tiešraides ieraksts. Režisors Andrejs Ujičs atgriežas 1965. gadā filmā TWST/Things We Said Today, piedāvājot poētisku, bet nepiespiestu skatījumu uz The Beatles, kad viņi apbur Ņujorku, kamēr Losandželosā plosās nemieri. Kevina Makdonalda filmā One to One: John & Yoko ir kolāžas veidā radoši apkopoti 70. gadu sākuma kadri, atklājot Lenona un Ono ideālistisko redzējumu par labāku pasauli.
Zīmīgi, ka režisors Ivars Seleckis IDFA piedalījās ar filmām Zemnieki 2022. gadā un Turpinājums 2018. gadā. Pašos festivāla pirmsākumos Ivara Selecka filma Šķērsiela 1989. gadā ieguva festivāla galveno balvu un arī skatītāju balvu, bet 2013. gadā režisors tur viesojās ar Šķērsielas triloģijas trešo filmu Kapitālisms šķērsielā (2013).
Ivars Seleckis filmu Pieaugšana. Turpinājums veidojis kopā ar režisoru Armandu Začu. Filma tapusi filmu studijā Mistrus Media, filmas operators ir Valdis Celmiņš, komponists Kārlis Auzāns, pētniece un izpildproducente Zane Ozoliņa, montāžas režisors Armands Začs, producenti Elīna Gediņa-Ducena un Gints Grūbe.
Filma pagājušajā nedēļas nogalē piedzīvoja pirmizrādi režisora Ivara Selecka dzimšanas dienā kinoteātrī Splendid Palace un jau guvusi atzinīgus dažādu paaudžu skatītāju vērtējumus. Latvijā filmu Turpinājums. Pieaugšana var redzēt jau šobrīd kinoteātros visā Latvijā.
"Pieaugšana. Turpinājums ir par laiku – varbūt pat mazāk par tagadni nekā par nākotni. Sekojot līdzi pieciem dažādajiem padsmitniekiem un atgriežoties viņu dzīvēs, Seleckis un Začs radījuši smalku, dokumentālu pieaugšanas mozaīku, kas neraksturīgi Latvijas kino stiepjas pretī nākamībai. Garfilma vai sīkvels, vai arī turpinājums – tas ir kino, kas liek just un domāt perspektīvā,” tā kino kritiķe Dārta Ceriņa.
“Ivara Selecka un Armanda Zača filma Turpinājums. Pieaugšana ir jauns laikmeta dokuments Latvijas dokumentālajā kino, kas fiksē dzīvi tās dažādajās izpausmēs: personiskos pārdzīvojumus trauksmainajā un trauslajā pieaugšanas posmā, ģimeņu attiecību līkločus, skolu vidi, norises sabiedrībā. Filma pieder longitudinālo dokumentālo filmu veidam, kurās filmēšanas grupa atgriežas pie tiem pašiem varoņiem pēc kāda laika, tā ļaujot sekot cilvēku dzīvēm, uz ekrāna savijot kopā viņu pagātni un tagadni, ļaujot iztēloties un gaidīt nākamo turpinājumu. Filma ir iejūtīgs un dažādu vecumu auditoriju uzrunājošs darbs, spējot rezonēt ļoti personiski caur subjektīvo pieredzi vai ļaujoties līdzpārdzīvojumam," tā par filmu Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma vadītāja, kino pētniece Zane Balčus.
"Tieši Ivars Seleckis ar savām filmām mani ir iepazīstinājis ar savu valsti, tās vēsturi, kultūru un cilvēkiem visos laikmetos. Es augstu vērtēju, ka filmas Turpinājums pirmajā filmā un arī otrajā filmā Turpinājums. Pieaugšana, kas veidota kopā režisoru Armandu Začu, varoņi ir bērni… Filma, kas veidota ar siltumu, aizrautību un lielisku prasmīgumu,” tā par filmu savā blogā raksta Eiropas dokumentālā kino eksperts un kino pasniedzējs Tue Stēns Millers.
“Meistara Ivara Selecka sadarbībā ar Armandu Začu veidotā filma Turpinājums. Pieaugšana ir izteiksmīgs Latvijas portrets, kas fiksēts caur rūpīgu un iejūtīgu piecu jaunu cilvēku ikdienas gaitām. Sekojot viņiem dažādos Latvijas stūros no pirmās skolas dienas (Turpinājums, 2017) līdz pamatskolas beigšanai, autori atsedz plašu savas valsts paaudžu attiecību un izaugsmes problēmu spektru. Niansēti, ar daudziem līkločiem skolā, mājās, starp pusaudžiem, skolotājiem, vecākiem – ceļā uz pieaugšanu. Ivara Selecka filma Šķērsiela (1988) ir vienīgā latviešu filmu, kuru Eiropas Kinoakadēmija atzinusi par gada labāko. Savulaik tā portretēja vienas ielas iedzīvotājus (Jaunie laiki Šķērsielā un Kapitālisms Šķērsielā), tagad arī šai filmai autori sola vēl vienu turpinājumu. Skatieties paši, man šķiet, ka to Eiropas balvu vajadzētu arī atgādināt,” tā kino zinātniece Anita Uzulniece.
Ivars Seleckis ir viens no leģendārās Rīgas dokumentālā kino skolas pamatlicējiem; viņa biogrāfiju mēdz salīdzināt ar latviešu kinovēstures īso kursu. Jau 1958. gadā Ivars Seleckis sāka strādāt Rīgas Kinostudijā par operatora asistentu un turpmāk kā operators vai režisors pielicis roku daudzām Latvijas kinovēsturē nozīmīgām filmām. Ivara Selecka dokumentālā filma Šķērsiela (1988) tika atzīta par labāko Eiropas filmu, izpelnoties Eiropas Kinoakadēmijas balvu; Nacionālo Kino balvu Lielais Kristaps ir saņēmušas trīs Ivara Selecka pilnmetrāžas filmas (1978, 1988, 2000), pats Seleckis saņēmis divas Lielā Kristapa balvas kā labākais dokumentālā kino režisors (1988, 2018) un vienu balvu kā labākais dokumentālā kino operators (2007), bet 2014. gadā Ivars Seleckis kopā ar dzīvesbiedri, montāžas režisori Maiju Selecku saņēma Lielā Kristapa balvu par mūža ieguldījumu kinomākslā.
Armands Začs iepriekš sadarbojies ar Ivaru Selecki, veidojot montāžas režiju filmai Zemnieki, Terapija, Deniss, kopā ar Lieni Lindi veidojis arī dokumentālo filmu Klātbūtne, bijis montāžas režisors dokumentālajai filmai Spiegs, kurš mans tēvs un Viestura Kairiša spēlfilmai Janvāris.
Filma veidota filmu studijā Mistrus Media.