Zelta Ābeles ieguldījums latviešu grāmatu mākslā ir neatsverama un paliekoša vērtība, tās noteiktais standarts un kvalitātes zīme jau vairāk nekā pusgadsimtu kalpo par atskaites punktu grāmatu mākslā.
Ne velti grāmatu mākslas konkurss mūsdienās nes tieši Zelta Ābeles vārdu. Izdevniecība Neputns nule kā laidusi klajā divu sējumu izdevumu: ilustrētu bibliogrāfisku apgāda Zelta Ābele izdevumu katalogu Grāmata kā meistardarbs un Laimoņa Oša monogrāfiju par grāmatizdevēju Miķeli Gopperu (1908–1996) Ideālists merkantilā pasaulē, kas pienācīgi ļaus iepazīt viņa idejas un ieguldījumu.
Bija padarīts "neredzams"
"Grāmatu apgāda Zelta Ābele vārds zināms ikvienam, kas kaut nedaudz interesējies par latviešu grāmatniecības vēsturi un mūsu grāmatu mākslas augstākajiem sasniegumiem. It kā pazīstams plašākai sabiedrībai ir arī šī apgāda dibinātāja un vadītāja, grāmatizdevēja Miķeļa Goppera vārds, tāpat zināmi daži vispārīgi fakti par viņa dzīvi un darbību. Patiesībā tomēr šīs zināšanas ir stipri vienpusējas, fragmentāras un pat kļūdainas. Lielā mērā to noteikusi dramatiskā Latvijas 20. gadsimta vēsture. Miķeļa Goppera vārds padomju okupācijas gados Latvijā ilgu laiku bija padarīts "neredzams", bet izgaismota tikai neliela viņa apgāda darbības daļa," ievadā raksta apgāda Zelta Ābele izdevumu kolekcionārs Laimonis Osis.
"Bibliofila Laimoņa Oša sastādītais un komentētais apgāda Zelta Ābele izdevumu katalogs ir darbs ar visaugstākā līmeņa vērtību. Tajā pēc iespējas detalizēti atklāts un tādējādi arī saglabāts latviešu grāmatniecības vēsturē trekninātiem burtiem ierakstītās Miķeļa Goppera dibinātās Zelta Ābeles mantojums. Nesavtīgi ieguldoties katrā sagatavošanas posmā, tā savulaik jaunā līmenī pacēla latviešu izpratni par pilnvērtīgi un iejūtīgi sagatavotu grāmatu. Pilnveidojusies, cietusi un izdzīvojusi trīs dažādu varu apstākļos Latvijā un turpinājusies arī trimdā Zviedrijā, Zelta Ābele kopumā izdeva 180 grāmatas – niansēm un izdomā bagātas. Tas nav bijis viegls darbs šo kolekciju mūsdienu lasītājam pasniegt pēc iespējas precīzi, korekti un nepastarpināti, rūpējoties, lai top redzams gandrīz ikviens, kurš to radīšanā bijis līdzdalīgs," raksta abu sējumu redaktors un priekšvārda autors, izdevniecības Neputns galvenais redaktors Raimonds Ķirķis.
Milzīga neatlaidība
"Liels, melns motocikls piedrāzās pie lieveņa, spēji nobremzēja, atdurdamies kā miets (..). No motocikla noplandījās milzīgs brezenta lietus mētelis un grabēdams vēlās augšup pa lieveņa kāpnēm. (..) Uzkāpis lievenī, lietus mētelis pašķīrās, atklādams cilvēku, kura seju aizsedza lielās motorista acenes. Rokās atbraucējam bija vareni ādas cimdi ar atlokiem līdz pat elkoņiem. (..) "Mans vārds ir Miķelis Goppers, es atbraucu runāt grāmatu lietās." Pagāja labs brītiņš, iekams es reaģēju uz šo sveicienu. Saprotams, Miķelis Goppers bija labi pazīstams vārds. Viņa Zelta Ābeles apgāds bija izdevis tikai pāris greznās grāmatiņas, bet jau sacēlis plašu ievērību. (..) Par spīti manām šaubām un bažām, saprasties ar negaidīto ciemiņu izrādījās viegli. Viņš netērēja neviena lieka vārda ievadiem vai tukšām laipnībām, bet tūdaļ runāja par lietu. Viņš pulcināja līdzstrādniekus. Viņam bija lieli plāni, daudz lielāki, nekā man jelkad bija ienācis prātā, jo mazas grāmatiņas kaut kā saistījās tikai ar maziem plāniem," – romānā Pansija pilī Miķeli Gopperu portretējis Anšlavs Eglītis.
