Otrdien, 21. maijā, 66. Starptautiskajā Kannu kinofestivālā viņš pirmizrādīja filmu Behind the Candelabra (Aiz lustras), kas uzņemta izrādīšanai TV kanālā HBO. Tātad – vēlreizēju apliecinājumu tam, ka TV Amerikā arvien pārliecinošāk kļūst par to kanālu, kas ļauj daudz lielāku radošo brīvību tiem režisoriem, kuri nav gatavi ražot šabloniskus Holivudas izklaides produktus.
Soderbergs, kura karjerā ir gan Oskara nominācija, gan Oskars (turklāt vienā, 1991. gadā!) par filmām Satiksme un Ērina Brokoviča turpina šķietami radikāli nekonfliktē ar Holivudas industriju, pats tajā darbodamies, taču pēdējos gados viņš laiku pa laikam paziņo par "radošo pauzi" un paša nepieciešamību attālināties no degradējošām tendencēm pakļautās kinoindustrijas. Iespējams, Behind the Candelabra kļūs par to filmu, pēc kuras Soderbergs patiešām paņems daiļrades pauzi: "Es būšu apmierināts, ja šī filma būs pēdējā pirms pārtraukuma."
Kaut, jāsaka, Soderbergs nebūt nebija galvenā persona preses konferencē, kas notika tūlīt pēc filmas preses pirmzirādes (filmas oficiālā pirmizrāde ir šovakar). Nenoliedzami, tās zvaigzne – gan filmas, gan arī preses konferences – bija aktieris Maikls Duglass, kurš filmā spēlē ASV 70. gados populārā mūziķa, pianista Valentino Liberači lomu. "Pirmo reizi Soderbergs par šo projektu ieminējās jau tad, kad filmējām filmu Satiksme, es gan domāju, ka viņš joko un smejas par mani," sacīja Duglass. Par spīti tam, ka no ieceres līdz gatavai filmai pagājuši vairāk nekā desmit gadi, turklāt Maikls Duglass šajā laikā ir pārcietis smagu slimību (vēzi), viss ir noticis. Preses konferences laikā Maikls Duglass kļuva emocionāls, pieminot, ka šī ir pirmā filma pēc viņa atveseļošanās. Aktieris ir lieliskā radošā formā – gan uz ekrāna, gan sarunā ar presi.
Pats filmas sižets ir balstīts Lasvegagas šovu zvaigznes Liberači biogrāfijā – viņš bija publikas, pamatā – sieviešu mīlulis, kura homoseksualitāte un attiecības ar jauniem zēniem bija viņa preses dienesta cilvēku rūpīgi slēpta. Tā atklājās tikai 80. gados, kad viņa bijušais mīļākais Skots (Mets Deimons) nolēma mest kārtis galdā – gan ne bez materiālās ieinteresētības. Liberači nomira 1986. gadā ar AIDS.
Filmas dramaturģiju veido Liberači un viņa jauniņā iemīļotā Skota attiecības, kuras izdzīvo loģisko jūtu izplēnēšanas ciklu. Skots ienāk Liberači neprātīgi greznajā villā brīdī, kad pa durvīm tiek pavadīts šovbiznesa zvaigznes iepriekšējais draugs. Līdzīgs liktenis pēc dudziem gadiem piemeklē arī Skotu, kurš pa šo laiku ir piekritis pakļauties dažendažādām Liberači iegribām – tai skaitā izdarīt plastiskās operācijas, lai kļūtu līdzīgs Liberači.
Šo divu cilvēku biogrāfijās balstīto stāstu Soderbergs gan neveido kā dramatisku, eksistenciālu pieredzi vai satricinājumu. Tā vietā – ironija, kariķētība, pārspīlējumi, kas publikai zālē liek jautri ķiķināt, vērojot ierasti robustā un vīrišķīgā Meta Deimona pārvērtības – atbilstoši 70. gadu modes un geju skaistuma kanoniem. Arī Maikls Duglass īsti līdz Liberači būtībai "nenolaižas" – tā ir bagāta, uzmanības un milzu naudas izlutināta zvaigzne, kas ieradis visus pakļaut savām iegribām. Tie arī ir lielākie "pārmetumi" filmai – tā negrasās skart traģisko, vien eleganti kariķē laikmetu, pašus filmas varoņus un galu galā viņu attiecības.
Kaut Deimona un Duglasa grima daudzveidība un fizikālā pārtapšana ir dažnedazādu "figūriņu" (balvu) cienīga, un visdrīzāk filmai arī nākamgad tiks kāds Golden Globe vai kāda cita balva, ar kurām novērtē TV ekrānam paredzētās filmas, kinoteātros stāsts par Liberači un viņa puišiem netiks demonstrēts. Iemesls? Tā kā filmai neatradās finansējums Holivudā (par spīti Deimonam un Duglasam!), to producējis kanāls HBO.