Austrālijas režisors Bazs Lurmens (1962) strādā lēni un pamatīgi. 25. maijā viņa jaunākā filma Elviss piedzīvoja pasaules pirmizrādi Kannu festivālā, kā jau tas pieklājas šī ekstravagantā autora kārtējam darbam. Seno jūtu vai jūsmas spārnota, spītējot visiem šķēršļiem, nonācu meistara tuvumā – Elvisa preses konferencē, ko jebkurš interesents var noskatīties platformā YouTube. Meistara tiešā runa vienmēr iedvesmo – Bazs Lurmens runā aizrautīgi, savu filmu varoņus un kontekstus, kuros tie darbojušies, viņš vienmēr ir izpētījis sīki un pamatīgi, arī rokmūzikas karaļa Elvisa Preslija (1935–1977) dzīvi.
Elviss šā gada sarežģītajā un politiski neviennozīmīgajā Kannu festivāla kontekstā izpildīja neitrālo krāšņas izklaides funkciju. Filma apzināti nebija iekļauta konkursa skatē, tādējādi atbrīvojot Bazu Lurmenu un viņa komandu no nevajadzīga stresa. Viņš sen ir ārpus tās vecuma grupas un tā budžeta līmeņa filmu veidotājiem, kam dalība pasaules svarīgākā festivāla sacensībās ir būtiska un nepieciešama – gan pašu autoru statusa uzspodrināšanai, gan filmas potenciālās auditorijas paplašināšanai. Bazam Lurmenam un viņa darbiem tas vairs nav nepieciešams, it īpaši filmai, kuras centrālais varonis ir Elviss Preslijs. Pasteidzoties notikumiem priekšā, varu apgalvot, ka viens no Elvisa interesantākajiem atklājumiem ir mazpazīstamais aktieris Ostins Batlers titullomā.
Sarkanā priekškara stāsti
Savā laikā Bazs Lurmens ir gana izbaudījis Kannu festivāla spožumu un konkursa enerģiju – te rādītas teju visas viņa filmas, izņemot Romeo un Džuljetu (1996), ar kuru viņš savulaik pieteica sevi kā unikālu talantu – režisoru, kurš ar pārdrošu vieglumu spēj savienot augsto mākslu, literatūras klasiku (Šekspīrs) un aktuālos popmūzikas kultūrslāņus. Efekts, ko atstāja Romeo un Džuljeta, bija grandiozs – tuvojoties XX gadsimta izskaņai, Baza Lurmena postmodernais virtuozais darbs šķita ģēnija radīts. Arī pats Bazs Lurmens – nedaudz manierīgs, taču pārliecinoši intelektuāls – bija īpašs. Tāds viņš arī palicis manās 90. gadu vidus atmiņās, kad sastapu režisoru pirmo reizi. Tas notika Berlīnes festivālā, kas arī pašam austrāliešu māksliniekam bija pirmais lielais Eiropas kinofestivāls.
Režisora ienākšana starptautiskā kino arēnā ar Romeo un Džuljetu bija iespaidīga: Bazs Lurmens bija bruņojies ar daudziem trumpjiem – ne tikai talantu (šis elements ne vienmēr darbojas brutālas konkurences piesātinātajā kino pasaulē), bet arī tolaik jau gana populāro Leonardo di Kaprio un ASV studijas 20th Century Fox finansējumu. Pēc Romeo un Džuljetas Baza Lurmena zvaigzne bija dzimusi, arī filmas ieņēmumi desmitkārtīgi pārsniedza tās 14,5 miljonu ASV dolāru budžetu. Pēc pieciem gadiem tapusī Mulenrūža (2001), kurā impresionistu un Tulūza Lotreka laika Parīzes šarms tika miksēts ar ekstravagantu vidi, krāšņiem tērpiem, eklektisku muzikālu faktūru un Nikolu Kidmenu no tuberkulozes mirstošās kurtizānes Satinas lomā, kļuva par vienu no oriģinālākajiem XXI gadsimta mūzikliem.
