Gatis Zotovs. Kad asas mērauklas

..»«I love you forever» – nokliedza panksBet sabruka tava pilsUn koklei pārplīsa stīgaGaldiņ klājiesEs tevi neatstājuUn tu neatstājiesGaldiņ klājiesMums tas jānosvinUn labi skaļiEs tev neatmaksājuUn tu man neatmaksājiesAk vismaz šoreiz neapstājiesKamēr koki vēl ir zaļiEs esmu samaitātsVai samaitājies?Ne tālu no Dzelzceļa tiltaEs atļāvosVienu naktiPārgulēt debesīsAiz skaistuma nenāca miegsUn mazliet sala rokasVējš mani nesaKā mākoni baltuUz vēl baltāku rītuKur eņģeļi uzklāja brokastu galduPēc saullēkta nometa zemēNe tālu no dzelzceļa tiltaMani aizskāra tava elpaUn šķita tā gluži siltaMazi mākonīši matosUz pirkstgaliem virs pārlieku slīpiemjumtiemMēs stiepāmies pret bezbeidzamībuUn mazi mākonīši tavos matosŠķiet esmu pārsteigts pat ja neizskatosKa mūsu pagalms ir tik mazsTev gan pietiek vietasManos sirds priekškambarosLūk par to esmu laimīgs pat ja neizskatosZem Dienvidu tiltaZem Dienvidu tilta skan miega dziesmaNepiedzimušiem bērniemKoku zaros tup eņģeļi savādi skumjāmsejāmSilti spīdoša spuldzīte šūpojas stabāBet siltāk jau nepaliekTava vainas sajūta sapinas vadosJa tilts būtu platāksEs nepiekāptosZālei jūtīgi nervu galiUz asfalta rasa un mašīneļļaZālei jūtīgi nervu galiSmaidīga dāma laika ziņāsŠonakt solīja nelielu karuJau tāds pustukšs mūsu skābekļa balonsTev basas kājas – starp mums bezvīzurežīmsAizlido taureņi rūtainiem spārniemUz astotā vagona mugurpusiTur caur apaļu stikliņu varotSaskatīt īstu mieruNav jēgas modināt teviJa neiemieguTikai guļotVar nosapņot tuksnesī snieguAr ko sevi aizlāpītVakargaidošas pilsētas siluetāNeticami sarkani spīdPromslīdoši rūcoši trokšņiVelosipēdi un tuAr slapju lineālu rasētā pļavāIebrien mieru traucējošs tramvajsŠaipus upei iekuras kiosksPar godu valsts svinamai dienaiVainu pastiprinošs saburzīts karogspienaglotsT veida krustojumamUn lietussargs plīvoIt kā šovakar varētu lītMan kā vienmēr nav pieticis spēkaPar tuvu tevi neiepazītJo nav jau neviena citaAr ko sevi aizlāpītVismaz līdz svētdienas rītamSīkspārnu radījums iepinies žogāKas novilkts starp putniem un sargeņģeļiemPārbijies vairāk kā rakstāmmašīnaDivdesmit pirmā gadsimta priekšāMehānisku troksnīšu sirdsklauves pievārtiemArī pēc brīvības saucoša klaboņa knābīNedod mieru nevienam sētas abās pusēsBet neviens jau to neies glābtTas putniņš nevienam nav partijas biedrsPat neprotot lāga dziedāt un kur nu vēlklavieres spēlētTad nu lai paliek tur iepinies žogāVismaz līdz svētdienas rītamPuikaNedaudz saguris puikaSava ceļa gājējsSīkraizes līdz ar biļeti sažņaugtas plaukstāKabatā pukst rotaļu kodolgalviņaJa pēdējais vilciens nokavētsArī lidlauks vairs nav pa ceļamCerību anoreksija svilpo galvāViņa treniņtērps šoruden neesot modēVismaz pietura piestāv trotuāramUn viņa pāragri skūtajam prātamSoliņšUz vienīgā parka soliņaLīki savas taisnības vārdāSēž saldirūgts pārītis skābām sejāmViņš