Nedēļas nogalē Berlīnē tika piešķirtas 2013. gada Eiropas Kinoakadēmijas balvas – konspektīvā formātā par šo notikumu jau rakstījām uz karstām pēdām (portālā, laikrakstā), to rādīja LTV. (Sociālajos portālos pat izskanējis vaids par pārāk lielu uzmācību, šo ceremoniju LTV kanālos rādot pat dubultīgi – ar atkārtojumu.) Iespējams, tikai tā – droši un ar pozitīvu "agresiju" – līdz nākamā gada 13. decembrim "piespiedīsim iemīlēt Raini", t. i., Eiropas kino. Nākamajā gadā 27. Eiropas kinobalvu pasniegšanas ceremonija notiks Rīgā, turpinot Eiropas Kinoakadēmijas tradīciju mainīt balvas ceremonijas vietas. Katru otro gadu šis pasākums notiek Eiropas Kinoakadēmijas dzimtajā pilsētā Berlīnē. Pārējos gadus ceremonija ceļo, izraugoties kādu no Eiropas pilsētām, kura ir gatava līdzdarboties un ieguldīt budžetā vienu miljonu eiro. Eiropas Kinoakadēmijas ceremonija Rīgā notiks gadā, kad Rīga būs Eiropas kultūras galvaspilsēta. Līdzīgi tas bija pirms vairākiem gadiem Tallinā.
Kas notika Eiropas Kinoakadēmijas balvas ceremonijā, visdrīzāk redzējāt. Kaut TV translācijas un dzīvās versijas nereti ir atšķirīgas (vismaz sajūtu ziņā), šai ceremonijai bija neliedzami divi kulminācijas brīži – gan dzīvajā, gan TV versijā. Proti, Pedro Almodovara un Katrīnas Denēvas emocionālais suminājums. Par nopelniem. Kaut, iespējams, šādu pašu emocionālo suminājumu būtu pelnījis arī padzīvojušais, mazrunīgais kungs – leģendārais komponists Ennio Morrikone –, kurš savu balvu – Eiropas komponists – saņēma teju klusējot. Varbūt tas pat ir konceptuāli – mūziķis, kurš radījis mūziku vairāk nekā 500 filmām, kura ģeniālās melodijas vienmēr asociēsies ar Serdžo Leones "spageti vesterniem", leģendāro filmu Reiz Amerikā un arī ar šā gada stilīgo dēku filmu Labākais piedāvājums/The Best Offer (režisors Dž. Tornatore), izvēlējās klusēt.
Concorde un dzīve
Ārpus skatuves šovā iesaistītie – gan dzīvās leģendas, gan mirstīgie aizkadra dalībnieki – dzīvoja savu dzīvi – vienuviet. Berlīnes centra viesnīca Concorde uz dažām dienām bija pārvērtusies par neiespējamo satikšanās vietu – te pulcējās personas un personības, kuras daudz reālāk ir iedomāties uz ekrāna vai piederīgas kino mitoloģijai, nevis sapulcinātas vienā laikā un vienā telpā. Te liftā varēja uzdurties ņipram, sportiskam vīram ar sirmu matu ērkuli un stilīgām kedām – spāņu klasiķim Pedro Almadovaram. Te brokastīs varēja bakstīt omleti līdzās "kaut kur redzētai" jaunai sievietei treniņtērpā – kapuce līdz ausīm, bet ausīs – plastmasas puļķi ar vadiņiem. Ak, jā, tā taču ir "meitene ar pūķa tetovējumu". Zviedru aktrise Nomi Rapasa, kura šobrīd ir viena no spilgtākajām Eiropas zvaigznēm Holivudā. Jau vēlāk, pēc noslēguma ceremonijas novilkusi augstpapēžu kurpes un sudrabainās zvīņas (vakartērpu), baltā adītā džemperī pie galda klusi dirn Diāna Krīgere. Tā pati, kurā Holivuda reiz ieraudzīja Trojas kara ieganstu – netverami daiļo Helēnu (filmā Troja) – un Kventins Tarantīno – savu reiha zvaigzni filmā Bēdīgi slavenie mērgļi.