Mūzikla žanram mūsu gadsimtā neklājas labi, tālab Baza Lurmena prasme savērpt šķietami nesavienojamu vizuālo un muzikālo kodu miksli, izveidojot krāšņu, formā pārsātinātu, tomēr emocionālu vēstījumu, joprojām ir vērtējama kā īpaša. Ar Mulenrūžu saistās režisora lielākais karjeras panākums: filma tika nominēta astoņiem Oskariem, to vidū kā gada labākā filma. Divus Oskarus – par tērpiem un filmas noformējumu – saņēma filmas māksliniece Baza Lurmena dzīvesbiedre Katrīna Mārtina, kuras devums ir nozīmīgs arī filmā Elviss. Katrīna Mārtina ir strādājusi kopā ar Bazu Lurmenu visos viņa darbos, arī agrā jaunībā – viņu abu pirmajā filmā Strictly Ballroom (1992), kas sāka tā dēvēto Baza Lurmena "sarkanā priekškara filmu ciklu". Sarkanais priekškars kā teatrālisma elements ir klātesošs vairākumā režisora kinodarbu.
Bazs Lurmens nekad nav izlicies, ka rāda dzīvi, kāda tā ir. Viņa filmas ir konstruēta realitāte, kurās netiek slēpts mākslīgums, drīzāk tas tiek akcentēts, izmantojot dažādus elementus (kostīmus, dekorācijas, montāžu, rakursu izvēli u. c.). Viss šis kopums veido Baza Lurmena režijas rokraksta unikalitāti, viņa filmu stilistisko miesu un būtību. Ir tikai loģiski, ka Bazam Lurmenam bija jāsatiek Elviss vai, precīzāk sakot, Elviss Preslijs ir personība, kam piestāv Baza Lurmena filmu stils. Te domāju Preslija skatuves tēla harismu, viņa priekšnesumu vērienu un skatuves tērpus, kas kļuvuši par rokenrola karaļa karjeras ziedu laiku iezīmi. Iespējams, režisora pārliecības un rokraksta brieduma ziņā starp filmām Elviss un Mulenrūža ir vistiešākā saikne.
Holivudas stilā un garā
Protams, ar vieglu roku nevar aizslaucīt režisora divdesmit darba gadus, kuros tapušas arī citas filmas. Mulenrūžai sekoja Austrālija (2008), kurā Bazs Lurmens mēģināja sakombinēt ASV kinokultūras mītu (vesterna estētiku) ar savas dzimtās Austrālijas daiļuma atspoguļojumu. Kā savulaik režisors stāstīja šo rindu autorei, Austrālijā viņš nocitējis simtiem ASV klasisko vesternu. Filma, kurā galvenajās lomās ir redzamas Austrālijas zvaigznes Nikola Kidmena un Hjū Džekmens, gan neguva cerētos panākumus. Vēl pēc pieciem gadiem tapa ekstravagantais Lielais Getsbijs (2013) – tā bija režisora atkalsatikšanās ar Leonardo di Kaprio. Filma tika uzņemta laikā, kad Holivuda histēriski un pašmērķīgi aizrāvās ar trīsdimensiju tehnoloģiju. Filmas ekstravagances un nelaimīgais 3D galu galā nomāca Lielā Getsbija dzīvo garu. Kā vienmēr spožs bija Katrīnas Mārtinas darbs – viņas radītā filmas vide un tērpi ir fenomenāli, tāpat kā filmas producentu prasme tīkloties ar luksusa zīmoliem un izmantot tos filmas publicitātes vairošanā. Nevaru nepieminēt tādu sīkumu kā vienas dienas ballītei Kannās par godu Lielā Getsbija pirmizrādei uzcelto art deco stila paviljonu ar šampanieša straumēm un laikmetam raksturīgajām muzikālajām izklaidēm.
