Festivāla nosaukums Monta. Tu. Monta. Es. apspēlē Montas Kromas (1919–1994) spilgtāko un nozīmīgāko dzejas krājumu Lūpas. Tu. Lūpas. Es. (1970), kas savu piederību lasītāja sapratnei piedzīvo pusgadsimtu vēlāk – mūsdienās –, rosinot izcelt gaismā un no jauna atklāt savdabīgās intīmās un autobiogrāfiskās mīlas liriķes un urbānās Rīgas dzejnieces Montas Kromas daiļradi. Festivālu organizē literatūras un filosofijas interneta žurnāls Punctum.
KDi intervē gleznotāju Helēnu Heinrihsoni, kura, lai gan pārstāv citu paaudzi, lielu dzīves daļu ir pavadījusi cieši līdzās Montai Kromai: kad Monta Kroma paliek bez vecākiem, Helēnas Heinrihsones vecāmāte savas meitas klasesbiedreni Montu pieņem pie sevis. Savukārt dzejnieks un literatūrzinātnieks Ronalds Briedis un dzejnieks un grupas Zāle mūziķis Pēteris Draguns ir pētījuši Montas Kromas daiļradi un personību un piedalās festivāla notikumos un publikācijās.
Jūs esat veidojusi Montas Kromas krājumu vizuālo ietērpu. Cik liela nozīme ir grāmatas mākslinieciskajam ietvaram?
Protams, tam ir liela nozīme. Kad es paņemu grāmatu, skatos, kurš ir mākslinieks. Man pašai ir neērti par saviem naivajiem mēģinājumiem pirmajās Montas grāmatās. Tagad, kad uz tām skatos, man sevis ir žēl un grāmatas žēl, bet toreiz bija ļoti grūti realizēt noteiktas ieceres, jo bija ļoti liela pretestība un liela cenzūra, tikpat liela kā dzejai, tā arī noformējumam.
Jūs ne tikai sadarbojāties ar Montu viņas grāmatu noformējumā, bet pēc viņas nāves arī esat sakārtojusi vienu viņas krājumu.
Jā, tas bija mans pienākums un aicinājums. Visi rokraksti bija pie mums mājās, viņa tos te atstāja. Es nezināju, pie kā vērsties, un pati uzņēmos gan dzejoļu sakārtošanu, gan noformējumu.
Jūs esat arī viņas dzejoļus komentējusi, labojusi, kad tie bija tikko uzrakstīti.
Monta mani bija tā uztrenējusi, ka jutos kā tāds automāts, kurā ieliek dzejoli, un tas veic labojumus. Visvairāk cīnījos pret atkārtojumiem, jo Montai bija tendence tos lietot. Es savukārt pastāvēju uz to, ka visu vajag pēc iespējas griezt, griezt, griezt... pēc iespējas nosvītrot.
Kā viņa reaģēja?
Vienu reizi Monta patiesi sacēlās. Viņa tikko bija uzrakstījusi savu ģeniālo dzejoli ir vēsas lūpas un piezvanīja man naktī. Monta mēdza man zvanīt, tiklīdz kā bija uzrakstījusi dzejoli, un tas varēja būt jebkurā laikā. Toreiz bija nakts, man nāca miegs, es jutu, ka dzejolis ir labs, bet, lai parādītu, ka es tiešām klausos, nodomāju, ka man kaut kas ir jāpakritizē. "Nu nē," viņa bija sašutusi! Tad es arī pamodos. Tā bija pirmā un vienīgā reize, kad Monta nepiekrita maniem iebildumiem un pat bija dusmīga. Es palūdzu, lai viņa nolasa vēlreiz. Tas dzejolis, protams, ir liels meistardarbs.
Vai fakts, ka dzīvojāt blakus dzejniecei, mainīja jūsu uztveri un attieksmi pret dzeju vispār?
Ne tikai pret dzeju. Montai bija ļoti augsts morālētiskais uzstādījums, un arī man, pateicoties viņai, tas tāds izveidojās – attiecībā uz nodarbošanos, nevis uz sadzīvi vai privātajām attiecībām, bet tieši uz glezniecību vai dzeju – nekādu kompromisu, nekādu. Monta man iemācīja, ka nevienam tava māksla nav vajadzīga, tikai tev pašam, un, jo ātrāk tu to saproti, jo labāk. Ar šādu nostāju tu taču rūpēsies, lai tev nebūtu kauns par savu radīto darbu, lai tas būtu maksimāli noslīpēts. Ja to agrā jaunībā saproti, tas ir visam mūžam, uzreiz ir viegli dzīvot, jo tad tev nav kam pārmest un pašam ir jātiek galā. Tad tu strādā tikai sev.
Monta teica: "Redz, man neko nevajag, es varu gulēt gultā un rakstīt, man vajag tikai papīru un zīmuli!" Bet ir jau skumja atkarība no izdevēja, jo gribas redzēt savus darbus nodrukātus. Tagad ir citādi – ja ir nauda, vari pats nodrukāt savu grāmatu, bet ne jau padomju laikos! Vēlme ieraudzīt savu grāmatu bija ļoti liela. Daudz kam bija jāpārkāpj pāri, jāpiekrīt – nevis dzejoļus pārtaisīt, bet vienkārši no tiem atteikties. Gleznotājiem vajag vairāk materiālu ziņā, bet esam neatkarīgāki. Dzejniekam būt ir ļoti smagi.
