Tuvākie mēneši Amsterdamas kultūras dzīvē paies skotu aktrises Tildas Svintones zīmē. Kopš pagājušās svētdienas, 28. septembra, Amsterdamas Kinomuzejā Eye ir skatāma viņas izstāde Ongoing.
Muzeja ēka ir līdzīga baltam kosmosa kuģim. Lai tajā nokļūtu, vispirms ir jāiekāpj nelielā prāmī pie Amsterdamas Centrālās stacijas. Tilda Svintone jūs gaida otrā krastā. Izstādes nosaukums atspoguļo ekspozīcijas būtību – viss turpinās, viss mainās, nekas nav sastindzis. Izstāde ir dzīva, elpojoša, augoša un elastīga. Tildu Svintoni varēs ne tikai apbrīnot kā nepieejamu ikonu kinofragmentos, videoinstalācijās un fotogrāfijās, bet arī iepazīt klātienē. Izstāde būs atvērta līdz nākamā gada 8. februārim, un aktrise regulāri atgriezīsies muzejā Eye, lai piedalītos sarunās ar saviem sadarbības partneriem un satiktos ar skatītājiem. Viņai ir svarīga diskusija, taktilās sajūtas un klātbūtnes efekts, viņa negrib būt enigmātiska mūza uz pjedestāla. Tildai Svintonei patiešām ir izdevies mainīt priekšstatu par šo īpatnējo žanru – "aktrises izstāde kinomuzejā". Viņa uzsver – tā nav personālizstāde, bet grupas izstāde. Tas nav formāls žests, bet aicinājums pievienoties.
Aktrise Tilda Svintone ieņem īpašu vietu XX gadsimta beigu un XXI gadsimta kinomākslas vēsturē. Foto – Brižita Lakomba
Šīs unikālās un ļoti personiskās izstādes pamatā ir Tildas Svintones radošais process, kuru pēdējos četros gadu desmitos ir veicinājusi sadarbība ar deviņiem tuvākajiem domubiedriem: režisoriem Dereku Džārmenu, Džoanu Hogu, Luku Gvadanjīno, Apičatpongu Vīrasetakulu, Džimu Džārmušu un Pedro Almodovaru, modes vēsturnieku un kuratoru Olivjē Saijāru, fotogrāfu Timu Volkeru un gleznotāju Sandro Kopu.
Kokam būs jauni atzari
Amsterdamas Kinomuzejs Eye ir organizējis daudzas izstādes par kino, kustīgo attēlu mākslu un kinematogrāfistiem, bet aktiera loma izstāžu programmā līdz šim vēl nav bijusi izvirzīta priekšplānā. Aktieri un izpildītāji bieži tiek uzskatīti par "pasīviem traukiem", kurus režisori veido un piepilda ar sev nepieciešamo saturu. Tildas Svintones izstāde Ongoing akcentē viņas aktīvo ieguldījumu mākslas darba tapšanā un līdzautorības potenciālu. Nav noslēpums, ka Tilda Svintone ir vairāk nekā aktrise.
