Festivāla nosaukums Monta. Tu. Monta. Es. apspēlē Montas Kromas (1919–1994) spilgtāko un nozīmīgāko dzejas krājumu Lūpas. Tu. Lūpas. Es. (1970), kas savu piederību lasītāja sapratnei piedzīvo pusgadsimtu vēlāk – mūsdienās –, rosinot izcelt gaismā un no jauna atklāt savdabīgās intīmās un autobiogrāfiskās mīlas liriķes un urbānās Rīgas dzejnieces Montas Kromas daiļradi. Festivālu organizē literatūras un filosofijas interneta žurnāls Punctum.
KDi intervē gleznotāju Helēnu Heinrihsoni, kura, lai gan pārstāv citu paaudzi, lielu dzīves daļu ir pavadījusi cieši līdzās Montai Kromai: kad Monta Kroma paliek bez vecākiem, Helēnas Heinrihsones vecāmāte savas meitas klasesbiedreni Montu pieņem pie sevis. Savukārt dzejnieks un literatūrzinātnieks Ronalds Briedis un dzejnieks un grupas Zāle mūziķis Pēteris Draguns ir pētījuši Montas Kromas daiļradi un personību un piedalās festivāla notikumos un publikācijās
Mums visiem ir pierasts, ka Rīgas dzejnieks ir Čaks, bet arī Monta Kroma savā urbānajā dzejā rāda Rīgu. Kas šīm abām Rīgām ir kopīgs?
Viņi abi rāda sava laika Rīgu, abi ir spilgtākie sava laika urbānisti, kas ir precīzi fiksējuši pilsētas atmosfēru, bet Čaks ir nostalģiskāks, viņa paradīze ir tā "zūdošā paradīze" – Rīga, kas aiziet mainoties. Montai ir otrādi – viņai ir milzīga sajūsma par to Rīgu, kas top līdz ar pārmaiņām un modernizāciju, jaunie guļamrajoni.
Šīs sezonas LTV raidījumā Literatūre tu vedi televīzijas skatītājus pa Montas vietām Rīgā. Kas ir tie punkti Montas Kromas Rīgas kartē, Montas ceļi?
Centra rajonā tā noteikti ir izdevniecība Liesma, kurā Monta strādāja no 60. gadu otrās puses līdz 1974. gadam. Tur viņa bija redaktore, un tā arī bija viņas mīļākā darbavieta – viņa pati vienmēr uzsvēra, ka viņai ļoti patīk kārtot krājumu kompozīcijas, un tad, ja kādam dzejniekam ilgi neiznāca grāmata, jo bija problēmas ar tās "dabūšanu cauri instancēm", viņa vienmēr pieteicās grāmatu sakārtot, tad viss būšot labi un grāmatu akceptēs izdošanai.
Grīziņkalns bija Montas bērnības rajons, tur viņa dzīvoja līdz pusaudžu gadiem, kad nomira viņas māte. Tur bija arī viņas pamatskola. Kad viņai palika astoņpadsmit gadu, viņa vēlreiz tur atgriezās, tāpēc ka tad, kad māte jau bija smagi slima, viņu pie sevis paņēma kaimiņiene, tas bija Artilērijas ielā. Kaimiņiene izrādījās Marta Grantovska, kura tolaik vēl bija vienkārši ierēdne, bet vēlāk kļuva par vienu no nozīmīgākajām tulkotājām no franču valodas – viņas tulkojumā mēs lasām Viktora Igo Parīzes Dievmātes katedrāli, Flobēra Bovarī kundzi un citus darbus. Man ir lielas aizdomas, ka viņa varētu būt tā, kas Montu pie literatūras piesaistīja.
Kā tu izvēlējies Montu Kromu savam literārajam ceļojumam Literatūrē?
Savulaik Gunārs Priede, kuram bija visai saspīlētas attiecības ar Montu Kromu, dienasgrāmatā rakstīja, ka laikam Monta Kroma ir bijusi pati īstākā dzejniece, ko viņš jebkad ir pazinis. Man arī apmēram tāds priekšstats par viņu ir radies. Viņas dzeju es iepazinu, kad vidusskolā pats biju tikko sācis rakstīt, man patrāpījās viens viņas dzejolis, tad es skrēju uz antikvariātu un nopirku visas viņas grāmatas, kas tur bija. Ja man kādreiz izvirzīs ultimātu, ka manā grāmatplauktā drīkst palikt tikai desmit dzejoļu krājumu, Montas Kromas Lūpas. Tu. Lūpas. Es. droši vien būs šo desmit vidū.
Kas tevi uzrunā Montas Kromas dzejā?
Mani uzrunā urbānā dzeja, Montas Kromas spēja mainīties, izveidot savu specifisko rokrakstu un kaut kas netverams, ko es līdz galam neesmu sapratis, – kādā veidā viņai dzeja top. Kaut gan dzejoļi ir ļoti personīgi, cieši ar autores biogrāfiju un dzīvi saistīti, bet tā loģika, kā teksts ir veidojies... tajā ir kas noslēpumains. Viņas 60. gadu daiļrade vispār veidojās no mēģinājuma savienot apzināto, loģisko, sarežģīto ar instinktīvo, primitīvo, vienkāršo. Krustpunkts, kurā šīs pretējās parādības savienojas un kā tās savā starpā mijiedarbojas, ir diezgan savdabīgs un interesants.
Kas ir tas, kas uzrunātu mūsdienu lasītāju Montas Kromas dzejā? Ko lasītājs tajā varētu atrast?
Kādu uzrunās viņai ļoti nozīmīgā, gandrīz centrālā mīlas tematika, kādu uzrunās urbānā vide, pilsēta, kādu uzrunās modernistiskā pasaules uztvere, kādu uzrunās mēģinājums sataustīt zemapziņas nervu, kādu – atklātība, ar kādu viņa savu biogrāfiju pārvērš par literatūras faktu, tāpēc viņa ir tik būtiska šodienas lasītājam, ka viņa spēj uzrunāt jebkuru.
Interviju ar dzejnieku un grupas Zāle mūziķi Pēteri Dragunu lasiet šeit.
Interviju ar gleznotāju Helēnu Heinrihsoni lasiet šeit.