Par filmas Nožēlojamie fenomenu, tās astoņām Oskara nominācijām un pat pelnīto publikas aizgrābtību ar šo mūzikla ekranizāciju vairs nav daudz ko rakstīt. Taču Berlīnes festivāls nelaida garām izdevību "pastaidzināt" pa sarkano paklāju gan Hjū Džekmenu, gan Amandu Seifridu un Nožēlojamo režisoru – britu Tomu Hūperu, iekļaujot festivāla programmā Nožēlojamo Vācijas pirmizrādi. Tomēr daudz neparastāka bija kāda cita filma, kurā spēlē Nožēlojamo aktrise Amanda Seifrida, – Lavleisa/Lovelace. Tās pirmizrāde Berlinālē pagāja daudz klusāk (vienā no informatīvajām skatēm), taču ļāva sērdienītes Kozetes lomas atveidotāju Amandu Saifridu ieraudzīt absolūti negaidītā materiālā.
Komplimenti Amandai Seifridai
Lavleisa sakņojas 70. gadu pornozvaigznes Lindas Lavleisas biogrāfijā un vienlaikus pārliecinoši reflektē par pirmo masu panākumus guvušo filmu pieaugušajiem Deep Throat/Dziļā rīkle fenomenu. Šīs skandalozās filmas ienākumi kopš pirmizrādes 1972. gadā tiek lēsti aptuveni 600 miljonu ASV dolāru apmērā, tās budžets savulaik bija nieka 50 000 dolāru, savukārt pašas Lindas Lavleisas, īstajā vārdā Lindas Bormenas, honorārs par darbu – 1250 dolāru. Lavleisas personība ir krāšņa, viņas attiecību drāma ar dzīvesbiedru, kurš vienlaikus bija gan menedžeris, gan suteners, – brutālas un baisas. Jaunās filmas Lavleisa autori – režisoru duets Robs Epšteins un Džefrijs Frīdmens – rada pārliecinošu raksturu drāmu, arī vides un laika kontekstu.
Provinces meiča bez izglītības, kura dzīvo kopā ar vecākiem proletāriešiem (mātes lomā faktiski neatpazīstamā Šārona Stouna), kļūst par padevīgu rotaļlietu Čaka (Pīters Sarsgārds) rokās, kurš sarūpē Lindai pornoaktrises karjeru Ņujorkā. Filmas Lavleisa pirmizrāde notika Amerikas neatkarīgā kino Mekā – Sandānsas festivālā, tātad formāli tā nav Berlīnes festivāla atklājums, kaut fakts, ka teju vienlaikus Berlīnē sastapās divas diametrāli atšķirīgas aktrises Amandas Seifridas lomas un filmas – Nožēlojamie un Lavleisa – mudina izplūst dāsnos komplimentos.
Līdz šim par Amandas Seifridas temperamentu ļāva nojaust vien pirms vairākiem gadiem tapusī kanādiešu drāma Hloja (režisors Atoms Egojans), jo Holivudas lielbudžeta projektos – Mamma mia!, Vēstules Džuljetai, tagad arī Nožēlojamos – blondīne Saifrida spēlē saldenas un romantiskas varones, savukārt Lavleisa ļauj aktrisei demonstrēt ne tikai fiziskās pārtapšanas iespējas (Lavleisa ir brunete), bet arī pamatīgu dramatisko potenciālu.
Miesas baudu triumfs un posts
Sekss ir perfekta prece, tālab filmas, kas līdzīgas Lavleisai, Berlīnes festivālā ir uz izķeršanu – biļetes apkārt nemētājas. Amizanti, ka oficiālajos tekstos festivāla direktors Dīters Kosliks mīl akcentēt Berlīnes festivāla sociālo orientāciju, uzsverot kino kā izklaides industrijas sastāvdaļas piemirsto funkciju – būt nevis atrakcijai, bet gan sociālo procesu mākslinieciskai analīzei – laika spogulim mākslas valodā. Kaut tikpat labi varētu teikt, ka festivāla programma dāsni piedāvā arī filmas, kurās dominē seksualitātes tēmas.
