Ja kādreiz uz ielas esat sastapuši Jehovas lieciniekus, kuri ķērušies pie savas "prieka vēsts" izplatīšanas, droši vien esat arī dzirdējuši kādu versiju par viņu standarto jautājumu: "Vai jums nešķiet, ka pēdējā laikā cilvēki arvien vairāk karo un notiek dažādas katastrofas un nelaimes?" Pēdējos mēnešos patiešām ir sajūta, ka radošo cilvēku ierinda strauji retinās. Droši vien tā ir vecuma pazīme. Pazūd cilvēki, ar kuriem daudzus gadus ir dzīvota paralēlā dzīve – mēs neesam bijuši personiski pazīstami, bet viņi kaut kur, kaut vai tālumā, ir bijuši – rakstījuši, muzicējuši, filmējuši –, un ik pa laikam no viņiem ir saņemta kāda vēsts – kaut kas pateikts, kaut kas izdarīts.
Panākumu ēnas puse
Umberto Eko (05.01.1932.–19.02.2016.) ir viens no šādiem nosacītajiem laikabiedriem. Pasaule par viņu uzzināja pēc 1980. gada, kad viņš publicēja romānu Rozes vārds – intelektuālu detektīvu, kura darbība notiek viduslaiku klosterī. 1983. gadā viņš romānu papildināja ar pēcvārdu, kurš uz ilgu laiku pieāķēja viņa daiļradei apzīmējumu "postmodernisms". Tieši laikā, lai piesaistītu padomju intelektuāļu uzmanību, kuriem 80. gadu vidū pēkšņi tika dota brīvpieeja Rietumu literatūrai un filosofijai. Eko vārds pie mums bija pazīstams labu laiku pirms 1998. gada, kad Rozes vārds iznāca latviešu valodā Daces Meieres tulkojumā. Pateicoties viņai, Eko literārie darbi mūsu lasītājus sasnieguši ar apskaužamu regularitāti.
Postmodernisms jau sen vairs nav modīgs vārds, un grūti izvērtēt, kāds būs nākamo paaudžu vērtējums par Eko daiļradi. Pēc Rozes vārda publicēšanas Eko nācās izbaudīt panākumu ēnas pusi – izdevēji un publika prasīja vēl un noteikti kaut ko līdzvērtīgu. Otrais romāns Fuko svārsts (izdots 1988. gadā, latviski 2001. gadā) arī bija komerciāli veiksmīgs, bet viedokļi par to, tā sacīt, dalījās. Vieni to uzskata par Dena Brauna Da Vinči koda priekšvēstnesi, citi – par diezgan nogurdinošu lasāmvielu. Tālāk jau katrs var piemeklēt to, kas sirdij šķiet tuvāks, lai gan jāsaka, ka tādiem darbiem kā Skaistuma vēsture (izdots 2004. g., latviski 2009. g.), Neglītuma vēsture (izdots 2007. g., latviski 2008. g.) vai pat Kā uzrakstīt diplomdarbu (izdots 1988. g., latviski 2001. g.) piemīt acīmredzami komerciāls raksturs un tie noteikti nav rakstīti mūžībai.
Mūsdienu Taless
Pašu Eko kaitināja, ja kāds mēģināja salīdzināt viņa darbus panākumu ziņā. Tomēr izskatās, ka komerciālā veiksme un panākumi viņam bija svarīgi. Turklāt es teiktu, ka tie ir būtiska daļa no tā, kas kultūras cilvēkus piesaista Eko fenomenam. Saskaņā ar vienu no nostāstiem Taless no Milētas (VII–VI gs. p.m.ē.) reiz esot gribējis pierādīt, ka filosofs, ja vien vēlas, var kļūt bagāts. Viņš esot ziemā noīrējis olīvu spiedes, bet, kad pienācis ražas laiks, par krietni lielāku samaksu tās iznomājis zemniekiem. Eko kaut kādā ziņā bija mūsdienu Taless. Cēlies no nabadzīgas ģimenes (viņa tēvam neesot bijis naudas, lai nopirktu grāmatas, tāpēc viņš tās esot lasījis veikalos), studējis viduslaiku filosofiju, semiotikas pasniedzējs universitātē, akadēmisku monogrāfiju autors – parasti tas nav ceļš, kā kļūt par bestselleru autoru. Taču Eko tas izdevās.
Viņš neparastā kārtā apvienoja sevī gan teorētiķi, gan literātu. Tas bija arī apliecinājums laikmetam – 60. gadu kreisos intelektuāļus bija nomainījis XX gadsimta beigu intelektuālis miljonārs, kuru vairāk interesē teksti un grāmatu kolekcionēšana, nevis pasaules pārveidošana. "Esmu filosofs," Eko teica. "Romānus es rakstu nedēļas nogalē." Šarmanti.
Romāni par tekstiem
Ir izcili domātāji, kas rada jaunas valodas, domāšanas veidus, skatpunktus un metodes, un ir izcili domātāji, kas kopj un līdz perfekcijai izstrādā laukus, kurus nolīduši citi. Eko droši vien ir pieskaitāms pie otrajiem. Viņš bija teksta virtuozs tādā ziņā, ka prata ar tekstiem spēlēties, apspēlēt, ķidāt un pārkārtot elegantās konstrukcijās. Lai gan viņa romānos, kā apgalvoja pats Eko, ir daudz biogrāfisku atsauču, tomēr tie galu galā ir romāni par tekstiem. Viņa semiotiskie darbi iekļaujas noteiktā tradīcijā, pie kuras pieder, piemēram, viņam radnieciskais gars Rolāns Barts, bet Eko noteikti pārspēja Bartu prasmē nodemonstrēt bezgala daudzos veidus, kā zīmju analīze mums palīdz analizēt ikdienu, popkultūru, kino utt.
Viņš spēja aizraujoši rakstīt par Džeimsu Bondu, viduslaiku mākslu, tulkošanu, skaitļiem un kodiem, itāļu politiku, diplomdarba rakstīšanas prasmēm un vilcieniem. Viņa bibliogrāfijai vēl nav pielikts punkts. Šonedēļ itāļu izdevniecība La Nave di Teseo laiž klajā jaunu Umberto Eko eseju krājumu Pape Satàn Aleppe: plūstošās sabiedrības hronika (2016).