Pēc romāna Vējiem līdzi iznākšanas 1936. gadā Margareta Mičela kļūst par nacionālo slavenību, romāna tirāžas aug astronomiskā progresijā, gada laikā autoratlīdzībā Mičela nopelna trīs miljonus dolāru (ap 40 milj. ekvivalents šodien), 1937. gadā darbs saņem Pulicera prēmiju.
Apgādā Liesma 80./90. gadu mijā izdotā Margaretas Mičelas romāna Vējiem līdzi divsējumu grāmata ar Maijas Tabakas gleznām ilustrācijās bija sava veida neatkarības laika kulta priekšmets – skaistais vāks ar Regīnu Razumu Skārletas O’Hāras tēlā demonstrēja visai privātu ainiņu no buduāra – baltā tērptu pieaugušu sievieti, kura no viena sējuma vāka lūkojas uz lasītāju, no otra – jau iegrimusi sevī pie gracioza Toneta stila galdiņa. Tajos gados ilgi gaidītais romāna izdevums latviešu valodā simboliski manifestēja privātā, intīmā, cilvēka personiskās, subjektīvās pasaules pārākumu pār sociālo, politisko, determinēto – visu to, ko mūsu tautai bija uzspiedis sociālisma režīms ar tā publisko un "pareizo" dzīvi. Mičelas varoņi – Rets Batlers, Skārleta O’Hāra, Ešlijs Vilkss, Čārlzs Hamiltons un citi – nebija standarta cilvēki, viņos bija krampjains un nešpetns raksturs, alkas pēc brīvības un laimes, slavas, naudas, cieņas. Mičelas romāns perfekti iezīmē individuālisma filosofiju un tik amerikāniskās self made man/woman dzīves stratēģijas triumfu un zaudējumus. Kaut gan paradoksālā kārtā tieši Amerikas literatūras tradīcijā lielu akcentu romāna uztverē neapšaubāmi ieņem arī sociālais fons – dienvidu un ziemeļu štatu un armiju pretstāvēšana, Pilsoņu karš, kukluksklana izpausmes, verdzības atcelšanas mēģinājumi, nacionāla mēroga tīfa epidēmija – dramatisko notikumu pietiktu vismaz pāris enciklopēdijām.
Divpadsmit gadu
Galu galā romāna darbība taču aptver 12 gadu – laiku no 1861. līdz 1873. gadam, no Skārletas agrās jaunības "vētru un dziņu" laika līdz trīs reizes precējušās misis O’Hāras, triju bērnu mātes, divdesmit astoņiem gadiem, no lielā pārticībā izlutinātās pusaudzes kaprīzēm līdz dzimtas īpašuma – leģendārās Taras kokvilnas plantācijas – bankrotam un atdzimšanai.
Tolaik Mičelas epohālo darbu izdevniecības vēl nereklamēja kā melodramatisku "dāmu romānu", kā tika pieteikts Zvaigznes ABC atkārtotais 984 lappušu izdevums Valdemāra Kārkliņa tulkojumā, drīzi vien sekoja arī turpinājumi – Aleksandras Riplijas sacerētā lasāmviela Skārleta un Donalda Makeiga gaužām švakais Reta Batlera ļaudis – tipiska literārā komercprodukcija, kāda pavada ikvienu patiesi populāru darbu, kura tirāžas pasaulē mērāmas nu jau miljardos.
Dievbijīgajai autorei, Atlanta Journal žurnālistei Margaretai Manerlinai Mičelai (1900–1949), kura aiz ieaudzinātās kautrības savas publikācijas iesākumā parakstīja kā Pegija M., šādi globāli vienas grāmatas panākumi teju gadsimta garumā nevarēja rādīties pat sapņos, kaut arī pie tūkstoš lappušu manuskripta, otrā vīra uzmundrināta, Margareta strādāja desmit gadu – ik dienas! Sākotnējais romāna nosaukums bija Rīt būs cita diena (viena no iemīļotākajām galvenās varones Skārletas frāzēm, viņa koķetā vieglprātībā centās visu svarīgo, pat domāšanu, atlikt uz vēlāku laiku), kuru vēlāk Atlantā iebraukušais skeptiskais izdevējs no Macmillan Publishers lūdza nomainīt pret efektīgāku – Gone with the Wind, atsaucoties uz dzejnieka Ernesta Dausona populārā dzejoļa Non Sum Qualis Eram Bonae Sub Regno Cynarae rindiņām. Par romāna sacerēšanu prozaiķe iesācēja Mičela saņēma pieticīgu avansu – 500 dolāru. Tas nāca klajā 1936. gadā.