Tildas Svintones izstāde Ongoing Amsterdamā turpināsies līdz 2026. gada 8. februārim. Pēc tam tā dosies uz Atēnām, kur būs aplūkojama no 2. maija līdz 14. jūnijam. Vēlāk ekspozīcija viesosies arī citur pasaulē. Foto – Jegors Jerohomovičs
Sarunā ar žurnālistiem muzeja Eye direktore Bregtje van der Hāka skaidro: "Šis projekts nav Tildas Svintones retrospekcija. Tas ir dzīvs viņas ideju, filmu, draudzības un atmiņu kopums, tas ir aicinājums iesaistīties procesā, kas ir atvērts, aktuāls un turpina attīstīties. Izstāde izstaro prieku, ko sniedz filmu veidošana. Projekta pulsējošā sirds ir Tildas sadarbība ar saviem partneriem, kas turpinās visa mūža garumā, to var redzēt izstāžu zālēs, bet tā sniedzas tālāk par tām. Tildas lēmums izstāstīt savu autobiogrāfiju, par pamatu izmantojot sadarbību ar izciliem māksliniekiem, ir drosmīgs un oriģināls. Daudzi no viņiem kopā ar Tildu ir radījuši jaundarbus speciāli šai izstādei. Nekad iepriekš neesam aicinājuši aktieri vai izpildītāju kūrēt izstādi mūsu muzejā. Varu nosaukt trīs iemeslus, kāpēc Tilda un Amsterdamas Kinomuzejs Eye ir ideāls pāris. Pirmkārt, šajā projektā Tilda definē kino kā kolektīvu mākslu, kas top vairāku spēku sadarbības rezultātā. Ar radikālu žestu viņa parāda, ka filma nekad nav viena cilvēka darba rezultāts, pat ja šis cilvēks ir filmas autors. Visa Tildas daiļrade atspoguļo šo pieeju, kurā process ir svarīgāks par to, kas tiek iegūts galarezultātā un nereti tiek dēvēts par "produktu". Otrkārt, Tilda – tāpat kā Eye – savā darbībā pārkāpj dažādu radošo disciplīnu robežas, lai izpētītu jaunas iespējas. Viņa savieno kino, fotogrāfiju, glezniecību un modi. Treškārt, Tilda izrāda dziļu interesi par kinovēsturi un filmu arhīvu. Izstādes nosaukums Ongoing nozīmē ne tikai to, ka mēs visi turpinām attīstīties un mainīties, bet arī to, ka idejas kino nerodas tukšā vietā, tās no kaut kurienes atnāk. Atmiņas un pagātne veido un ietekmē kino tagadni un nākotni. Muzejā mēs nereti atgriežamies kino pagātnē, lai paraudzītos uz to no jauna, lai izmantotu šīs zināšanas un ierāmētu tās citādi nekā iepriekš. Tilda savā projektā pēta, kā kinovēsture, personīgā vēsture un atmiņas ietekmē katru jaunu kino žestu. Kino attīstās, tas ir nepārtraukts process. Izstādes sagatavošanas gaitā Tilda pavadīja ilgu laiku, iegremdējoties muzeja filmu kolekcijā, nevis lai izvilktu no tās kaut ko, bet lai to izpētītu. Tuvākajos mēnešos muzeja kinozālēs notiks Tildas filmu retrospekcija, un katrai no četrdesmit vienas filmas, kurā viņa ir redzama, Tilda ir piemeklējusi vienu īsfilmu no mūsu arhīva. Katra īsfilma intuitīvā līmenī saskan ar katru retrospekcijas spēlfilmu."
Tilda Svintone ir tēlojusi underground un autorkino darbos, kas ir ieguvuši kulta statusu, kā arī zinātniskās fantastikas filmās un filmās, kas ir adresētas ģimenes auditorijai. Pēc muzeja Eye iniciatīvas uz kinoekrāniem visā Nīderlandē atgriezīsies režisora Dereka Džārmena vēsturiskā drāma Karavadžo/Caravaggio (1986), kurā Tilda Svintone ir nospēlējusi savu pirmo lielo lomu pilnmetrāžas filmā. Izstādi papildina raidieraksts un aktiermākslas darbnīca bērniem. Īpaši tiek izcelta grāmata, kura sniedz padziļinātu ieskatu Tildas Svintones daiļradē. Izdevumu ir noformējusi leģendārā holandiešu grāmatu māksliniece un grafikas dizainere Irma Boma.
Izstādes Ongoing grāmatā ir publicētas esejas par Tildas Svintones daiļradi un aktrises sarunas ar saviem radošajiem partneriem. Izdevuma dizainu ir veidojusi pasaulē slavenākā grāmatu māksliniece Irma Boma
"Tas, ko jūs pašlaik redzat Amsterdamā, ir pirmā projekta Ongoing versija. Kad nākamgad izstāde ceļos uz Atēnām, pēc tam uz Berlīni, Parīzi, Honkongu, Sidneju, Losandželosu, Mineapolisu un Seulu, tā augs un mainīsies. Šim kokam būs jauni atzari. Daži elementi var pazust, citi pārveidosies. Tas ir kino kā dzīvs dialogs, nepabeigts un atvērts pārvērtībām un jaunām balsīm," uzsver muzeja Eye direktore Bregtje van der Hāka.
