Režisors Juris Kursietis Latvijas kino ainavā, kur iepriecinošā kārtā arvien intensīvāk parādās jauni un ievērības cienīgi vārdi, nav nekāds jauniņais. Turklāt jāpiebilst – viens no konsekventākajiem "savas tēmas" kopējiem, režisors ar skaidru pārliecību, ka kinomākslas svarīgākais uzdevums ir nevis izklaidēt, bet gan runāt par sociāli sāpīgiem punktiem, celt trauksmi, diagnosticēt un ārstēt.
Tieši pirms desmit gadiem režisors Juris Kursietis parādījās Nacionālā filmu festivāla Lielais Kristaps apritē ar skarbu televīzijas dokumentālo filmu Ievainotais (2009), kuras centrā arī bija jauns, nežēlīgos dzīves sarežģījumos iekļuvis vīrietis. Piecus gadus vēlāk uz ekrāniem iznāca spēlfilma Modris (2014), tagad Oļegs, un par režisora Jura Kursieša rokrakstu jau kļūst konkrētu cilvēkstāstu pārvēršana kinoscenārijos, paceļot šīs atsevišķās pieredzes vispārinājuma līmenī. Un, ja šajā nopietnajā brīdī ļauts pajokot, Juris Kursietis tēmas skarbuma iezīmēšanai vienmēr ņem palīgā arī klimatiskos apstākļus – gan Modris, gan Oļegs savus liktenīgos apstākļus izdzīvo drēgnā rudenī vai ziemā, tāpēc filmas skaņu celiņā neatņemama sastāvdaļa ir galvenā varoņa nosalušā deguna bezcerīgā un monotonā šņaukāšanās.
Ir arī joki
Iespējams, tieši savas misijas apziņas dēļ Juris Kursietis parasti nelolo ilūzijas, ka viņa filmas kļūs par kases grāvējiem, un savulaik ļoti brīnījās, ka filmu Modris noskatījās daudz vairāk nekā paša prognozētie apmēram 500 skatītāju. Viss loģiski, īstas zāles pret nopietnām slimībām nedrīkst būt saldas un krāsainas tabletītes, zālēm jābūt rūgtām un stiprām, un cilvēks no laba prāta nemaz negrib tādas zāles dzert. Tomēr svarīgi būtu pamanīt, ka filmā Oļegs iezīmētā problēma, visticamāk, skar daudz plašākus Latvijas sabiedrības slāņus nekā Modra mammas ekstrēmā cīņa ar pašas dēlu, – kāds viesstrādnieks droši vien katram no mums diemžēl ir rokas stiepiena attālumā. Tāpēc vien filma būtu pelnījusi daudz plašāku skatītāju loku nekā tikai tie, kas paši gatavi pārvarēt savas komforta zonas robežas un iet skatīties "smagu filmu".
Jāsaka gan, filmas autori jau ir paredzējuši tādu šķietamu šķērsli ceļā uz skatītāja ieinteresētību un paši visādi cenšas publiskajā telpā runāt par to, ka filma nemaz nav tik smaga, tur ir arī joki un skatītāji seansa laikā smejoties vismaz piecas reizes. Taisnība, es arī smējos, turklāt svarīgi, ka smieklus izsauc nevis dumji jociņi no humora skalas primitīvā gala, bet, piemēram, lopkautuves strādnieku saruna pusdienu pauzē – totāli skaudrs "paredzējums" par to, ka ar šāda līmeņa zināšanām par pasaules kārtību nekas vairāk par Oļega likteni negaida nevienu no viņiem…
Haotiskā realitātē
Tomēr precīzākais un ietilpīgākais tēls filmā Oļegs man šķiet nevis kāds no varoņiem, bet… viens nams. Tā pilnīgi nesakarīgā un puspabeigtā, grandiozi iecerētā, bet mūžīgi remonta plēvēs iestigusī māja, ko Oļega paverdzinātājs Andžejs mēģina būvēt kā savu sapņu realizāciju, bet izdodas tikai haotiskās realitātes ilustrācija – vienmēr piedzērušies strādnieki, kas nesaprot, ko dara; spontānu ideju vārgās atblāzmas; procesu atkarība no naudas, kura reizēm ir, reizēm nav… Tikpat nesakarīga un histēriska ir visa pasaule ap Andžeju, kurš neprognozējami svaidās starp alkohola uzkurinātām dusmām un tā paša alkohola iedvesmotām ģimeniskām Ziemassvētku vakariņām visai "bandai".
Šis ir tas purvs, kurā nonāk un iestieg Oļegs, viņš vienkārši nespēj reaģēt tik ātri, kā švirkst Andžeja domas un valoda, turklāt burzmas iespaidu vēl kāpina filmas operatora Bogumila Godfrejova vadītā kamera, kas lien pa vidu kautiņiem, skrien līdzi varoņiem un pieliecas maksimālos tuvplānos. Šāda cieša kameras klātbūtne vairo gaisā jūtamo apdraudējuma sajūtu, tieši tāpat kā Andžeja stāsts par zvanu Oļega vecmāmiņai ielaužas upura teritorijā daudz nežēlīgāk par fizisku iespaidošanu.
Brīvībā ir bīstamāk
Taču Jura Kursieša uzrādītās problēmas sakne nav viens konkrēts kretīns vai lohs – ne Andžejs, ne Oļegs –, un tāpēc filma ir svarīgāka nekā tikai stāsts par viena dzīvei nepiemērota puiša nedienām. Par to liecina viena šķietami nenozīmīga otrā plāna epizode policijas iecirknī, kur policistu uzmanība novēršas no Oļega, jo kaut kur blakus klaigā sieviete; no policistu satrauktajām replikām var izlobīt, ka viņa pieslēgusi sevi ar rokudzelžiem un atslēgu norijusi. Ja cilvēks tik izmisīgi baidās tikt "brīvībā" ārpus policijas iecirkņa, Oļegs nav viens savās bailēs, tātad ir kādas likumsakarības, kuru dēļ pat tik civilizētajā Beļģijā iespējamas šādas bīstamas situācijas, un tieši tā ir tēma, kura visvairāk interesē un sadusmo režisoru Juri Kursieti.
Tikai viena līnija šajā stāstā man šķiet pārāk mākslīgi piekabināta, it kā tēmēta uz romantiski noskaņotu auditoriju, kuru autori negrib pārāk nomocīt ar dzīves prozas atrādīšanu. Visai banālā metafora par ledus vāku virs Oļega dzīves, centieni izlauzties, kas vienam pašam neizdodas, un tad nāk deus ex machina, šķietamais glābiņš triju garīdznieku izskatā… pārāk vienkārši. Oļegs jau tā visu laiku ir peldējis pa straumi un ļāvies, lai citi visu izlemj viņa vietā. Ja tagad viņš atbildību par savu dzīvi pārkrauj uz (jebkura) Dieva pleciem, tās nebūt nav laimīgas beigas, Oļegam noteikti ne.