Savukārt tulkotāja Milda Grīnfelde savu laikabiedru atceras kā ļoti savdabīgu vidēja, gandrīz kalsna auguma vīrieti, ar ļoti strauju gaitu un mūžam kustīgu: "Man bija pilnīgs pamats domāt, ka viņš gandrīz nekad neguļ, diezgan bieži mani uzrāva no miega tālruņa zvans: Miķelis Goppers aizrautīgi klāstīja kādu (dažreiz gluži fantastisku) ideju par tādas vai tādas grāmatas izdošanu. Tā bija apsēstība uz grāmatām, un tā viņu nepameta nedz dienu, nedz nakti. Otrā rītā izdevniecībā viņu sastapu možu, sportiski žirgtu – nekādu bezmiega pazīmju." Milda Grīnfelde to skaidro ar Miķeļa Goppera milzīgo neatlaidību, viņa iekarotāja daba neveiksmes neesot pazinusi. "Ar veiksmi viņš nemēdza tīksmināties, viņu jau urdīja jauna ideja. Grāmata pēc iznākšanas viņa prātus vairs nevaldzināja" (Latvija Amerikā, Nr. 11 (15.03.1997)).
"Kādu dienu saņēmu Miķeļa Goppera aicinājumu ierasties apgādā uz pārrunām. Tas bija patīkams pārsteigums, jo dažs literāts bez panākumiem centās tikt Zelta Ābeles līdzstrādnieku skaitā. (..) Pēc uzdotās adreses Maiznīcas ielā atradu dārza māju, kuras ārpusē nekas neliecināja, ka te darbojas pazīstams grāmatu apgāds. Mani ielaida istabā, kurai nebija nekā kopēja ar citu izdevēju kabinetiem. Tā drīzāk atgādināja studenta istabiņu: pavisam vienkārša dzelzs gulta ar svītrainu latvisku segu, rakstāmgalda vietā augstkājains sekretērs ar plauktiem. (..) Pēc īsa brīža istabā ienāca jauns cilvēks laipnu seju un asu skatienu, īsi apgrieztiem matiem un milzīgu kaķi uz pleca. Ar šo kaķi man bij jāiepazīstas vispirms, tas bija Brencis, un viņa nesējs un īpašnieks bija Miķelis Goppers. Viņš ielēja glāzēs vīnu, nolika man priekšā prāvu kārbu ar papirosiem, un sākām runāt par literatūru," savu pirmo sastapšanos ar Miķeli Gopperu atceras rakstnieks un tulkotājs Voldemārs Kārkliņš (Trimdas rakstnieki: autobiogrāfiju krājums. Kempten (Allgäu): Viļa Štāla apgāds, 1947, 3. sēj.).
Vēl citi laikabiedri atceras, ka Miķelis Goppers bijis ļoti mērķtiecīgs. Viņam bijušas spējas iekvēlināt darbam arī pārējos. Reizē izdevējs bijis arī ārkārtīgi pedantisks. Ja iespiedumā atrada kādu kļūdu, Goppers esot bijis gatavs iznīcināt visu izdevumu.