Zvans draugiem
Pirmo reizi piedāvājums rīkot izstādi Amsterdamā Tildai Svintonei tika izteikts aptuveni pirms pieciem gadiem, un sākotnēji viņa to noraidīja. Aktrise atceras: "Šāda reakcija bija saistīta ar iztēles trūkumu. Doma par izstādi kā kaut ko retrospektīvu, pabeigtu un savā ziņā mirušu man uzdzina šausmas. Es nevēlējos pieļaut domu par izstādi, ko veido vecu filmu fragmenti, vecas afišas, vecas fotogrāfijas un manekeni, uz kuriem uzvilkti veci kostīmi. Tikai tad, kad Bregtje van der Hāka man lūdza apsvērt šo ideju vēlreiz, es sāku domāt, kāda varētu būt šīs izstādes jēga. Ko es varu piedāvāt? Kāds ir mans mērķis? Pārdomu procesā secināju, ka man ir bijusi iespēja būt filmu veidošanas kā kolektīva darba lieciniecei. Esmu pamanījusi, ka pēdējā laikā par to netiek pietiekami runāts, īpaši jauniešu vidū. Man ir liela privilēģija strādāt ar Chanel – esmu modes nama mākslas un kultūras vēstniece, es apceļoju pasauli un satiekos ar jauniem māksliniekiem, kuri pārstāv dažādas jomas. Tie ir jaunie talanti, kuri tikko izveidojuši savu pirmo modes kolekciju, uzrakstījuši savu pirmo grāmatu, guvuši pirmos panākumus, uzņēmuši savu pirmo filmu. Esmu novērojusi, ka viņi visi cīnās ar vienu un to pašu – tas ir spiediens individualizēties, atdalīties no cilvēkiem, kuri viņiem ir palīdzējuši nokļūt tur, kur viņi ir nokļuvuši, no saviem tuviniekiem un sadarbības partneriem un turpināt darboties vienatnē, būt solomāksliniekiem, pamest domubiedru grupu. Daudzi no viņiem piedzīvo lielu sociālo trauksmi. Tā ir jaunās paaudzes problēma, kas ir jūtama visur. Es aizdomājos par to, ko es varētu izdarīt, lai iedrošinātu cilvēkus turpināt radīt un izpausties. Savas darbības četrdesmit gados vienmēr esmu strādājusi kolektīvā, un es turpinu strādāt kopā ar cilvēkiem, ar kuriem sāku strādāt pirms daudziem gadiem. Tā vienmēr ir laba doma – sarīkot grupas izstādi. Man uzreiz kļuva skaidrs – ir jāzvana draugiem."
Kinomuzeja Eye izstāžu programmas vadītājs Vinsents van Helsens īsi pirms ekspozīcijas atklāšanas notikušajā sarunā ar Tildu Svintoni norādīja, ka tas ir ļoti dāsns žests – saglabājot ļoti personisku pieeju izstādes veidošanā, ne tikai izstāstīt stāstu par sevi, bet arī iesaistīt tajā citus māksliniekus un apliecināt viņiem savu cieņu. Tilda Svintone uzskata, ka šis žests ir nevis dāsns, bet pareizs un adekvāts: "Tur jau tā lieta – būtu negodīgi rīkoties citādi. Tieši tā mēs strādājam – visi kopā. Esmu pārliecināta, ka šādi strādā daudz vairāk cilvēku, nekā mums liek domāt. Tas nav nekas eksotisks, un man patīk doma, ka tas vairs nešķitīs eksotiski arī jaunākajai paaudzei."
