Filmā Patersons ir brīnišķīgi teksti – dzeja, ko raksta Patersons – domīgs, nopietns, lēnīgs jauns vīrietis, kurš strādā par autobusa šoferi Ņūdžersijas pilsētiņā, kuras nosaukums ir gluži tāds pats kā viņa uzvārds. Latviešu valodā gan pilsēta Patersona iegūst sieviešu dzimti...
Patersons dzīvo rimtu normāla cilvēka dzīvi – viņš iet uz darbu, stūrē autobusu – dienu no dienas. Patersonam piemīt rets talants – prasme ikdienas rutīnu pārvērst dzejā. Filmas režisors Džims Džarmušs Patersona vadītā autobusa maršrutu pārvērš brīnumainās vizuālās impresijās – attēlu plūdumā. Patersonam, kuru atveido Ādams Draivers (viņa zināmākā filma ir Zvaigžņu kari. Spēks mostas/Star Wars: The Force Awakens (2015)), ir sakārtota dzīve – viņam ir buldogs Mārvins, ar kuru viņš ik vakaru dodas pastaigā un kurš pacietīgi gaida Patersonu pie krodziņa. Patersonam ir draudzene Laura, kura ir apsēsta ar rokdarbiem un māksliniecisko pašizpausmi – gan ļoti konsekventā krāsu gammā. Laura (lomā irāņu skaistule Golšifte Farahani) visu krāso un izcakina melnbaltu: aizkarus, pārklājus, sienas, tērpus, ģitāru un amerikāņu iecienītos saldumus cupcakes – mazos kēksiņus ar treknu krēmu. Tā viņi dzīvo – šoferis Patersons, kurš dvēselē ir dzejnieks, jūsmīgā meitene, kura pasauli izdaiļo melni baltu, un suns, kuram filmas gaitā būs liels svars.
Ikdienas sapņi
Patersons ir filma bez dinamiska sižeta un radikāliem pavērsieniem. Džims Džarmušs ir radījis filmu par ikdienas plūdumu, monotonismu un laika ritu, kuru ir iespējams pārvērst dzejā. Filmas struktūru režisors sadala nedēļas dienās. Patersona, precīzāk, aktiera Ādama Draivera, balss tembrs, viņa (aizkadrā) lasītie dzejoļi patiesi spēj ikdienišķo norišu plūdumu pacelt pārlaicīgā kategorijā. Iespējams, arī pats Džims Džarmušs šajā filmā kārto savas attiecības ar laiku. Viens no Patersona skaistākajiem tekstiem ir veltīts dimensijām – tā ir atziņa, ka laika dimensiju mēs atklājam tikai novecojot.
Laiks kā kategorija ir ārkārtīgi būtisks šīs filmas izpratnē. Laika nesteidzīgais plūdums Džima Džarmuša filmās vienmēr ir bijis svarīgs. Savukārt viņa filmas ir ideāla ilustrācija autorkino (teorētiķis Deivids Bordvels to dēvēja par art cinema) izpausmēm. Dramaturģiska retinātība, uz sevi, savas patības un identitātes meklējumiem centrēti varoņi, sižeta līnijas, pat atsevišķi varoņi, kuri filmā parādās kā spilgtas impresijas – bez paskaidrojuma, bez atrisinājuma... Šie principi Patersonā ir ievēroti perfekti. Šķiet, Džims Džarmušs apzināti ir atgriezies pie saviem 80.–90. gadu pirmsākumiem, kad tapa viņa agrīnās filmas. Tās zibenīgi viņu pozicionēja amerikāņu autorkino izcilību kārtā.
Atpakaļ XX gadsimtā
Džims Džarmušs (1953) ir viens no tiem režisoriem, par kura jaunāko darbu nevar rakstīt, nepieminot visu, kas ir noticis pirms tam. Arī to, kas ir noticis ar mums, kuri esam izauguši un novecojuši ar meistara filmām. Nelielā rakstā nav iespējams aptvert Džima Džarmuša daiļradi, vien mēģināt īsi summēt viņa rokraksta iezīmes.
Džims Džarmušs ir 80.–90. gadu radīts fenomens – amerikāņu neatkarīgā kino ikona –, kurš vienmēr ir turējies nedaudz nomaļus no lielā šovbiznesa kārdinājumiem. Kopš savas daiļrades sākumiem viņš ir bijis uzticīgs noteiktiem kinovalodas principiem. Džima Džarmuša filmu pasauli apdzīvo margināļi, kuri neierakstās pamatstraumē, – tāpat kā kino pamatstraumē nekad nav ierakstījies pats Džims Džarmušs. Jau viņa agrīnās filmas – debija Mūžīgās brīvdienas/Permanent Vacation (1980), Dīvaināk par paradīzi/Stranger Than Paradise (1984), Noslēpumu vilciens/ Mystery Train (1989), ar kurām Džims Džarmušs ieguva atpazīstamību vispirms Eiropā, vēlāk arī Amerikā, – pamatā ir filmas par sajūtām, nevis norisēm. Džims Džarmušs tajās izbauda laika rimto plūdumu, kadra metaforisko ietilpību un ironiju, kas ir būtisks visu viņa darbu elements.