Lūk, Maikla Vinterbotoma darbs The Look of Love/Mīlestības veidols pornobiznesu iepako daudz pievilcīgākā un krāšņākā iesaiņojumā nekā sūrā biogrāfiskā drāma par porno pionieri Lindu Lavleisu. Arī šīs filmas pamats ir slavena cilvēka dzīve, proti, biogrāfisks materiāls. Tās galvenais varonis Pols Reimonds ir viens no bagātākajiem Lielbritānijas iedzīvotājiem, nekustamo īpašumu magnāts, kurš iepirka veselas ielas Londonas Soho, viņš arī ir britu seksa industrijas pīlārs, kura finansiālās veiksmes pamatā bija elementāra atziņa: "Vīriešiem ir acis, viņi mīl skatīties uz meitenēm, īpaši kailām meitenēm."
Šis ir citāts no filmas, kurā aktiera Stīva Kūgana atveidotais Pols Reimonds kādam intervētājam atklāj sava biznesa triumfa formulas. Muzikālo izrāžu iestudējumi, burleska, šovi, žurnāls vīriešiem – Reimonda impērija uzplauka XX gadsimta 60.gados, un tās augļus pēc Reimonda došanās mūžībā 2008. gadā mantojušas viņa mazmeitas – divas jaunas dāmas, kuras bija atbraukušas pakniksēt pēc svinīgās pirmizrādes Berlīnē. Kniksēt meitenes miljonāres varēja droši – atzītais un ļoti atšķirīgās manierēs strādājošais britu režisors Maikls Vinterbotoms viņu vecotēvu ir pozicionējis kā draisku džentlmeni, skaistu sieviešu cienītāju.
Pola Reimonda glamūrā seksa industrija filmā rādīta kā atraktīva, pievilcīga kolāža, kurā kā raibi kaleidoskopa stikliņi mainās ainas ar kailām skaistulēm, pievilcīgām kokaīna ballītēm un interjeriem, kas atgādina 60. gadu autentiskās bondiānas filmas. Lai Vinterbotomam nepārmestu Reimonda divdomīgā biznesa estetizāciju (kaut gan to nedarīt ir ļoti grūti), filma akcentē viņa cilvēcisko traģēdiju – Reimonda mīļotā meita mirst no heroīna pārdozēšanas 36 gadu vecumā (2002. gadā) – tātad arī bagātie un veiksmīgie raud.
Maikls Vinterbotoms, kura kontā jau ir Berlīnes festivāla balva, šoreiz uz balvām nepretendē – un labi, ka tā, jo The Look of Love apzināti vai ne neko daudz vis par pašu Reimondu neatklāj. Tā drīzāk ir glīts suvenīrs Reimonda piemiņai, par ko mazmeitām priecāties, nemulstot no vectēva biznesa dabas.
Romantiskā pornogrāfija
Ne viens vien aktieris nonāk līdz atskārsmei – es gribu būt režisors. Tā piemeklējusi arī vienu no pēdējo gadu Holivudas iecienītākajiem aktieriem Džozefu Gordonu-Levitu, kurš ideāli ieguļ megabudžeta trilleru un fantastikas filmu interjeros (Laika cilpa/Looper, Pirmsākums/The Inception u. c.). Berlīnes festivālā Gordons-Levits rādīja savu pirmo pilnmetrāžas filmu Dona Džona apsēstība/Don Jon’s Addicton. Iespējams, ja filmu nebūtu režisējis populārs Holivudas aktieris, turklāt tajā nespēlētu Skārleta Johansone un Džūliana Mūra, to varētu nepieminēt. Filmas galvenais varonis Džons ir apsēsts ar seksu, un tas jau filmas komercpanākumiem ir daudzsološi.
Džozefa Gordona-Levita interese par šo tēmu ir bijusi daudz komplicētāka: "Mani vienmēr ir interesējis, kā mediji programmē un ietekmē cilvēku prātus, kā tie ievirza mūsu uztveri vēlamajā gultnē. Tālab man šķita interesanti konfrontēt divus cilvēkus – vīrieti un sievieti, kuri abi lieto atšķirīgus medijus, un viņu pasaules uztvere ir radikāli pretēja. Viņš ir apsēsts ar porno, viņa – ar romantiskām komēdijām." Gordonam-Levitam ir pilnīga taisnība, būtībā abi šie žanri – gan pornogrāfija, gan romantiskās komēdijas – ir dažāda vīrieša un sievietes attiecību interpretācija. Kā vietumis asprātīgs skatījums uz mūžam aktuālo "pāri, kas dabonas" tēmu un, jā, mediju funkcijām filma mudina cerēt, ka šis nebūs pēdējais Džozefa Gordona-Levita režijas darbs – nav tā sliktākā atpūta no lielbudžeta Holivudas projektiem, kuros viņam nākas pārvietoties gan laikā, gan telpā.