Ar mīlestību – Dereks
Ekspozīcija veidota hronoloģiski – tā sākas ar stāstu par Tildas Svintones un angļu režisora Dereka Džārmena (1942–1994) sadarbību. "Man bija jāsāk ar Dereku, jo viņš iezīmē sākumu. Pateicoties viņam, es sāku iztēloties sevi kinojomā. Izstādē Dereks ir vienīgais no maniem sadarbības partneriem, kurš vairs nav kopā ar mums. Es priecājos, ka man izdevās atrast viņa neredzētos darbus – tie ir divi fragmenti, kas ir uzņemti ar kameru Super 8 un kas nekad nav bijuši iekļauti citās filmās. Ar Dereku Džārmenu es strādāju divos veidos – viņš izmantoja gan Super 8, gan 35 mm kameru. Tas, kas tika uzņemts ar Super 8 kameru, bija kā mājas filma, un no šā materiāla tika izveidotas divas pilnmetrāžas filmas – The Last of England (1987) un Dārzs/The Garden (1990). Savukārt darbs ar 35 mm kameru paredzēja pilnīgi citu ritmu – tam bija nepieciešama komanda, nauda, filmēšanas grafiks, scenārijs, producents... Tās ir divas atšķirīgas pasaules. Super 8 kameru var salīdzināt ar mobilo tālruni. Esmu pārliecināta, ka Dereks Džārmens šodien noteikti uzņemtu filmas ar viedtālruni," pieļauj Tilda Svintone.
Aktrises atrastie, iepriekš neredzētie fragmenti izstādes pirmajā telpā tiek demonstrēti līdzās epizodei no eksperimentālās filmas The Last of England. "Tagad tā ir ļoti slavena, starptautiski pazīstama filma. Atrastajiem fragmentiem nav skaņas, tajos esmu redzama mežā, zilo zvaniņu pļavā, un pludmalē ar kāpnēm. Šis materiāls ļoti līdzinās filmai The Last of England, tikai tas nav samontēts un nav papildināts ar Saimona Fišera-Tērnera un Diamandas Galasas skaisto mūziku. Materiāls ir tāds pats, pieeja ir tāda pati, un tajā ir kaut kas ļoti praktisks un pieticīgs. Man gribējās to parādīt," stāsta Tilda Svintone.
Tilda Svintone režisora Dereka Džārmena darbā Timeslip (1988/2025). Darbs tapis pēc Amsterdamas Kinomuzeja Eye pasūtījuma, to līdzproducējis laikmetīgās kultūras centrs Onassis Stegi (Atēnas). Foto publicēts ar producenta Džeimsa Makeja un Basilisk Communications Limited atļauju
"Dereks man deva iespēju atrast pārliecību kameras priekšā. Kad viņš uzņēma Karavadžo, es pajautāju, vai varu skatīties tieši kamerā – 35 milimetru kamerā –, un viņš teica "jā". Dereks centās iedrošināt un palīdzēt atrast savu vietu ne tikai man, bet visiem, kuri ar viņu strādāja. Arī manai lieliskajai draudzenei kostīmu māksliniecei Sendijai Pauelai Karavadžo ir pirmā filma viņas profesionālajā dzīvē, Sendija bija tikko absolvējusi mākslas skolu. Tas pats attiecas uz mūsu draugu Saimonu Fišeru-Tērneru, kurš kļuva par visu Dereka filmu komponistu. Saimons arī faktiski sāka savu darbību ar Karavadžo, meklējot statistus Londonas Īstendas kafejnīcās. Derekam apkārt bieži bija cilvēki, kuri bija daudz jaunāki par viņu, un viņš mūs visus padarīja par kinematogrāfistiem. Tas nenozīmē, ka viņš mūs padarīja par režisoriem, bet par savu darbu līdzautoriem gan. Dereka filmu fragmentos izstādē jūs redzat mani kā jaunu, ļoti kautrīgu cilvēku, kas nevēlējās sev pievērst uzmanību, es vēl tikai meklēju veidu, kā vienkārši būt kameras priekšā, un šo kameru turēja kāds, kuru es mīlēju un kuram es uzticējos, un man nebija iebildumu, ka viņš uz mani skatās. Jūs redzat šo spēli, jūs redzat, kā pieaug mana pārliecība," saka Tilda Svintone.
Izstādes eksponātu vidū ir spogulis, ko Dereks Džārmens uzdāvināja Tildai Svintonei. Foto – Jegors Jerohomovičs
Muzeja izstāžu zālē Derekam Džārmenam ir veltīta arī vitrīna, kurā ir aplūkojami akmeņi no Dandžnesas piekrastes (tur atrodas Džārmena māja Prospect Cottage, kurā viņš dzīvoja līdz savai nāvei), divi darbi no viņa Melno gleznu sērijas, režisora bērnības fotogrāfijas un antīks spogulis, ko viņš uzdāvināja Tildai Svintonei. Spogulī Džārmens ir iegravējis frāzi: "Es devos meklēt sevi. Tildai. Ar mīlestību – Dereks."