Sapulcē (Kinoakadēmijas asamblejā), kas ievada ceremonijas dienu, sēžu blakus vācu kinorežijas vecmeistaram Folkeram Šlēndorfam. Protams, viņš pat nenojauš, ka, pateicoties viņa šedevram – filmai Skārda bungas –, uz visiem laikiem esmu izslēgusi no savas "pārtikas listes" zušus... Spilgts bērnības iespaids un trauma vienlaikus ir kadrs no filmas Skārda bungas ar zušiem aplipušo zirga līķa galvu. Asamblejā runā Eiropas Kinoakadēmijas prezidents režisors Vims Venderss – vispirms lietišķi (par izmaksām, budžetiem, plāniem, biedriem, mērķiem), kā jau oficiālas 2600 biedru aptverošas organizācijas sapulcē, kur jāakceptē pārskati, jāpārvēl valde un tamlīdzīgi. Pēcāk – arī neparasti emocionāli, tāpat kā to darīs vakarā ceremonijā, atzīstoties mūža mīlestībā Katrīnai Denēvai. Aktrisei ar leģendārām filmām, leģendāru karjeru un visai racionālu prātu. Vendersam pat izdosies aizkustināt Denēvu, pieminot viņas agrīno filmu Riebums, kuru viņš skatījies neskaitāmas reizes pēc kārtas – blondās aktrises jaunības un meistarības apburts. Tas bija sen. 60. gados – Eiropas kino spēka laikā. Tagad Venderss ir prezidents organizācijā, kas cīnās par Eiropas kino prestižu un atpazīstamību – tāpēc eksistē Eiropas Kinoakadēmija, tāpēc piešķir balvas. Tomēr no rīta Venderss runā arī par kinoizglītību, par to, ka filmu kļūst arvien vairāk, īpaši Eiropas filmu, un tās skatās arvien mazāk cilvēku. Arī par jauniešiem, kas grib studēt kino un kam viņš pats māca kinorežiju prestižās augstskolās. "Vai mēs viņus nemaldinām, nemānām, mācot kino, lai gan viņu iespējas radīt filmas, kuras kāds skatīsies, būs minimālas..." jautā Vims Venderss. Eiropas kino situācija nav nekāda paradīze. Par spīti Eiropas fondu atbalstam, par spīti tikko izsludinātajai ES programmai Radošā Eiropa, kurā ir paredzēts plašs atbalsts arī radošajām industrijām un, protams, kino. Var minēt atraktīvā britu producenta lorda Deivida Putnema piezīmi par Eiropas kino auditorijas neglābjamo novecošanu un to, ka Eiropas kino būtībā seko savam skatītājam uz kapiem. Šeit liksim punktu, nevairojot drūmumu, – kaut nenoliedzami Eiropas kino nemitīgi saskaras ar problēmām – gan mūžīgo (valodu barjera, ģeogrāfiskā fragmentācija), gan aktuālo – jaunās paaudzes nespēju lasīt sarežgītāku kinovalodu, kas raksturīga lielai daļai Eiropas filmu. Eiropas kino nespēj iztikt bez dotācijām – ne tikai filmas ražojot, bet arī tās izrādot. Ne velti vairāki Eiropas Kinoakadēmijas balvas saņēmēji arī ceremonijā runā par sāpīgām problēmām savās valstīs, piemēram, Portugālē, par atbalsta mazināšanos kino un kultūrai.
Saviļņojošie stāsti
Tomēr Eiropas kinokultūra – tās pagātne, arī tagadne – ir unikāla telpa ar saviem līderiem un stāstiem, kas spēj saviļņot un uzrunāt, par spīti gan valodu barjerai, gan citām ligām.
Un tādi stāsti un līderi šogad nenoliedzami bija – gan vinnētājs itāļu Dižais skaistums (labākā Eiropas filma), gan emocionāli satricinošais beļģu Pārrautais aplis (The Broken Circle Breakdown), gan, teiksim, jauna un vitāla vācu jaunieša veidotais Oh, Boy... Droši vien nav vērts skaldīt matus, kāpēc uzvarēja režisora Paolo Sorrentīno Dižais skaistums, nevis kāda cita filma. Savai uzvarai visdrīzāk neticēja arī pats Sorrentīno – galu galā viņa pēdējās filmas ir cita par citu labākas, taču lielo festivālu lielās balvas pēdējos gados gājušas tām garām, pat ja Sorrentīno darbu daudzi uzskatījuši par līderi. Toties Sorrentīno filmas laurus (četras Kinoakadēmijas balvas) dāsni izbaudīja gan viņa filmu aktieris Toni Servillo, gan producentu komanda.
