Sadistisko lūriķa prieku vairos situācija, ja akvārijā, piemēram, skorpions nebūs viens, bet vesels bars – nu, kā tādā mazā draudzīgā darba kolektīvā, kurā katrs cenšas būt vislabākais, viskrutākais, visprofesionālākais, viltīgākais, izturīgākais, lojālākais, uz dzīvību un nāvi cenšoties izpatikt šī stiklotā bunkura turētājam. Apmēram tā filmā darbojas mītiskais Cirks – slepena iekšējās un ārējās spiegošanas organizācija, kas aukstā kara un dzelzs aizkara apstākļos, tātad 70. gados, funkcionēja pašā Londonas sirdī. Mācekļu intrigasŠajā Cirkā, ar kuru jāsaprot britu izlūkdienests, darbojas stingri subordinācijas likumi – visi spiegi pakļaujas cilvēkam, vārdā Kontrole (Control – latviskoti laikam jau Saimnieks, kuru tēlo klasiķis Džons Hērts). Viņa rūpīgi veidotā aģentūra – augstākā ranga starptautiski spiegi (Gērija Oldmena izteiksmīgi klusējošais aģents Džordžs Smailijs, kurš ir filmas centrs, Kolina Fērta nemanāmi nervozais aģents Bils Heidons, apbrīnojami nesimpātiskais specoperāciju vadītājs mazais mūdzis Pērsijs Alelains u. c.) un visādi melnā darba darītāji (slepkavas, šantāžisti u. c. – Toma Hārdija harismātiskais sieviešu mīlulis Rikijs Tārs, Benedikta Kamberbača atveidotais Smailijam bezgala uzticīgais kalps Pīters, kā arī Budapeštas sazvērestības māņu upuris – Marka Stronga spēlētais Džims Prido) līdzinās Jēzus mācekļiem. Un, kā jau tas katrā noslēgtā reliģiskā sektā gadās, – visi mācekļi paslepen nododas savstarpējām intrigām viena vienīga mērķa vārdā – pašam reiz iesēsties Kontroles krēslā.
Džons Lekarē, pats ilgus gadus kalpojis leģendārajā Bonda midzenī jeb britu izlūkdienestā MI6, pasaulē superpopulāro spiegu romānu sēriju par aģentu Smailiju sarakstīja aukstā kara beigu degpunktā. Rakstnieka radītā spiegu organizācija Cirks slepšus auž savus tīklus un īsteno plānus – protams, Lielbritānijas pilsoņu un valsts drošības labā. Kur mežu cērt, tur skaidas lec – par spiegu kļūdām reti uzzina publiski.
Nekādas uzticības
Zviedru režisors Tomass Alfredsons ar patologanatoma interesi vēro, kā visi šie spiegi kā indīgi tarantuli pamazām, konkurējot cits ar citu un neuzticoties itin nevienam, pat saviem uzticamākajiem kolēģiem, draugiem un ģimenes locekļiem ne, pamazām saēd un iznīcina ne tikai visu Cirka sistēmu, bet arī sevi. Ko vērts ir trulais, absolūti tukšais Gērija Oldmena skatiens vien, kad viņš, godam izpildījis savu galveno operāciju – atpiņķējis sarežģītu informācijas noplūdes mehānismu no britu izlūkdienesta komunistiem krieviem spiega kultūras atašeja Poļakova personā (patiesībā – novērsis miniatūru valsts apvērsumu Cirka iekšienē, pats kļūdams par Cirka galveno figūru), iesēžas sava skolotāja Kontroles/Saimnieka krēslā. Saimnieku uzveicis vēzis, bet liela daļa kolēģu izrādījušies kurmji jeb stukači, dubultie aģenti, kas strādājuši Maskavas labā.
Šai visās nozīmēs briljantajai – attēls, atmosfēra, mūzika, aktieru ansamblis – filmai it kā ir viens būtisks trūkums – ja kaut uz minūti atslābināsiet uzmanību no teksta, darbības, pat kadrā redzamo vides/interjeru/priekšmetu detaļām, zudīs spiegu sižeta līnija, kas šķietami ļautu izsekot, kurš tad ir bijis tas Jūda nodevējs šajā daudzfigūru kompozīcijā. Taču ir vēl viens veids, kā ieraudzīt šo darbu, – kā lielisku noskaņu filmu, kas parāda vienīgi ar darbu un karjeru pārņemtu svarīgo vīriešu personības emocionālo tukšumu un tai sekojošo baiso vientulību. Kad nav ne draugu, ne ģimenes – jo uz visiem tu skaties ar aizdomām – kā jau uz konkurentiem. Ne darbā vairs, bet dzīvē.
Kam domāta? Gudriem cilvēkiem, kuri aiz spiegu stāsta sižeta saredz apdraudējumu savai pārliecībai par karjeru kā laimi. Darbs nav dzīve – vēsta filma.
Skārdnieks, drēbnieks, zaldāts, spiegs
Tinker Tailor Soldier Spy
Anglija, Francija, Vācija. 2011.
Režisors Tomass Alfredsons.
Lomās Gērijs Oldmens, Džons Hērts, Kolins Fērts, Toms Hārdijs, Benedikts Kamberbačs