Tilda Svintone ir piedalījusies septiņās Dereka Džārmena pilnmetrāžas filmās un vienā īsfilmā.
Atmiņa nav zinātne
Pati pirmā režisore, ar kuru aktrise ir sadarbojusies, ir Džoana Hoga, kuru Tilda Svintone pazīst kopš desmit gadu vecuma. Džoana ir viena no viņas vistuvākajām draudzenēm. 1986. gadā Tilda Svintone nofilmējās Džoanas Hogas diplomdarbā Caprice – filma vēsta par jaunas meitenes aizraušanos ar modes žurnālu (tā ir iekļauta Tildas Svintones retrospekcijā Amsterdamā). Pavisam nesen Tilda Svintone ir piedalījusies vēl trijās Džoanas Hogas filmās.
Izstādei Amsterdamā Džoana Hoga ir radījusi multimediālu instalāciju 19. dzīvoklis/Flat 19 – tajā viņa ir precīzi rekonstruējusi Tildas Svintones dzīvokli Rietumlondonā, kurā aktrise ievācās 1983. gadā drīz pēc universitātes absolvēšanas un kurā pavadīja piecpadsmit gadu. Nekādu priekšmetu šajā dzīvoklī instalācijā nav, bet aiz katras istabas durvīm ir dzirdama Tildas balss. Šī instalācija aktrisei ir svarīga, jo simbolizē jauna cilvēka pirmo mājokli, kurā viņš sāk neatkarīgu dzīvi: "Mums katram ir savs pirmais dzīvoklis, un mēs visi varam tajā atgriezties, jo atceramies to." 19. dzīvoklis ļauj reflektēt par atmiņu, telpu un savu personisko vēsturi.
Režisores Džoanas Hogas radītā instalācija 19. dzīvoklis/Flat 19 (2025). Foto publicēts ar Džoanas Hogas atļauju
"Interesanti, ka man gandrīz nav šā dzīvokļa fotogrāfiju. Ir tikai daži manu bērnu fotoattēli, kuros nedaudz var redzēt dzīvokli. Mums viss bija jārekonstruē pēc atmiņas, jo tajā laikā, pirms mūsu dzīvē ienāca mobilie tālruņi, mēs gandrīz nefotografējām savās mājās, ja nu tikai kādā ballītē. Taču arī ballītēs fotografēja ļoti maz, jo reti kurš varēja noturēt kameru. Man patika sajūta, ka mēs ar Džoanu varējām iedarbināt atmiņu. Jāsaprot, ka atmiņa nav zinātne. Mūsu atmiņas ir kā laikapstākļi, kā mākoņi, kurus vienkārši jāpaspēj noķert. Nav jāuztraucas, ja atmiņas nav precīzas. Tās nekad nav precīzas. Mūsu kopīgās atmiņas arī ir kaut kas pavisam cits, jo cilvēki visu atceras atšķirīgi. Pēdējos mēnešos Džoana man bieži zvanīja un sūtīja īsziņas ar jautājumu, vai es varu nosūtīt kādu paraugu, kas ir tuvs sienu krāsai tajā Londonas dzīvoklī. Sāku meklēt pa māju kaut ko līdzīgu. Beidzot atradu glāzi, kas ir aptuveni tādā krāsā. Es visu rītu pavadīju, fotografējot šo glāzi saules gaismā, lai mēs varētu piemeklēt pēc iespējas precīzāku toni. Kad pirms dažām dienām dzīvokļa instalācija tika pabeigta un es ienācu iekšā, sajūta bija fenomenāla. Biju domājusi, ka iekāpšu filmēšanas laukumā un tā būs tikai scenogrāfija. Nē, tas ir dzīvoklis," apgalvo Tilda Svintone.