Vai laika gaitā Montas dzeju esat sākusi uztvert citādām acīm?
Pēc pēdējā krājuma es viņu ilgus gadus nebiju lasījusi. Tagad man vairs nav jābūt palīgam viņas dzejā, varu to tikai baudīt un vērtēju augstāk.
Kāpēc piepeši parādījusies tāda interese par Montu Kromu?
Esmu par to domājusi. Ļoti, ļoti priecājos, ka šāda interese ir. Domāju, ka viņas dzejas kodols nav saistīts ar padomju laiku, no kura, protams, parādās kaut kādas detaļas. Taču viņas dzejas un dzīves uztveri var pārcelt arī mūsdienās. Mūs no šiem dzejoļiem šķir pusgadsimts, tātad tie nenoveco. Acīmredzot tas kodols ir vērtīgs, jo cilvēki tur ierauga paši sevi. Visi grib sevi redzēt! Cilvēks ierauga sev kaut ko tuvu.
Monta dzejoļos ļauj noprast, ka viņas dzeja ir autobiogrāfiska, taču viņa savā autobiogrāfiskumā ievelk arī citus cilvēkus, rakstot par viņiem. Viņas dzejoļos jūs varat redzēt sevi no malas, kad viņa runā par jūsu ģimeni.
Mēs bijām ļoti tuvas. Kad viņa pāris gadu dzīvoja Ventspilī, es braucu pie viņas ciemos, viņa brauca un palika šeit, sazvanījāmies visu laiku. Mana mamma bija greizsirdīga, ka mēs tā sadraudzējāmies. Mums bija trīsdesmit gadu starpība. Tas ir forši, ka tev ir tāds draugs, kas ir vecāks, un laikam arī viņu tāds kucēns kā es iedvesmoja, tā ka tas bija abpusēji. Monta satikās varbūt vēl ar dažiem savas paaudzes cilvēkiem.
Montai nebija ģimenes, bet es nedomāju, ka viņa nožēlotu, ka viņai nebija bērnu un ka lielās mīlas viņai vienmēr beidzās dramatiski. Taču viņa gribēja, lai man viss būtu, kā nākas, – lai man būtu vīrs, bērns un īsta ģimene –, un tas viņu ļoti aizrāva. Ir dzejolis, kā mūsu meita Anna zīmē Montu, kura pozē, tad pienāk Ivars un labo... – jocīgi man to ir lasīt...
Viņa ar tādu atdevi cīnījās par tiem cilvēkiem, kurus viņa mīlēja, ne katrs ir spējīgs uz tādu atdevi – maksimālists. Tā mīlestība ir visu pārklājoša. Viņa bija īsts mīlētājs – cilvēks, kurš prot un vēlas mīlēt. Pretmīla nav tas svarīgākais, bet mīlēt pašam.
Monta raksta dzejoļus par to, kā jūs viņu gleznojat. Vai Montas dzeja iedvesmojusi jūs mākslai un varbūt pat devusi ierosmi konkrētiem darbiem?
Jā, ir! Apmēram tāda veida dzejoļi kā ir vēsas lūpas. Tas skan manā galvā, es to varu uzreiz iedomāties. Jā, tā dzejoļa esamība mani iedvesmo.
Viņa laikam arī bija vienīgā, kas apdziedāja viesnīcu Latvija, ko varēja redzēt pa mūsu logu. Līdz ar to viesnīca arī ir vairākos manos darbos, piemēram, Gleznošana naktī (1985). Viņas ietekme noteikti ir jūtama manos agrīnajos darbos.
Jūs piekritāt šai intervijai "Montas dēļ". Vai jums bieži nācies darīt vēl kādas lietas Montas dēļ?
Monta rūpējās par mani un vienmēr pēc iespējas deva visu, kas viņai bija, vienmēr lutināja ar naudu. Es uztraucos, kā varēšu viņai atdarīt... Nemūžam nevarēšu! Bet pēc tam mēs ar Ivaru arī par viņu rūpējāmies. Man patika par Montu rūpēties jau tad, kad vēl biju pusaudze, kad viņa dzīvoja atsevišķi un nāca pie mums ciemos. Man ļoti patika, piemēram, tīrīt viņai apavus – viņa atnāk un saka: "Redz, šīs kurpes nekam vairs nav derīgas, kā tās izskatās! Jāpērk jaunas!" Es paņemu kurpes un skatos, ka tās ir vienkārši netīras, – notīru, un mēs abas esam priecīgas. Monta bija neparasts cilvēks, pilnīgi nepiemērots ikdienai, īsta dzejniece – izklaidīga un dzīvojās pa mākoņiem, ļoti nepiemērots cilvēks sadzīvei. Viņai piemita nevēlēšanās sevi apgrūtināt ar ikdienu. Viņa bija īsts Dzejnieks.
Interviju ar dzejnieku un grupas Zāle mūziķi Pēteri Dragunu lasiet šeit.
Interviju ar dzejnieku un literatūrzinātnieku Ronaldu Briedi lasiet šeit.