Ar jokiem un bez
DESMITIEM, simtiem uz grīdas un zemes sēdošu, entuziasma pārņemtu jauniešu, gaidot biļetīti uz kārtējo seansu. Desmitiem cilvēku ratiņkrēslos, kuriem Čehijas kino kultūras galvenais notikums ir īpaši atvērts un labvēlīgs, — šīs ir Starptautiskā Karlovi Varu festivāla cilvēcīgās zīmes. Uz laisko, ārstnieciskos karstavotus sūcošo veco ļaužu fona — Krievijas un Saūda Arābijas tūristiem, kas glezno kūrortpilsētiņu pēdējos gadus piepilda ar miesās brangiem šeihiem un viņu melnās parandžās iesaiņotajām sievām, — jaunie ļaudis patīkami izceļas. Ar dzīvelību, vitalitāti, gatavību pārtikt no apaļajām Karlovi Varu vafelēm un minerālūdens, kas iesmeļams par velti dažnedažādos, pēc temperatūras un minerālu sastāva atšķirīgos karstavotos.
Karlovi Varu festivālam piemīt ne tikai tradīcijām bagāta vēsture (44 gadu garumā), bet arī īpašs kolorīts, ko slavē no dažādām pasaules malām sabraukušie viesi, — atvērtība publikai un demokrātiskums, kvalitatīva, lielos pasaules festivālos jau rādītu filmu programma un īpašs Austrumeiropas fokuss.
Dēmonu izdzīšanas prakse
Pirmā festivāla puse Karlovi Varos pagājusi zem Izabellas Ipēras zīmes. Viņu neizkonkurēja pat klātesošie Holivudas veterāni — režisors Alans Rūdolfs, scenārists un režisors Pols Šrēders, kā arī franču režisors Patriss Šero —, kuru retrospekcijas piedāvā festivāls. Izcilajai franču aktrisei piešķirtais Kristāla globuss par ieguldījumu pasaules kino attīstībā kļuva par iemeslu rāmai sarunai — preses konferencei, kurā Ipēra apliecināja: viņas vēlme skatīties filmas nav ne par kripatu samazinājusies kopš nesenās pieredzes Kannu festivāla žūrijas priekšsēdētājas amatā. "Jo vairāk es skatos filmas, jo vairāk tās gribas redzēt," sacīja aktrise. Franču dīva, kura filmējas nepārtraukti, neslēpa: lomas filmās viņai kalpo par citas pieredzes un "personīgo dēmonu" izdzīšanas praksi.
Par godu Ipērai konkursa programmā četrpadsmit filmu konkurencē iekļauta filma Villa Amalia (rež. B.Žako) — eksaltēts stāsts par pusmūža pianisti, kura pamet visu — vīrieti, karjeru, pārdod dzīvokli, izsviež mobilo telefonu un anulē bankas kontu —, uzzinot par sava vīrieša neuzticību. Būtu pārspīlēti apgalvot, ka Villa Amalia ir nevainojama filma, neskatoties uz to, ka Ipēra nemēdz būt slikta, īpaši jau iekšējās dramaturģijas un dēmonu plosītu sieviešu lomās. Villa Amalia viņa tāpat kā savā pasaulslavenajā lomā filmā Klavierskolotāja spēlē klavieres, ko dara apbrīnojami profesionāli. (Izrādās, Ipēras kontā ir arī mūzikas ieraksti — to skaitā albums, kurā viņa dzied.)
Villa Amalia mēģināja uzdot jautājumu, kas aktuāls ne vienam vien nobriedušam cilvēkam, — vai man pietiek spēka nolikt visu pie malas, pārvilkt treknu krustu savai iepriekšējai dzīvei, karjerai un draugu lokam, lai sāktu visu no nulles? Filmas varonei šī jaunā dzīve sākas nomaļā Itālijas saliņā puspamestā namā Villa Amalia. Vai bēgšana no savas iepriekšējās dzīves ir turpmākās harmonijas priekšnoteikums vai tikai īslaicīga histērija — tūrisma ceļojums vientulībā? Diemžēl šī franču filma īsti nedod atbildes uz būtiskiem jautājumiem, visai atsvešināti un fragmentāri sekojot Ipēras eksaltētajai varonei un paliekot vien gadījuma ieraksts izcilās aktrises biogrāfijā.
Denija de Vito krācieni
Pēc Kristāla globusa saņemšanas Ipēra būs piesaistīta Karlovi Varu festivālam vēl vienā atraktīvā formā — ik gadu katrs Kristāla globusa īpašnieks nofilmējas mazā, vēlams smieklīgā īsfilmiņā, kuras sižetu piedāvā pats. Tā pirms katra filmas seansa mēs varam vērot, kā milzu gultā krāc Denijs de Vito, lai viņam traucējošo telefona zvanu apklusinātu ar bliezienu — šim mērķim tiek izmantots Kristāla globuss. Vai Hārviju Keitelu, kurš kādā Ņujorkas bārā auklē Karlovi Varu balvas sašķaidīto kāju... Viņi visi pēdējos gados ir saņēmuši Kristāla globusu. Publika parasti līksmi smej, jau nto reizi skatoties filmiņu, kurā čehu režisors, savulaik padomju cenzūras vajātais klasiķis Irži Mencels lūr caur savu Kristāla globusu uz jaunas meičas — mājkalpotājas — apetītlīgo dibentiņu.
Kas attiecas uz festivāla konkursa skatēm — gan sacensību, gan Austrumeiropas filmu fokusu East of the West —, te joku maz, pavisam maz. Austrumeiropas filmu depresīvisms, sociālais kodīgums un globālas bezizejas sajūta kulminē nomācošā bezcerībā. Par aktuālajām Austrumeiropas filmām rakstīšu piektdien Kultūras Dienas "teritorijā".
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.