Aktrises balss, kas skan 19. dzīvoklī, piešķir instalācijai kinematogrāfiskumu. "Šajā darbā galvenais ir gars un atmosfēra, tāpēc tur nav mēbeļu un dzīvoklis šķiet neapdzīvots. Kad man piedzima dvīņi, es sev uzdevu jautājumu: ko es daru Londonā? Man jābrauc mājās uz Skotiju! Biju domājusi, ka vairs nekad neatgriezīšos savā Londonas dzīvoklī. Šeit, Amsterdamā, es tajā atgriezos," savās sajūtās dalās Tilda Svintone.
"Šorīt es biju muzejā viena pati un sapratu, ka ir noticis kaut kas maģisks – ir izveidojies tīkls. Visi mākslinieki, kuri pārstāvēti ekspozīcijā, ir savstarpēji saistīti. Es pati nebūt neesmu tīkla centrā, varbūt esmu muša, bet noteikti ne zirneklis. Apičatpongs Vīrasetakuls un Dereks Džārmens nekad nav tikušies, bet viņi ir tik saistīti. Apičatpongs ir liels Dereka filmu cienītājs. Džoana un Dereks pazina viens otru. Džoana devās pie Dereka, kad studēja kinomākslu un meklēja savu vietu šajā nozarē. Viņš deva viņai pārliecību darīt to, ko viņa dara. Mēs ar Dereku pielūdzām Pedro Almodovaru un turpinājām veidot savas filmas. Šeit ir sapulcējusies ļoti raiba kompānija, tā ir ģimene, kuras locekļi ietekmē un jūt cits citu. Struktūra ir ļoti vienmērīga, tā ir gara radinieku ainava," piebilst aktrise.
Skotijas sala acs zīlītē
Ar režisoru Luku Gvadanjīno Tilda Svintone iepazinās drīz pēc Dereka Džārmena nāves. Viņa ir redzama piecās itāļu meistara filmās. Izstādei Luka Gvadanjīno ir radījis Tildas Svintones sudraba krūšutēlu un īsfilmu Draudzības gars/Camaraderie. Šajā īsfilmā Tildai mugurā ir tas pats sarkanais džemperis, ko viņa valkāja tajā 1994. gada pavasara dienā, kad aktrise un režisors pirmo reizi satikās Džārmenam veltītajā simpozijā Romā.
Kadri no režisora Lukas Gvadanjīno īsfilmas Draudzības gars/Camaraderie (2025). Darbs tapis pēc Amsterdamas Kinomuzeja Eye pasūtījuma, to līdzproducējis laikmetīgās kultūras centrs Onassis Stegi (Atēnas). Foto – Luka Gvadanjīno
Videoinstalāciju Spoki/Phantoms izstādei ir izveidojis Apičatpongs Vīrasetakuls – aktrises ģimenes mājās Skotijā režisors ir smalki un mistiski iemūžinājis spoku un viņas priekšteču klātbūtni. Tilda Svintone spēlē taizemiešu mākslinieka filmā Memoria (2021), un nākamgad viņi atkal strādās kopā.
Kadri no režisora Apičatponga Vīrasetakula divu kanālu videoinstalācijas Spoki/Phantoms (2025). Darbs tapis pēc Amsterdamas Kinomuzeja Eye pasūtījuma, to līdzproducējis laikmetīgās kultūras centrs Onassis Stegi (Atēnas). Foto – Apičatpongs Vīrasetakuls, Kick the Machine
Džims Džārmušs piedalās izstādē ar videoinstalāciju Zelda Vinstone/Zelda Winston, kuru ir iedvesmojusi Tildas Svintones tēlotā varone Zelda Vinstone – apbedīšanas biroja direktore ar samuraju zobenu – viņa filmā Mirušie nemirst/The Dead Don't Die (2019). Videoinstalācijā skan Džima Džārmuša grupas Sqürl oriģināmūzika. Šā režisora un Tildas Svintones kopdarbu sarakstā ir četras filmas.