Bazs Lurmens ir pieradis pie milzu vēriena un budžeta (Lielā Getsbija budžets tiek lēsts 190 miljonu ASV dolāru apmērā), tas izskaidro, kāpēc viņa filmas top gadiem ilgi – tās ir ne tikai režisora autora personiskās vīzijas materializējums (tā ir autorība Eiropas kino izpratnē), bet tie ir arī ambiciozi, riskanti projekti, un Bazam Lurmenam ir jārēķinās ar faktu, ka viņš veido komerciālu darbu plašai auditorijai – filmu Holivudas stilā un garā.
Starp labo un ļauno
Holivudas garā ir veidots arī Elviss – darbs, kura ekstravagantā forma, kas ir raksturīga Bazam Lurmenam, un viņa autorstils sastopas ar holivudiski pareizi radītu stāstu. Sižetu iezīmē mūziķa biogrāfijas fakti. Filmas vēstījums tiek veidots, balstoties uz Elvisa Preslija un viņa menedžera Toma Pārkera attiecībām. Pārkera lomā ir Toms Henkss, kurš ir atļāvies nospēlēt negatīvu personāžu – apsviedīgu kungu ar komerciālu ožu. Viņš muzikāli apdāvināto puiku – to, kurš drīz kļūs par Elvisu Presliju un no kura dziesmām provincē ģībst meičas, – ir gatavs pārvērst par superzvaigzni un tādējādi iegūt sev nebeidzami slaucamu zelta govi un labklājības avotu. Šis stāsta virziens – labais Preslijs un sliktais menedžeris Pārkers, kurš turklāt vēl izrādās tips ar netīru pagātni, – ir tas paredzamākais, garlaicīgākais filmā. Tomēr atcerēsimies, ka Bazs Lurmens ir sava vēriena un filmas budžeta ķīlnieks: vēlies radīt daudzu miljonu ekstravaganci par rokenrola karaļa dzīvi? Lūdzu, strukturē savu stāstu tā, lai pat kāmītim būtu skaidrs, kas, kā un kāpēc. Iztiekam bez provokatīviem formas meklējumiem, izaicinošiem paņēmieniem un Elvisa Preslija psihes pētījumiem.
Galu galā visu var reducēt uz cīņu starp labo un ļauno – kurš ir kurš šajā stāstā, ir pilnīgi skaidrs. Nav pat būtiski, ka dzīve parasti ir sarežģītāka, niansētāka un garāka nekā jebkura filma. Galvenais ir tas, ka Elviss ir atklājis izcilu aktieri – Ostinu Batleru. Tas tiešām ir spēks! Jaunais aktieris Kannu festivāla preses konferencē atzinās, ka filmai ir veltījis trīs gadus, izstudējis visus iespējamos materiālus par Presliju. Šīs zināšanas viņš ir spoži licis lietā. Saprotu Elvisa Preslija atraitni Priscillu, kura pēc filmas noskatīšanās esot apraudājusies un teikusi, ka sajutusies tā, it kā Elviss Preslijs būtu atdzimis no jauna. Kopā ar Ostinu Batleru Priscilla skaisti pozēja uz Kannu festivāla sarkanā paklāja...
Ja drīkstu salīdzināt Ostina Batlera sniegumu Elvisa Preslija lomā ar Rami Maleka pūliņiem Fredija Merkurija lomā filmā Bohēmista rapsodija (2018), kas pirms dažiem gadiem izraisīja vispārēju sajūsmu un atnesa Oskaru Rami Malekam, – Batleram par darbu filmā Elviss būtu jāsaņem vismaz pieci Oskari.
Pie tā tad arī paliksim: izcils aktieris, pārliecinoši veidots filmas muzikālais celiņš, te īpaši būtu jāuzsver afroamerikāņu mūzikas elements, kas ir ietekmējis Elvisa Preslija daiļradi (šim aspektam filmā ir liela nozīme), virtuozi veidota vide (dekorācijas, kostīmi) plus Baza Lurmena stils filmas ritmā un montāžā. Ko gan vairāk var vēlēties no spoža autora veidota darba, kas sakņojas Amerikas populārajā kultūrā?