Par ko ir (bija) stāsts? - ir jautājums ar vismaz divdabīgu „oderi”. Paviršam skatītājam vai lasītājam tas bieži pasprūk dēļ slinkuma vai nespējas filmā, izrādē, tekstā iedziļināties, bet paviršam mākslas darba radītājam kompetents jautātājs šādi izsit pamatu zem kājām. Ar Umberto Eko pēdējo romānu Prāgas kapsēta ir grūtāk - jautājums par stāsta kodolu (ne virsbūvē liktiem notikumiem) nonāk pretrunīgu interpretāciju krustugunīs arī no Eko pazinēju puses. Piemēram, U. Eko ilggadīga tulkotāja krievu valodā Jeļena Kostjukoviča (tulko U. Eko darbus jau vismaz 25 gadus) par Prāgas kapsētas centrālo tēmu sauc antisemītismu, bet literatūras kritiķe un žurnāliste Varvara Babicka savā kritikā cieti saka: „Vispirms gribu teikt - Prāgas kapsēta nav romāns par antisemītismu.”
„Eko neizgudro pats savus vēsturiskos mītus, bet apstrādā dokumentāli apliecinātas idejas. Ar to viņš pazīstams,” intervijā portālam Booknik saka J. Kostjukoviča. Viņai Prāgas kapsētas centrālais stāsts nesaistās ar sazvērestību, bet gan ar apsēstu ļaužu maniakāliem centieniem atklāt slepenu sazvērestību - šajā gadījumā tā ir ebreju un masonu sazvērestība teju pret visu pasauli. Stāsta „virsbūve” ir par dokumentu viltotāju, kurš ražīgi rada daudz kvalitatīvu viltojumu. Viens no tiem ir Cionas gudro protokoli, ko pagājušā gadsimta sākumā publisko Krievijā. „Romānā nav neviena izdomāta personāža, vārda vai notikuma, izņemot stāstnieku Simonino Simonīni. Izmantojot reālus faktus (to interpretācija ir brīva un savstarpējā saikne dažkārt novesta līdz parodijai), Umberto Eko romānā apskata viņu interesējošu jautājumu - antisemītisma daba un neieredzēšanas iedaba. Tas ir darbs arī par to, kā tapa cūcīgā paskvila, kas ļāva nacistiem Otrā pasaules kara laikā iznīcināt ne mazāk kā sešus miljonus cilvēku. Lūk, par ko ir šī grāmata, tās sižets un jēga,” intervijā uzsver J. Kostjukoviča. Viņa turpina par antisemītismu, sakot, ka tas vienmēr ir vērsts „nevis uz specifisko ebreju kultūru, bet uz nacionālās un daudznacionālās vidēs - valstīs, impērijās - asimilētajiem ebrejiem. Tieši viņus antisemīti cenšas „izskaitļot”, „atšifrēt” un nostumt malā no kaut kā (no valsts pārvaldes, no izglītības sistēmas, no brīvajām profesijām, kultūras). Un lai izprastu šo tēmu, ir jāizstudē nacionālo valstu iekšējie konflikti. Es to zinu skaidri, jo tulkojuma veikšanai man, protams, bija jāizlasa aptuveni tas pats, ko bija lasījis romāna autors.”
„Vispirms gribu teikt - Prāgas kapsēta nav romāns par antisemītismu, kaut grāmatas milzīgos panākumus visā pasaulē lielā mērā var skaidrot ar šo izplatīto maldīgo priekšstatu; kritiķi zem lupas pēta tekstu, spriežot, vai Umberto Eko nav pārāk vieglprātīgi traktējis tik nopietnu jautājumu. Vai viņš gana pārliecinoši ir padarījis nekaitīgu ļaunumu un vai pilnā mērā ir atjaunots taisnīgums? Romāna tulkotāja J. Kostjukoviča krievu izdevuma priekšvārdā pat taisnojas Eko vietā: nevajag domāt, ka autors pret antisemītismu attiecas kā kuriozu! Nu un kas, ka romānā nav lūzuma punkta, - ar mākslinieciskiem līdzekļiem, „izsmejot, rekonstruējot, izklaidējot”, tas sniedz mums morālu mācību,” Prāgas kapsētas kritikas ievadā saka žurnāliste, kritiķe un tulkotāja V. Babicka.
Viņasprāt, būtiskākā iebilde pret Eko tekstu saistāma ar to, ka „sācis ar pašironiju, viņš vēlāk aizrāvies visā nopietnībā”. Tas, ka Eko nolēmis atklāt savu romānu „recepti” un dekonstruēt to, nozīmē, ka šī recepte zaudē savu maģisko spēku. „Prāgas kapsētā viņš (Eko - red.) apglabā paša radīto žanru.” Par dekonstrukciju runā arī citi, piemēram, rakstā portālā Lazzy.ru: „Hronoloģiski pēdējais Umberto Eko romāns Prāgas kapsēta ir īpašs darbs. Vēsturiskā detektīva žanra pamatlicējs nolēmis to izjaukt pa detaļām tā, lai katrs lasītājs izprastu žanra darbības mehāniku. Rezultātā dzimis, šķiet, visnepatīkamākais Eko personāžs - kapteinis Simonīni.”
Kritiķi ir vienoti viedoklī, ka šis ir kārtējais Eko darbs, kas rakstīts „savējo” auditorijai, proti, lasītājam, kurš ir spējīgs orientēties ar dažādu laiku un nozīmju kontekstiem piesātinātajā tekstā. Savējiem vai svešiem, bet uz dažāda mēroga un satura sazvērestību stāstiem šī grāmata lasītājiem liek palūkoties no racionālu guvumu skatpunkta. Jo patiešām, kad cilvēku prātos iedzīvojas jaudīgi mīti par plašiem draudiem, ir daudzskaitlīgi zaudētāji, kurus jāaptur un jāierobežo, un mazskaitlīgi ieguvēji, kuri aptur un ierobežo, protams, „pa ceļam” arī nopelnot.
Interviju ar Prāgas kapsētas tulkotāju Daci Meieri lasiet šeit.
Interviju ar ilggadēju Umberto Eko tulkotāju krievu valodā Jeļenu Kostjukoviču lasiet šeit.