Pasaka par Pelnrušķīti
Tālāk jau sākas pasaka par amerikāņu Pelnrušķīti: mēnesi pēc romāna Vējiem līdzi iznākšanas Mičela ir nacionālā slavenība, romāna tirāžas aug astronomiskā progresijā, gada laikā autoratlīdzībā Mičela nopelna trīs miljonus dolāru (ap 40 milj. ekvivalents šodien), 1937. gadā darbs saņem Pulicera prēmiju daiļliteratūrā, bet vēl pēc laiciņa Holivudas producents Deivids Selzniks slēdz vienošanos ar Mičelu – par debitantei necerētu rekordsummu – 50 tūkstošiem dolāru – nopērk romāna ekranizēšanas tiesības. 1939. gadā uz ekrāniem iznāk filma Vējiem līdzi – vēl viens amerikāņu kultūras fenomens, kuru ievērojamais kritiķis Leonards Maltins apraksta šādi: "Ja arī Vējiem līdzi nav viena no dižākajām jelkad uzņemtajām filmām, nešaubīgi – tas ir viens no lieliskākajiem kinostāstījuma paraugiem, kas prot noturēt skatītāja uzmanību gandrīz četras stundas jeb 222 minūtes." Gluži pretēji filmu vērtē tā laika oficiālā ASV kinocenzūra: "Filma uzrāda zemus morālos principus galveno varoņu atveidojumā un graujošu sabiedrības degradācijas ainu, tajā ir daudz vardarbības ainu un pārlieks jutekliskums, tāpēc to atļauts izrādīt tikai ierobežotā skaitā kinoteātru."
Filmas panākumi ir fenomenāli – 1939. gadā vien to ASV noskatās 113 miljonu cilvēku, par spīti presē regulāri atspoguļotajām intrigām uzņemšanas paviljonos, tikpat regulārajām finansiālajām grūtībām un teju vai gadu ilgušajai nacionālā mēroga epopejai – kuriem aktieriem tiks galvenās lomas. Beigu galā publikas mīlulis Gērijs Kūpers zaudē Klārkam Geiblam – Retam, bet Skārleta, ak dievs, no diviem tūkstošiem pretendenšu vispār tiek "svešiniecei ciemā" – anglietei Vivienai Lī.
Amizanti, protams, ka pie filmas strādājuši vismaz seši tās "neoficiālie" režisori (Džordžs Kjūkors, Viktors Flemings, Viljams Kamerons Menzīss, Sems Vuds, Hovards Houkss un pat producents Selzniks), kaut oficiāli tā tiek uzskatīta par Kjūkora darbu. Vairāki Holivudas finanšu analītiķi ir pārliecināti, ka tieši Vējiem līdzi ir visu laiku visvairāk nopelnījusī filma! Ņemot vērā dolāra kursa inflāciju šajos gadu desmitos, tagad Vējiem līdzi makā vajadzētu būt virs četriem miljardiem dolāru. Kā lai te neatceras pieredzējušā producenta Irvina Tālberga 1936. gadā par Vējiem līdzi teikto nicinošo frāzi: "Aizmirstiet, filma par Pilsoņu karu nenopelnīs ne piecus centus!", kuru viņš adresēja sapņotājiem – producentiem Selznikam un Meieram. Jāsaka, Vējiem līdzi, kas bija viena no pirmajām Holivudas krāsu filmām, divdesmit gadu saglabāja nepārspētu arī Oskaru rekordu – filma tika pie desmit zeltītajām statuetēm.
Amerikā Metro Goldwyn Mayer producētais eposs Vējiem līdzi uz ekrāniem kopš premjeras 1939. gadā ticis izlaists desmit reižu – tā teikt, filma katrai paaudzei, un tikai 1976. gadā to demonstrēja ASV publiskajā televīzijā – ar graujošu reitingu – 130 miljonu skatītāju. Filmai bija lieliski panākumi arī eks-PSRS teritorijā – saprotams, vispirms videonomās un DVD pārdošanas tīklos, jo savu Krievijas pirmizrādi filma piedzīvoja, kad tādas PSRS vairs nebija, – tikai 2007. gadā.
Vējiem līdzi teātrī
Pasaules teātros Vējiem līdzi adaptācijas nav īpaši populāras – režisorus biedē gan romāna apjoms (1000 lappušu teksts) un krietnais darbojošos varoņu pulks, gan vēsturiskā fona vēriens – kā "noorganizēt" uz skatuves Pilsoņu kara klātbūtnes atmosfēru? Tomēr Latvijā ir sava Vējiem līdzi teātra leģenda – Oļģerta Krodera 1987. gada inscenējums Liepājas teātrī ar Indru Briķi un Mārtiņu Vilsonu Skārletas un Reta lomā. Tieši šo Krodera izrādi tautas balsojumā izvēlējās skatītāji, lai iepriecinātu sevi Starptautiskajā teātra dienā šogad mecenātu Teterevu atbalstītajā programmā Teātris.zip. Nu kārta pārsteigt Dailei.