s. "nopietnās mākslas" laukā visā pasaulē. Ka ilgtermiņā seriāli spēj tā dēvētās kvalitatīvās auditorijas ziņā konkurēt ar Holivudas produkciju. Ka aizvien vairāk cienījamu režisoru (Spīlbergs, Skorsēze, Darabonts, van Sants u. c.) piepulcējas seriālu radītāju un/vai producentu lokam, jo viņus piesaista lielākas radošās brīvības iespējas. Un ka seriālus skatīties un apspriest vispār ir stilīgi.
Tie zinās arī, kurš ir amerikāņu kanāla Showtime 2011./2012. gada, tātad pēdējo divu sezonu, lielākā grāvēja seriāla Homeland (Dzimtene, kas Latvijā nez kādēļ tiks tulkots kā Svešais starp savējiem) lielākais fans. Nu, protams, Baraks Obama. Spriežot pēc sociālajos tīklos lasāmā, arī Latvija nav izbēgusi no seriālu buma. Turklāt nav tā, ka ļaudis uzķertos tikai uz izklaidējošo vai varavīkšņaini daudzveidīgo "ģimenes formātu" (Dienvidparks, Divarpus vīru/ Two and a Half Men, Troņu spēle/Game of Thrones, Trakie vīrieši/Mad Men, Dauntonas abatija/Downton Abbey, Radīti skatuvei/Glee, Flash, Vegasa, Politiskie dzīvnieki/Political Animals, Dzīvnieku prakse/Animal Practice, u. tml.), "meiteņu" vai visdažādāko mīklu, mistēriju, noziegumu šķetināšanas repertuāru (Šerloks, Elementāri, Riperstrīta/Ripper Street, Nogalināšana/The Killing, Pārkāpt robežu/Breaking Bad, Deksters/Dexter u. c.). Un es te nosaucu tikai mazu daļiņu populārāko seriālstāstu… Protams, lielās aprisēs visa šī produkcija tomēr ir izklaide, kaut maskēta vēsturisku kostīmu, sociālo kopienu attiecību jezgu vai efektīga drebuļkrimiķa drānās.
Taču ir vismaz divi izņēmumi – seriāli, kuros augstā mākslinieciskā un dramaturģiskā līmenī tiek analizēta un attēlota mūsdienu sabiedrības un demokrātiskās pasaules politiski būtiskā eksistences daļa – pie varas esošo "sistēmas cilvēku" darbība, kas tiešā vai netiešā veidā skar pilnīgi katru. Runa, saprotams, ir par pulka Zelta globusiem un profesionāļu balvai Emmy nominētajiem TV garstāstiem Homeland (Dzimtene) un Boss (Mērs). Par pirmo no tiem, kuru ar nosaukumu Svešais starp savējiem no 7. janvāra demonstrēs TV3, – šoreiz plašāk.
Par ko ir stāsts
Pēc astoņiem "bezvēsts pazudušā" (lasi: nogalinātā) statusā pavadītiem gadiem speciāloperācijas laikā Irākā tiek atbrīvots amerikāņu kareivis Nikolass Brodijs. Kamēr ASV tauta viņu sagaida kā izglābto nacionālo varoni, ģimene – sieva Džesika un pusaugu bērni meita Dana un dēls Kriss – kā (gaidītu?) ciemiņu no viņpasaules, ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes analītiķei Kerijai Metisonei rodas nojausma vai aizdomas, ka šis "laimīgais augšāmcelšanās stāsts" nav tik vienkāršs, kā izskatās. Proti, Kerija uzstāj, ka Brodijs ir arābu spiegs, vēl vairāk – bīstams terorists, kurš savervēts speciālai misijai – vērienīgam terora aktam Amerikā. Un viņa to pierādīs…
Kāpēc Homeland, šķietami parasts slepenās spiegošanas un izmeklēšanas seriāls par ASV ārējiem un iekšējiem ienaidniekiem un Amerikas nebeidzamo militāro un ideoloģisko karu pret antiamerikānisko " pārējo pasauli" iemantojis ne tikai plašas skatītāju auditorijas mīlestību, bet kļuvis arī par kritiķu un politisko apskatnieku diskusiju objektu? Atbilde ir elementāra kā visas pamatpatiesības. Homeland ir teicams, dramatisma pilns stāsts, kas netur skatītāju par izklaidi alkstošu idiotu, bet gan ir uzbūvēts, izmantojot klasisko dramaturģijas principu – daudzpakāpju jeb trepītes shēmu.