Noveco aktieri, noveco skatītāji
Vēl viena intriģējoša filma par attiecībām – Pirms pusnakts/Before Midnight, kas, būdama amerikāņu neatkarīgā kino projekts, iespējams, legāli sasniegs dažus mūsu valsts kinoteātrus. Režisora Ričarda Linkleitera filmām Pirms saullēkta un Pirms saulrieta – romantiski melodramatiskiem stāstiem par vīrieti un sievieti Ītena Houka un Žilī Delpī atveidojumā – ir savs cienītāju loks. Jaunā filma ir divu iepriekšējo turpinājums. (Jāpiezīmē, ka Delpī ir "prihvatizējusi" Linkleitera filmu shēmu, radot pati savi franšīzi – intonācijās līdzīgās Divas dienas Parīzē un Divas dienas Ņujorkā.)
Tas viss sākās pirms 18 gadiem, kad tapa Linkleitera Pirms saullēkta/Before Sunrise – filma par diviem divdesmitgadniekiem, kas sastopas Vīnē uz vienu nakti, lai izšķirtos nākamajā rītā. Filma Pirms saulrieta/Before Sunset vēlreiz satuvināja nu jau izaugušos jauniešus – trīsdesmitgadniekus, šoreiz Parīzē. Tagad filmā Pirms pusnakts ir četrdesmitgadnieki – divu dvīņu meitenīšu vecāki, kuri atpūšas Grieķijā. Visa trijotne – Linkleiters, Delpī un Houks – ir arī filmas scenārija autori un līdz pedantiskiem sīkumiem ir "izkoduši" savu varoņu biogrāfijas, emocijas un uzvedības nianses. Arī šeit, tāpat kā iepriekšējās triloģijas daļās, ir nemitīgi dialogi, nemitīga divu cilvēku, divu raksturu sadursme, kas šķetina savas attiecības, savukārt skatītāji var šķetināt paši savas attiecības – arī ar laiku, kas mūs šķir no tā brīža, kad jauniņie un romantiskie varoņi sastapās pirmo reizi. Teju pēc 20 gadiem daudz kas ir mainījies – ir zudušas ilūzijas, aktieru augumi ir kļuvuši nedaudz smagnējāki, sejas ieguvušas krunciņu tīklojumu. Šī triloģija, kuras daļas tapušas tik ilgā laika periodā, piedāvā unikālu pieredzi, ļaujot novecot ne tikai filmas veidotājiem, bet arī skatītājiem.
Neviena no rakstā pieminētajām filmām nepiedalās cīņā par Lāčiem – festivāla konkursa programmai un "lāču cīņām" ir cita dramaturģija. Tajā pagaidām spēcīgākās spēlētājas ir divas sieviešu filmas: čīliešu Glorija – stāsts par 58 gadus vecu šķirteni, kura mēģina sākt jaunas attiecības, un franču režisora Bruno Dimona askētiskā, dramatiskā Kamilla Klodela, 1915, kas akcentē vienu nedēļu tēlnieces, kādreizējās Rodēna mīļākās Kamillas Klodelas dzīvē. Viņa daudzus gadu desmitus līdz pat savai nāvei bija spiesta pavadīt trakonamā. Tēlnieces lomā – franču zvaigzne Žiljeta Binoša, kuras partneri filmā ir neprofesionāļi – cilvēki ar psihiskiem traucējumiem.
Vērts meklēt filmas!
Lovelace. ASV. Režisori Robs Epšteins un Džefrijs Frīdmens
The Look of Love. Lielbritānija. Režisors Maikls Vinterbotoms
Don Jon’s Addicton. ASV. Režisors Džozefs Gordons-Levits
Before Midnight. ASV. Režisors Džons Linkleiters
Gloria. Čīle. Režisors Sebastians Lelio
Camille Claudel. 1915. Francija. Režisors Bruno Dimons