Režisors Juris Podnieks bija sava laika liecinieks – drosmīgs, aizrautīgs un līdzjūtīgs. Viņa filmas ir aizkustinājušas miljoniem skatītāju visā pasaulē. Viņš bija viens no spožākajiem latviešu dokumentālā kino saimes pārstāvjiem, kurš tieši un skaudri spēja runāt par laiku, sabiedrību, indivīdu un nāciju. Dzīvē un savās filmās Juris Podnieks meklēja atbildes uz sarežģītiem jautājumiem tautas vēsturē, mudināja skatītājus domāt un celt pašapziņu, meklējot ceļus Latvijas tautas pastāvēšanai nākotnē.
Viņš bieži mēdza atkārtot, ka pie tās pašas bargākās tiesas, kuras priekšā mēs stāsimies, erceņģelis ikvienam režisoram liks noskatīties visas viņa filmas, un tas varbūt kādam būs visbargākais sods. Kā saruna pirms bezgalības ir tapusi filma Podnieks par Podnieku. Laika liecinieks, un tēmas tai rastas Jura dienasgrāmatās.
Filma par izcilo latviešu dokumentālā kino režisoru Juri Podnieku tapusi Jura Podnieka studijā ar Nacionālā kino centra, LMT, Latvijas Televīzijas un Hannu Pro atbalstu. Tās pirmizrāde 1. martā atklās dokumentālo filmu festivālu Artdocfest/Riga, un no 18. marta filma būs skatāma kinoteātros visā Latvijā.
"Filmā Podnieks par Podnieku. Laika liecinieks Juri redzēsim viņa darbu un pārdomu spogulī. Mēs nevaram pretendēt uz tiešu portretu, jo Jura vairs nav, bet šis ir mūsu mēģinājums ieklausīties un ieskatīties Jura kinovalodā un personīgajā izteiksmē,” stāsta filmas režisore Anna Viduleja.
Filmas režisore Antra Cilinska, kura Jura Podnieka komandā strādāja kopš 1983. gada kā montāžas režisore un 1994. gadā pārņēma Jura Podnieka studijas vadību, papildina: “Filma ir unikāla iepēja iepazīt Juri kā personību, kā kinocilvēku, atklāt laiku un sajust, ko nozīmē būt radošam cilvēkam, kurš skaudri izjūt esošo laiku un domā par nākotni. Filmā vēlos runāt par J. Podnieku kā spilgtu radošu personību, kas savas dzīves laikā ir izveidojusi neaizmirstamus un spēcīgus kinodarbus. Šis būs stāsts par režisoru, kurš visu sev doto laiku šajā dzīvē veltīja dokumentālajam kino, kas savas jaudas un no tās izrietošās ietekmes ziņā ir unikāls un zināmā mērā nepārspēts. Tik plašu auditoriju visā pasaulē kā J. Podnieka filmas nav pieredzējuši neviena cita latviešu režisora darbi. Kā viņam tas izdevās un kāda tam bija cena, skatieties filmā!”
"Juris Podnieks par kino saka: “Man nebija citas valodas! Tas bija ekrāns.” Jura filmas ir fascinējošas! Viņam izdevās realizēt paša noteikto uzdevumu ‒ apvienot dokumentālo publicistiku ar “līdz jutekliskumam novestu tēlainību”. Bet es apbrīnoju arī to, cik precīzi un skaidri viņš savās dienasgrāmatās un intervijās formulē sarežģītas domas! Jura tiekšanās pēc pašatklāsmes un sabiedriski politisko notikumu izpratnes mums šodien ir ārkārtīgi būtisks paraugs un iedvesmas avots. Mums trūkst analītisku spēju. Man šķiet, ka mēs ieslīgstam ģimenes, draugu vai šauros līdzcilvēku lokos. Mēs nealkstam paskatīties uz sevi, notikumiem un sabiedrību plašākā kontekstā. Jurim bija apskaužama spēja iedziļināties notikumā, kādā personībā ‒ līdz detaļai ‒ un vienlaikus arī distancēties, lai it kā no putna lidojuma ieraudzītu kopsakarības. Es ceru, ka ikvienu skatītāju uzrunās un iedvesmos šī harismātiskā un daudzšķautņainā personība,” stāsta Anna Viduleja.
Juris Podnieks (1950‒1992) bija viens no ievērojamākajiem latviešu dokumentālistiem, izcils operators un vēlāk arī režisors. Juris Podnieks sāka kā operators, kopā ar Hercu Franku strādājot pie filmām Aizliegtā zona (1975) un Desmit minūtes vecākas (1978). Strēlnieku zvaigznājs (1982), Podnieka pirmā pilnmetrāžas filma, lauza priekšstatus par latviešu strēlniekiem, runājot par būtiskiem tautas vēstures notikumiem. Podnieka filma Vai viegli būt jaunam? (1986) bija kā svaiga gaisa malks stagnējošā valstī, kur viņš uzsāk nebijuši atklātu sarunu ar jauniešiem.
Mēs (1989) ļoti spilgti parāda nenovēršamo padomju impērijas galu, kas pilnībā izdzīvota filmā Impērijas gals (1991). 1990. gadā Podnieks sāka darbu pie sava meistardarba Krustceļš, kas emocionāli runā par Baltijas tautu likteni un neatkarības centieniem.
1991. gada 20. janvārī Podnieks kopā ar operatoriem Andri Slapiņu un Gvido Zvaigzni izgāja Rīgas ielās, lai filmētu padomju spēku uzbrukumu barikāžu laikā. Abi kinooperatori tika nošauti. Nākamajā dienā Podnieks nāca klajā ar paziņojumu: "Mēs devāmies kaujas laukā, lai ar kameras palīdzību meklētu patiesību ‒ tas bija mūsu vienīgais ierocis. Tie, kuri šāva uz mums, ir sistēmas vergi ‒ marionetes varas rokās. Tieši šī sistēma mūs visus šos gadus ir žņaugusi."
Juris Podnieks gāja bojā nelaimes gadījumā 1992. gada 23. jūnijā 41 gada vecumā.