90. gados režisora filmas kļuva žanriskākas, amerikāniskākas (amerikāņu kino vienmēr ir bijis žanrisks). Viņš strādāja ar klasiskajiem žanriem – vesternu filmā Mironis/ Dead Man (1995), gangsterdrāmu filmā Spoku suns. Samuraja ceļš/Ghost Dog: The Way of the Samurai (1999) –, dekonstruējot un apstrīdot tradicionālos šo žanru kanonus. Poētisko antivesternu Mironis ar Džoniju Depu galvenajā lomā un traģikomisko stāstu par slepkavu vientuļnieku Spoku suni daudzi uzskata par Džima Džarmuša labākajiem darbiem.
2000. gados Džims Džarmušs mēģināja iebrist plašākā straumē – tapa viņa viskonvencionālākā, banālākā, komerciālākā filma – komiskā melodrāma Salauztie ziedi/Broken Flowers (2005). Pēcāk režisors vēlreiz rotaļājās ar gangsterdrāmas žanru – uz ekrāniem iznāca Kontroles robežas/ The Limits of Control (2009) un vampīrfilmas klišejām piepildītais darbs Izdzīvo tikai mīlētāji/Only Lovers Left Alive (2013).
Ar Patersonu mākslinieks ir atgriezies jaunībā, 80. gados, kad viņš eksperimentēja un izveidoja savu unikālo autorkino valodu. Atsauce uz XX gadsimtu Patersonā izskan tieši. Laura, atgriezusies no kūciņu tirgošanas kādā ekozemnieku tirdziņā, sajūsmināti paziņo, ka jūtas, it kā dzīvotu XX gadsimtā.
Būtībā Patersona nianses pilnvērtīgi izbaudīs tikai tie, kuri gan atceras 80. gadu (kino) ritmu, gan sajūsminās par Džima Džarmuša daiļradi – viņa teju 20 filmām, kas tapušas kopš 80. gadu sākuma.
Katram savas īpatnības
Patersons tika pirmizrādīts pērn Kannu kinofestivāla konkursa programmā – tas Džimam Džarmušam bija spožs festivāls, kurā viņš piedalījās ar divām filmām – savam draugam un savu filmu aktierim rokzvaigznei Igijam Popam veltīto dokumentālo filmu Gimme Danger un spēlfilmu Patersons. Kannas Džimam Džarmušam vienmēr ir bijušas svarīgas – savulaik jauno amerikāņu censoni pasaulei atklāja tieši šis festivāls. 1984. gadā viņš tur saņēma balvu par filmu Dīvaināk par paradīzi.
Patersona pirmizrāde arī bija ļoti veiksmīga, kritiķiem Patersons ļoti patīk. Iespējams, te vainīga dzeja, iespējams, laika dimensija, ar kuru Džims Džarmušs strādā tik virtuozi. Šajā kinobalvu sezonā Patersons tomēr "nav aizgājis" – nav parādījies Oskara nomināciju sarakstā. Toties filmas nosaukums intensīvi tiek minēts dažādos rakstos, kuru mērķis ir uzsvērt, cik daudz lielisku filmu neizprotamu iemeslu dēļ ir ignorējuši Oskara piešķīrēji.
"Džima Džarmuša Patersons ir garīga meditācija, kas ASV Kinoakadēmiju parasti neaizkustina, – kauns, jo šī filma piedāvā aktiera Ādama Draivera labāko darbu visā viņa karjerā. Līdzīgi Oskaram Aizekam brāļu Koenu lieliskajā filmā Lūinā Deivisā pašā/Inside Llewyn Davis, ko arī noignorēja Oskaros, Draivers ir niansēts un uz sevi vērsts. Viņa spēles izcilība slēpjas nevis darbībā, bet reakcijā un spējā klausīties. Esam pārliecināti, ka Ādams Draivers reiz saņems savu Oskaru," raksta izdevums IndieWire. Varu tikai piekrist gan salīdzinājumam ar brāļu Koenu nepelnīti nenovērtēto filmu, gan tam, ka Ādama Draivera darbs ir izcils, gan tam, ka Kinoakadēmijai ir savas gaumes īpatnības.
Džims Džarmušs joprojām ir uzticīgs savam stilam – retinātajiem filmu sižetiem, tikai detaļās tveramam dramatismam un vizuālajai perfekcijai. Turklāt viņa paaudzes autori nekad nebūs atdalāmi no tā, kas ar viņiem (un mums, šo filmu skatītājiem) ir noticis iepriekš, vispirms XX gadsimtā. Starp citu, filmā Patersons ieklīst vairāki dzejnieki un dzejas interesenti – vienu no tiem tēlo japāņu aktieris Masatosi Nagase, kurš spēlējis Džima Džarmuša agrīnajā filmā Noslēpumu vilciens. Turklāt arī pilsētiņai Patersonai ir sava dzejas vēsture – tajā XX gadsimtā dzīvojis modernists Viljams Karloss Viljamss. Viss ir saistīts.
Patersons @@@@@
Paterson
Drāma. ASV. 2016. Režisors Džims Džarmušs Lomās Ādams Draivers, Golšifte Farahani u. c.