Šogad ir iznākušas trīs dzejnieces un rakstnieces Ingas Gailes grāmatas – pavasarī tika laists klajā viņas sestais dzejoļu krājums Lieldienas (izdevniecība Neputns), kurā autore ieveda lasītājus XXI gadsimta pasaules īstenībā. Tik tikko ir iznākuši autores stāsti Piena ceļi (Neputns), kurā apkopotie darbi ir tapuši desmit gadu laikā. Starp šīm divām grāmatām ir iesprukusi vēl viena – detektīvromāns Neredzamie (Zvaigzne ABC) –, kas vēsta par kāda ievērojama rakstnieka slepkavību. Kurš ir vainīgais?
Kā jūtaties detektīvžanra nosacījumos? Cik viegli tos bija pieņemt?
Es esmu ļoti daudz lasījusi. Kaut kādā brīdī pat atkarīgi lasījusi, tajā skaitā arī daudz detektīvu. Lasīšana man ir palīdzējusi ne vien rakstīt, bet arī dzīvot. Viens no tādiem darbiem bija angļu rakstnieka Tomasa Hārdija romāns Tesa no d’Erbervilu cilts (1891), kuru es izlasīju deviņu gadu vecumā. Šis skarbais, bērnam nepiemērotas stāsts mani izglāba vienā noteiktā laika periodā. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc es gribu būt rakstniece. Ja dažādi autori man ir spējuši palīdzēt, iespējams, ka arī es varu kādam palīdzēt, turklāt rakstīšana sniedz arī citas baudas, ne tikai cilvēka glābšanu. Kas attiecas uz manu pirmo detektīvromānu, tad sākums bija visai nemākulīgs, bet ļoti aizraujošs.
Vai jūs gribētu turpināt?
Es gribētu rakstīt detektīvus. Šobrīd šis žanrs piedzīvo uzplaukumu Rietumeiropā tieši sieviešu rakstnieču autorībā. Iepriekš man šķita, ka tas varētu būt par šauru, jo intrigas dēļ nākas pieplacināt varoņus, bet viss ir atkarīgs no autora. Šīs sievietes paplašina robežas un padara to polifoniskāku. Man patīk šis žanrs, jo tas savā pamatā runā par kaislībām, dzīvības un nāves noslēpumiem. Tas ir intriģējošs un ievelk lasītājus savā pasaulē. Mana iecienītākā rakstniece ir Agata Kristi, kura mēģina izprast savu varoņu rīcības motivāciju. Mani tracina melnbaltais dalījums labajā un sliktajā.
Krājuma Piena ceļi stāsti tiek pieteikti kā ļoti personiski stāsti. Vai tie ir autobiogrāfiski?
Protams, ka tas nav nekas autobiogrāfisks. Es jau feisbukā mēģināju šķīdināt šo apgalvojumu, sakot, ka jebkura laba literatūra vai jebkura cita māksla ir ļoti personiska un izaugusi no pārdzīvojumiem, ar ko autors ir saskāries tiešā vai netiešā veidā.
Visu intervijulasiet laikraksta Diena trešdienas, 31. oktobra, numurā!Ja ir vēlme laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
R.K.
Gribēt ir viens.