Lepns par savu figūriņu – balvu – bija ironiskais, rafinētais un šarmantais francūzis Fransuā Ozons, kuram ļoti patika fakts, ka viņš ir atzīts par labāku scenāristu nekā pats (!) Toms Stopards (viņi abi konkurēja uz balvu par labāko scenāriju – Ozons ar filmu Mājā, Stopards – ar Annu Kareņinu).
Taču, šķiet, vislaimīgākā par to, kas ar viņu notiek, bija beļģiete Vērle Bātensa – šā gada Eiropas labākā aktrise, kura sevi iekšēji uzspridzinājusi, spēlējot bērnu zaudējošu māti filmā Pārrautais aplis. Jau vēlu naktī pēc ceremonijas beigām esam palikuši mazā bariņā preses konferenču zālē – Vērle par varītēm grib nomest nogurdinošos augstos papēžus un labprāt runā ar LTV komandu. Šeit viss ir iespējams, arī netīšām iebelzt Eiropas labākajai aktrisei ar kameras statīvu – ir vēls, un kopā ar laimīgo laureāti nezin kāpēc atrodamies kravas liftā. Vērle šovakar ir laimīga, taču viņai ir mazliet žēl par pašu filmu – viņas balva ir vienīgā, ko saņēma Pārrautais aplis, lai gan filma tika uzskatīta par līderi, tai bija arī visvairāk nomināciju. Man arī ir žēl. Vērle ideāli zina, kur ir Rīga, zina arī to, ka nākamajā gadā Eiropas Kinoakadēmijas balvas ceremonija notiks tieši tur. Viņai pat nav "jāpārdod" šī ideja, līdzīgi kā Eiropas Kinoakadēmijas direktore Mariona Dēringa to "pārdeva" Kinoakadēmijas biedriem, stāstot par Rīgu kā ģeniālā Sergeja Eizenšteina dzimto pilsētu, kuras skaistāko arhitektūru radījis Eizenšteina tēvs. Arī kā pilsētu, kurā ir izcila opera, – tieši opernamā arī notiks ceremonija.
Niknā Adele
No ceremonijas norises vietas (Berliner Festspiele) beidzot nonākam Concorde, kur jau notiek balle. Šeit gaisā var just, ka laimīgo, kuri jautri virpuļo, tomēr ir daudz mazāk nekā to, kuri savās cerībās ir mazliet pievilti. Noteikti pievilta jūtas Adele Eksarhopula, skaistā, jaunā franču aktrise no filmas Zils ir vissiltākā krāsa. Adeles dzīve, kura šogad piedzīvojusi gan filmas radīto slavu, gan skandālus. Adelei kopā ar kolēģi Leu Seidū un režisoru Abdellatīfu Kešišu jau ir kinopasaules nozīmīgākā balva – Kannu Zelta palmas zars. Dīvainā kārtā Eiropas kinoakadēmiķi bija krietni atturīgāki (puritāniskāki?) par Stīvena Spīlberga vadīto žūriju Kannu festivālā – filma nesaņēma nevienu Eiropas kinobalvu. Kešišam tajā vakarā bija dzimšanas diena. Droši vien ne pārāk priecīga.
Kas notiks pēc tam, protams, viss turpināsies. Tuvojoties Rīgas ceremonijai, runāsim gan ar Vimu Vendersu, gan ar tiem Latvijas puses pārstāvjiem, kas nodrošinās, lai EFA ceremonija Rīgā notiktu, tāpat kā tās translācija vismaz 35 Eiropas valstīs. Jau rudenī zināsim, kuriem Eiropas kino vecmeistariem tiks piešķirtas "balvas par nopelniem" un kurus no viņiem uzņemsim Rīgā.
27. Eiropas Kinoakadēmijas ceremonija
LNO 2014. gada 13. decembrī
2013. gada laureāti http://www.europeanfilmacademy.org