Katra skatītāju auditorijas daļa saņem to, ko gaida, – te ir gan vairāku līmeņu spiegu trilleris (reizēm saprast, kurš kuru izseko un tur aizdomās, nav nemaz tik vienkārši – šī nav ziepene, ko var skatīties, vienalga, no kuras vietas, un viss būs skaidrs tāpat), gan spriedzi uzturošs action, gan kaislīgas melodrāmas elementi (Brodija labākais draugs Maiks Feibers kļūst par Džesikas bēdu mierinātāju, un, saprotams, šīs attiecības pāraug arī citā kvalitātē), gan tipiska " pieaugšanas filma", kas spilgti rāda, ar kādām psiholoģiskām grūtībām nākas saskarties tīņiem nepilnās ģimenēs, gan iespaidīgs ekskurss "valsts sistēmā" (CIP ir valsts valstī)… Turklāt – un tas ir seriāla veidotāju galvenais trumpis – šīs filmas nopietnā, ticami izspēlētā intonācija liek aizdomāties par plašām filosofiskām tēmām – piemēram, vai Amerika (pasaule) neatrodas sava veida vajāšanas mānijas murgainajā realitātē, neuzticības paranojā, kurā valsts/sistēma tik ļoti netic saviem pilsoņiem, ka pati gatavo no tiem īstākos valsts ienaidniekus. Šādam traktējumam, protams, par labu nāk tas fakts, ka talantīgākā CIP analītiķe Kerija Metisone (izcilā, nē, burtiski satricinošā Klēras Deinsas tēlojumā) pati ir… psihiski slima.
Upuris un bende
Nosaukt viņu par vajāšanas mānijas upuri būtu pārāk vienkārši. Viņa ir upuris un sava veida "bende" arī, kad pašas profesija nonāk acīmredzamā interešu konfliktā ar privāto dzīvi – Kerija un Brodijs kļūst pārāk tuvi (par Stokholmas sindromu būsit dzirdējuši?). Bet varbūt arī mīlestība ir tikai manipulatīvs ierocis, darba instruments, lai iegūtu varu pār otru vai noskaidrotu patiesību? Tikai patiesību par ko – par sevi vai to otru?
Ideja, ko cītīgi propagandē šī lieliskā, elpu aizraujošā 12 sēriju filma, ir tāda – trako pa īstam spēj saprast vien trakais. Teroristu – terorists, politisko karjeristu – cilvēks ar analogām ambīcijām, slepkavu – jā, slepkava, nevis dakteris vai izmeklētājs.
Saprotamu iemeslu dēļ es nevaru atklāt filmas sižeta peripetijas, bet varat pajautāt sociālajos tīklos Homeland I sezonas daļas jau redzējušajiem, cik reižu viņiem aiz pārsteiguma "atkārās žoklis", un sapratīsit, ka garlaicīgi nebūs. Atturēšos arī no detalizētāka II sezonas vērtējuma, bet diemžēl, kā jau tas notiek ar turpinājumiem, – Homeland II aizgājis tīrā drusku neloģiska, pat histēriska action, nevis psihotrillera virzienā… Tāpēc nav brīnums, ka Saturday Night Live Show nesen jau bija skatāma ļoti ļauna parodija par Homeland II sezonu, kurā aktrise Anna Hetaveja burtiski apņirdza Klēras Deinsas tēloto Keriju kā ar seksu apsēstu psihopāti.
Vēl jāpiebilst, ka skatītājiem Latvijā nebūs diskomforta pārāk specifisku politisko vai sadzīviski svešādo amerikānismu (citu kultūras kodu) apjēgšanā – šis ir universāls stāsts, kas attiecas uz jebkuru cilvēku. Galu galā valsts represīvā sistēma visur maļ vienādi, un kurš gan var apgalvot, ka kādu mīļu dienu tu vai es nekļūsim par "neuzticamām personām"? Viss viens, vai valsts sistēmā vai darba devēja acīs.
Kā tapa seriāls
Izejmateriāls – izraēliešu TV drāma, Gideona Rafa sacerētais seriāls Karagūstekņi.
I sezonas ASV pirmizrāde – 2011. gada oktobrī.
Katra sezonai ir 12 daļu, katra sērija – 50 minūtes, scenāriju rakta četri dramaturgi. I un II sezonas režisors bija
Maikls Kvesta, TV produkciju praksē tas gadās reti.
2013. gada oktobrī sāksies III sezonas demonstrēšana. Materiāls tiks filmēts no 2013. gada februāra līdz jūlijam.
Vidējais reitings ASV – katrai sērijai ap trim miljoniem skatītāju.