gribot uz kinoViņa uz dejāmSapņaino acu laternu stabosRozā malduguns laikam būs apdzisusiNu kopīgais zelta vidusceļš abusVed katru uz savu pusiGūstnesisGadi neskrienTās stirnas ir klibasSmilkst putni būros bez dziedātgribasKāds skumst pēc tāKas nekad nav bijisKurš nu kuru un kur ir ieslodzījis?Brīvības sajūta jārij bez garšasJa nav no kā lauztiesJa nav uz ko tiektiesBūtu gatavs pats sev sagūstītiesLai izsalcisVaļā tad laistosTukSvaigi pļauta rudens zāleReibina bez ugunsEs aizsvilstos no dzīvotvaļasKā nikni smilkstošs sunsStarp gadagaitu beigtiesmaņāmAugstpapēžu soļiIeklaudz pustakts bungādiņāsAizklaudzošuTukJumtiņšPirmo reizi bez pīpes uz jumtaEs sniedzos pēc debesīs iekārta punktaTava zeme ir apaļaMana trīsstūrainaTo no šejienes labi var redzētTāds nemiers manos kabatas lidaparātosMēģina celt mani spārnosTomēr netieku augstākPar prom braucošu jumtuTas nekasJa vien tu dēļ tā nenoskumtuGreizas antenas slīkst siltos radioviļņosEs vēl aizvien pēc tā punktiņa sniedzosBirokrātijaTev šodien tāda dikti sveša sejaTo akceptēPat mana prāta izpildkomitejaPie tevis nāku es no gluži labas gribasUn atkal eju promBez liekas sirdsapziņasPat ja jau nāku es dēļ nevaldāmas dziņasDēļ slāpēm slīkstu tur kur pazūd dzīvotmiņaTad kālab varbūtības vadītsTo noriju – kas nepasacīts?Ir jāizveido jauna komisijaLai lemtuVai tā vispār drīkstPēc divām negulētām naktīmBez kauna uzaust priecīgs rītsBērnība. PagalmsŠī vārtrūme smaržoPēc manas bērnības kafejnīcasPēc kaut kā liegta un neatļautaTagad zinu:Stikla lauskas ir kaitīgas zobiemJa ar to bumbu trāpa pa logiemSkatos:Vēja rādītājs, žogs un soliņšPiesiets ar mezglainiem veļasstriķiemPie kaimiņu mājas sienasTo rotā smagu svešvārdu citātsUn aritmētiskas darbībasAr mūsu iniciāļiemAr kautrīgi noslēptiem rezultātiemAcīm ciet skaitu mirkļusDrīz iešu meklētPats sevi kādā pagalma stūrīVeltiBet prieks par to lidoni kokāKurš mītManis naglotā putnu būrīTējkaroteRindas kārtībā modušies gaismas zagļiNāk uz reklāmas pauzes tējuKrūzītes osiņa trīc divos pirkstosAr jumtiņu šoreiz mazlietPusbalsī teikumi pinasTur kur mezglos savelkas čukstiAiz manas apkakles tava rokaGrādīgi vēsa līdz skrimslimTas viss tik negaidītiKa uz galdauta izlija portretsTu atspīdi siltā tējkarotēTajos brīžosKad paslepus smaidiEsi saldaBrokastīs pie galda spoguļojies manīEsi saldaKā skārienjūtīgs ekrānsRādu tevi patiesu un īstuSkropstas pieliecas pa vējamUz austrumiem pa kreisiVakar nejaušiBet ļotiMan tevis pietika ar reiziAtspulgs zustuMirklim sejāAcis novērstos uz lejuJa būtu reiz jau ganaBet esi saldaTik cik nojaustMazliet uz mēles un pirkstu galiemMildaElegantaGandrīz līdz elkonim un spārniemBet līdz pat lāpstiņām ir iztukšota bankaPiesala kāds gaisa kuģa klājsNu ledū nav ne plaisasPaslīdēja mākoņskaitļotājsUn aizklibojaKā vīriņš stīvām kājāmNo luksofora zaļās gaismasTrīs zvaigžņu turētājas smīnāTā Rīgai beidzās gaisma