.. Viņš šķietami patiesi pūlējās to darīt minūtes piecpadsmit, tad iesaucās:– Atcerējos! Imants Ziedonis!Īsi sakot, viņš mūs iznesa cauri. Arī šodien man tas liekas labs joks. Un rīt arī tā liksies. Jo Imantu Ziedoni aizmirst nebūs iespējams – šie vārdi varētu būt epitāfija, ja to ļautu izvēlēties man.Pirmais dzejas krājums, kuru izlasīju no vāka līdz vākam, bija Ziedoņa Es ieeju sevī (1968). Lasīju 1973. gadā. Toreiz laikam jau biju pieaudzis – gan fiziski, gan garīgi, jo likās, ka visu sapratu. Likās.Kas mani pārsteidz Ziedonī? Jaunībā? Epifānija, uzplaiksnījums. Zvaigznes diena man allaž bijusi tuva un brīnumu vēstoša. Kā pašradīta literāra matrice epifānija padevusies Ziedonim tik spēcīgi, ka citiem mēģinātājiem tikai tāds čiks vien sanāk, un atliek tikai izbrīnā pavērt mutes vai, gluži otrādi, aiztaisīt. Šodien? Pēdējā laikā esmu vairākkārt brīnījies par to, ka viens cilvēks var labā dzejas valodā uzrakstīt tik daudz par pienu. Poēma par pienu.Mētāšanās ar akmeņiem. Vai tas vairāk raksturīgi Kurzemes pusei? Toreiz ar vecākiem dzīvojām Vēršādiņas krastā starp Saldu un Brocēniem. Akmeņi tur lidoja starp kaimiņu sētu bērniem veselās kaujās. Reiz, ar pusķieģeli dabūjis pa pieri, paliku guļam bezsamaņā. Biju par to aizmirsis, kamēr neuzgāju to pašu Ziedoņa un Ikstenas grāmatā Nenoteiktā bija. Izrādās, tur ar`gājusi vaļā mētāšanās ar akmeņiem. Pa riktīgam.Ar ezotēriku īpašos draugos neesmu, taču maijā dzimušie kaut ko nes sevī no manas apjausmas par manu tēvu, par vīrišķību un spītību. Tā Ziedonis arī nesa. Vilka. Vērsis.Ziedonis ir tik liels, ka prasīt prasās anekdotes par Ziedoni, un daudzas. Bet tā īsti nav. Ir pēdējo gadu mītisks priekšstats par viņu. Ir nostāsti – par Ziedoni un ziediem Dzejas dienās, ko atceros septembros, par Ziedoņa viesošanos Majakovska muzejā, par kuru šī muzeja meitenes izstāstīja "man, viņam, un mēnestiņam", kad tur iegriezos 1983.gada pavasarī atceļā no Karakuma tuksneša... Nostāsti ir, mīti ir, bet kur ir anekdotes?Dziediet, ozoli un ķirši! Tur aiziet Ziedonis!Dzejas panti? Mana opcija Nr.1, protams, ir, "Drīz upēm skaidru ledu acīs liks... Opcija Nr.2 (citēju no galvas, ceru, ka nekļūdos):Taureņiem tik savādiem pilns gaissLaikam neesmu te vienīgaisUn tas salauzītais lidojumsGan jau vēl te kādam ir no jumsReiz Imants Ziedonis iegājis ciemos kādā izdevniecībā, tas bijis "jautrā" sociālisma laikos. Pašā darbdienas vidū tomēr neviena tur neesot bijis, visi kaut kur pazuduši, durvis vaļā... Kad darbiniece, kura man to pastāstīja, atkal nez no kurienes uzradusies, Ziedonis jau bijis prom. Atstājis zīmīti:Labi, ka protu sargāt un taupīt.Ienācu – tukšs!Var ņemt un laupīt!Dziediet, ozoli un ķirši! Tur aiziet Ziedonis!
Aizmirst nebūs iespējams
Ziedonis.P. S. Atceros kādu gadījumu. Pirms gadiem trīdesmit nelielā kompānijā viens no maniem labākajiem draugiem pieminēja kādu dzejnieku, tad piebilda, ka uzreiz nevarot atcerēties viņa vārdu. Viņš necitēja dzejnieka rindas (tad būtu parasts gadījums), vienkārši pieminēja kaut kādā sakarā, bet vārdu, lūk, neatminoties, tepat gan mēles galā esot.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.