Kadrs no režisora Džima Džārmuša videoinstalācijas Zelda Vinstone/Zelda Winston (2018/2025). Darbs tapis pēc Amsterdamas Kinomuzeja Eye pasūtījuma, to līdzproducējis laikmetīgās kultūras centrs Onassis Stegi (Atēnas). Foto publicēts ar Kill The Head Inc. un Focus Features atļauju. Foto – Džims Džārmušs
Fotogrāfs Tims Volkers ir radījis Tildas Svintones portretu sēriju, kurā aktrise, pielaikojot visdažādākos tērpus no savas privātās kolekcijas, iejūtas savu senču lomās. Aktrises sadarbību ar režisoru Pedro Almodovaru pārstāv trīsdesmit minūšu filma Cilvēka balss/The Human Voice (2020), un šis ir vienīgais pabeigtais, jau eksistējošais kinodarbs, kas ir iekļauts izstādē un ir viens no pēdējiem eksponātiem. "Pirms nonākam pie filmas Cilvēka balss, izstādē ir sajūta, it kā mēs būtu virtuvē vai dārzā, uz vietas gatavotu ēdienus, eksperimentētu ar sastāvdaļām. Bet izstādes beigās mēs pasniedzam ēdienu, kas pagatavots iepriekš, – tā ir filma Cilvēka balss, kas tiek demonstrēta mazā kinozālē," skaidro Tilda Svintone.
Kadrs no režisora Pedro Almodovara filmas Cilvēka balss/The Human Voice (2020). Foto publicēts ar El Deseo un Cineárt atļauju
Punktu ekspozīcijai pieliek aktrises dzīvesbiedra Sandro Kopa glezna Gaišais horizonts/A Bright Horizon (2025) – Tildas Svintones acs tuvplāns. "Tā ir vislielākā acs, kādu mans mīļais Sandro jebkad ir uzgleznojis. Acs zīlītē atspoguļojas mana iemīļotākā ainava pasaulē – Džūras sala Skotijā," stāsta aktrise.
Tildas Svintones dzīvesbiedrs Sandro Kops gleznā Gaišais horizonts/A Bright Horizon (2025) ir atveidojis aktrises acs tuvplānu. Viņas acs zīlītē atspoguļojas Džūras sala Skotijā. Foto – Jegors Jerohomovičs
Svarīga izstādes daļa ir instalācija un performance Biogrāfiskā garderobe/A Biographical Wardrobe (2025), ko Tilda Svintone ir veidojusi kopā ar modes vēsturnieku un kuratoru Olivjē Saijāru. Kopā viņi ir radījuši vairākas neaizmirstamas performances, kas tiek dēvētas arī par dzīvajām izstādēm. Tajās izpaužas Tildas Svintones interese par modi un kostīmiem: šajās performancēs, kuras līdzinās rituālām ceremonijām, aktrise ir pielaikojusi Marijas Antuanetes un Napoleona tērpus, kā arī kostīmus no Pjēra Paolo Pazolīni filmām. Šoreiz uzmanības centrā ir tērpi no viņas privātās kolekcijas – tie ir viņas vecvecāku, vecāku un citu ģimenes locekļu apģērbi, kā arī pašas Tildas iecienītākās ikdienas drēbes, ko viņa valkā mājās, un grezni tērpi, kuros māksliniece ir parādījusies filmu pirmizrādēs un balvu pasniegšanas ceremonijās.
Performance Biogrāfiskā garderobe tika demonstrēta izstādes pirmajās dienās. Tā ir humora un smeldzes pilna stāvizrāde, kurā Tilda Svintone nojauc robežu starp savu privāto un publisko dzīvi. Viņa aizraujoši un aizkustinoši izstāsta savas dzimtas un karjeras stāstu, izmantojot tērpus kā daiļrunīgus vēstures lieciniekus un spēlējot duetā ar Olivjē Saijāru. Publika smejas un raud.
Nav šaubu, ka tikpat iedvesmojošas un intelektuāli spožas būs arī Tildas Svintones tematiskās sarunas ar viņas kolēģiem un domubiedriem muzejā Eye. Izstādes pirmajā dienā, 28. septembrī, aktrise ar Apičatpongu Vīrasetakulu apsprieda savas iecienītākās īsfilmas (viņu dialogam tika dots nosaukums Kino kopē manus sapņus). 2. oktobrī sarunā ar izdevēju, žurnāla Dazed dibinātāju Džefersonu Haku Tilda Svintone sniedza ieskatu savā radošajā metodē un pastāstīja, kā sadarbība ar dažādiem partneriem ir ietekmējusi viņas priekšstatus par to, kas ir un kas var būt kino.