Info: http://www.sho.com/sho/homeland/home
Tiešā runa
Aktrise Klēra Deinsa (33)
Loma – ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes (CIP) analītiķe Kerija Metisone, kura sirgst ar iedzimtiem psihiskas dabas traucējumiem
@ Kā jums patīk, ka esmu no Ņujorkas pārcēlusies uz dzīvi laukos? Agrāk man likās, ka es, dzimusi ņujorkiete, bez pilsētas trokšņa pat aizmigt nevarēšu, bet tagad saprotu – klusums ir laime. Šādas miermīlīgas pilsētiņas eksistence pats par sevi ir brīnums! Es te ēdu īstu lauku pārtiku no tirgus un esmu sapratusi, cik nekaunīgi šmaucas tie fermeri, kuri Ņujorkā par milzu naudu tirgo ekoloģisko pārtiku, – tur nav ne smakas no ekoloģiskās tīrības. Te tomāts smaržo pēc tomāta, nevis pēc velns zina kā. (Homeland filmēšana notiek Ziemeļkarolīnas štata miestiņā Šarlotā, kur uzbūvēti 70% seriāla dekorāciju – N. N.)
@ Esmu nopirkusi sev dzīvokli tepat aiz stūra – mans līgums ar Showtime par Kerijas lomu ir parakstīts uz septiņiem gadiem. Vīrs (britu aktieris Hjū Densijs – N. N.) brauc šurpu, cik bieži vien spēj. Mēs ar Hjū esam izsludinājuši pārdošanā savu Soho loftu (studijtipa dzīvoklis Ņujorkā – N. N.), beidzot arī kucēns Vidžijs būs laimīgs, varēs bizot pa pļavu.
@ Mēs pat uz darbu braucam paši ar savu auto. Biju pieradusi, ka studijās ap mani kā ap slimu zīdaini nēsājās desmit asistentu. Tagad ir tāds prieks, ka es beidzot pati par sevi atbildu – kā pieaudzis cilvēks. Treileru nevienam te nav.
@ Jā, es piekritu darbam filmā sešas sezonas bez ilgas čammāšanās. Vispirms – man bija jāizvēlas: sekretāres loma filmā J. Edgar (otrā plāna loma pie klasiķa Klinta Īstvuda – N. N.) vai Kerija. Atkal būt blakus Leonardo di Kaprio, protams, bija vilinoši, jo reiz jau es atteicos no lomas ar Leo (Klēra Deinsa un Leo di Kaprio bija burvīgs duets Baza Lurmena Romeo + Džuljetā – un Deinsa tiešām bija pirmā pretendente uz Rouzas lomu Titānikā, nevis Keita Vinsleta – N. N.), bet Kerija – tāda mēroga un dramatisma lomas – apkārt nemētājas. Un es izvēlējos pati notēlot spēcīgu personību, nevis tādas personības sekretāri. Kerija – viņa ir, hmm, tāda sarežģīta, it kā kaut kāds elements viņas personībā nebūtu pareizajā vietā un viņa mēģina saprast, kāpēc. Un, kas man patīk visvairāk, – lai arī viņa ir psihiski slima un kā citi domā – pilnīgi ķerta, bet manai Kerijai, velns parāvis, vienmēr izrādās taisnība!
Otrkārt – un Holivudā patlaban tas ir ārkārtīgi svarīgi – man ir garantēts labi atalgots darbs uz septiņiem gadiem (Deinsas honorārs par katru sēriju ir 400 000 dolāru, tātad katrā sezonā viņa alga – tuvu pieciem miljoniem ASV dolāru – N. N.). Tiesa, piecus mēnešus mēs visi te raujam vismaz 15 stundu dienā. Tikai no malas šķiet, ka filmēšanās ir plezīrs…
@ Man joprojām nav apnicis tēlot psihiski nelīdzsvarotas būtnes. Tas ir galvenais. Man ir dzīva fantāzija, bērnībā vecāki domāja, ka jāved meita pie ārsta, jo es biju pārliecināta, ka mūsu ūdensvada caurulēs dzīvo ūdensgariņi. Arī tagad man šķiet, ka manā Šarlotas dzīvoklī pa naktīm rosās zaļš elfiņš, es ar viņu reizēm parunājos. Daži mani iedomu draugi vispār ir diezgan dēmoniski, es nejokoju. Taču ar tām trakajām varonēm ir tā – kad kļūs dikti grūti, es palūgšu mazu atvaļinājumu, režisors Maikls Kvesta ir mans draugs (smaida).
@ Jaunas sezonas pirmā filmēšanas diena vienmēr ir tīrā elle. Tā ir diena, kad es gribu nomirt.