2. novembrī Tilda Svintone muzejā sarunāsies ar režisoru Luku Gvadanjīno, 6. decembrī – ar fotogrāfu Timu Volkeru, 7. decembrī – ar režisoru Pedro Almodovaru.
9. decembrī Tilda Svintone, komponists Saimons Fišers-Tērners un producents Džeimss Makejs atcerēsies savu darbu ar Dereku Džārmenu, tajā pašā vakarā notiks Tildas Svintones un Saimona Fišera-Tērnera performance Bliss #2, kas metīs tiltu uz vēsturisko performanci Bliss, kurai ir svarīga loma Dereka Džārmena pēdējā filmā Blue (1993).
Nākamā gada 28. janvārī Tilda Svintone aicinās uz sarunu režisori Džoanu Hogu. Ir paredzētas tikšanās ar modes vēsturnieku Olivjē Saijāru un režisoru Džimu Džārmušu (datumi vēl nav zināmi).
Rotaļas sniegā
Tilda Svintone saka: "Man pašai tas ir pārsteigums – veidojot izstādi, jutos pazemīgi. Pārliecinājos, ka varu būt tik ambicioza un vienlaikus tik personiska, neaizsargāta un atbruņota. Es vēlējos, lai izstādē nebūtu nekā uzspēlēta, jo man nav raksturīgi maskēties. Vēlējos, lai izstāde būtu atklātas domu apmaiņas piemērs. Neatkarīgi no tā, kā cilvēki to uztvers, esmu gandarīta par paveikto. Jūtu, ka mums ir izdevies panākt to, ko izvirzījām sev par mērķi, proti, būt patiesiem, godīgiem, atklātiem un parādīt savstarpējo uzticēšanos. Izstāde ir stāsts par draudzību un uzticēšanos, par procesu, nevis rezultātu. Tas apstiprina manu priekšstatu par to, kādam ir jābūt šim darbam. Mēs varam būt neprātīgi, un iecerētais mums var izdoties. Tā ir kā rotaļāšanās svaigā sniegā, mēs mēģinām veidot jaunas formas. Esam domubiedru kopiena, un izstāde to simbolizē. Man nav uztraukuma, jo man nav, ko zaudēt, un nav, ko slēpt. Es esmu uz ceļiem. Man nav jāizliekas par kaut ko, kas es neesmu. Viss padodas vieglāk, ja strādā labi pazīstamu un uzticamu cilvēku kompānijā. Man ir lieliska kompānija! Es varu brīvi izteikt savas domas, zinot, ka mani uzklausīs. Es varu atļauties kļūdīties un kaut ko sabojāt un sajaukt, zinot, ka mani par to nesodīs. Ir jāapzinās, ka darbs ir process, un ir jāeksperimentē. Eksperimentēt draugu kompānijā ir brīnišķīgi. Kad kaut kas sāk veidoties, var kopā par to priecāties. Ceru, ka izstāde var iedvesmot aktīvākai rīcībai jauniešus – un ne tikai jauniešus –, kuri vēlas kaut ko darīt, bet vēl nav uzdrošinājušies sākt to darīt. Gribas domāt, ka viņi aplūkos ekspozīciju un teiks: "Vai tas ir viss, kas nepieciešams?! Tas taču ir tik vienkārši. Es arī to varu izdarīt!" Es būšu laimīga, ja cilvēki jutīsies iedvesmoti, nevis iespaidoti. Izstādē nav nekā iespaidīga, tā nav iecerēta, lai kādu iespaidotu. Tā ir pieticīga un personīga. Arī Pedro Almodovara filmai Cilvēka balss, ko jūs šeit varat noskatīties, ir mazs budžets. Mēs to uzņēmām deviņās dienās. Šajā izstādē nav iesaistīta liela nauda, te viss ir diezgan lēts. Viss ir izgatavots no materiāliem, kas ir plaši pieejami."
Izstādes Ongoing atklāšanā 28. septembra vakarā dziedāja Niks Keivs. Pēc tam bija dejas, kam varēja pievienoties visi interesenti. Ar to nekas nebeidzas. Viss turpinās.
Tilda Svintone
Izstāde Ongoing
Amsterdamas Kinomuzejā Eye līdz 2026. gada 8. februārim