Poligrāfiskā izcilība
Miķelis Goppers ir dzimis 1908. gada 13. jūnijā Varšavā ģenerāļa Kārļa Goppera (1876–1941) ģimenē. Pateicoties ģimenes tradīcijām un iespējām, veidojās zēna estētiskā gaume, interese par mākslu un kultūras procesiem kopumā. Miķelis Goppers ir beidzis Rīgas pilsētas 1. ģimnāziju, studējis Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē. Studiju laikā sācis strādāt Latvijas Bankas Valūtas nodaļā, kur nostrādājis līdz 1939. gadam.
Būdams liels grāmatu cienītājs, Miķelis Goppers 1935. gadā nodibināja apgādu, kam deva simbolisku, latviešu folklorā sakņotu nosaukumu – Zelta Ābele. Apgāda logotipa autors ir Voldemārs Krastiņš (1908–1960) – ainavists un oforta meistars, viens no pirmajiem Zelta Ābelē izdoto grāmatu ilustratoriem.
Apgāda Zelta Ābele darbības pirmais posms bija no 1935. līdz 1940. gadam, kad M. Goppers izdeva mākslinieciski un poligrāfiski izcilas grāmatas. Pirmajā posmā iznāca 50 grāmatu – pārsvarā pasaules literatūras klasika un latviešu autoru darbi. Grāmatas bija mazas, tā sauktajā kabatas formātā, no 5,5 x 8,8 cm. Eksemplāru skaits parasti bija neliels – no 400 līdz 3000 vienībām.
Otrajā darbības posmā no 1941. līdz 1944. gadam, vācu okupācijas laikā, apgāds atguva vārdu Zelta Ābele un izdeva vislielāko skaitu grāmatu – 90, tomēr daļai šo izdevumu apdares kvalitāte krietni atpaliek no pirmā posma elegances.
1941. gadā, kad M. Goppers atsāka izdevējdarbību, grāmatas vēl bija trīsdesmito gadu augstvērtīgajā apdares līmenī, jo bija saglabājušies vecie poligrāfijas materiāli. Palielinot izdoto grāmatu skaitu un metienu, pievēršoties lielāka formāta grāmatām, kā arī sarūkot kvalitatīva papīra izmantošanas iespējām, Zelta Ābele kara gados zaudēja daļu no sākotnējā augstā kvalitātes standarta.
Trešais apgāda Zelta Ābele darbības posms no 1945. līdz 1985. gadam aizritēja trimdā Zviedrijā. Stokholmā iznākuši 38 izdevumi. Kaut gan ar grūtībām, tomēr Zviedrijā M. Goppers darbu atsāka jau 1945. gadā. Viņš turpināja izdot grāmatas latviešu valodā un palika uzticīgs sākotnēji noteiktajai augstajai kvalitātei. Tika aizsākta sērija Universālā bibliotēka, ko atklāja Raiņa Uguns un nakts (1945) izdevums. Zviedrijā tika izveidota jauna izdevumu kategorija – vēstures un atmiņu literatūra. Miķelis Goppers šajā sadaļā laidis klajā Latvijas vēsturei, Brīvības cīņām un Latvijas armijas personībām veltītus izdevumus.
Vai tu neesi komunists?
Grāmatas atklāšanā personīgās atmiņās dalījās Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktors Andris Vilks, uzsverot, ka nerunās kā amatpersona, bet drīzāk kā viens no ģimenes locekļiem, kas kuplā skaitā bija ieradušies izrādīt godu savam slavenajam radiniekam.
Pirmā saskare ar Zelta Ābeli, Miķeli Gopperu un viņa krājumu Andrim Vilkam bijusi Valsts bibliotēkā, kur viņš strādāja no 1978. gada. "Ieskatīties šajās grāmatās nebija pārāk populāri. Miķelis Goppers bija pārcēlies uz Zviedriju, un trimdas latviešus oficiālā okupācijas vara pārāk nemīlēja. Bet kaut kā bija sanācis, ka mūsu Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā Zelta Ābeles grāmatām jau toreiz bija atvēlēta pienācīga vieta. Mums bija lieliska kolekcija, mape ar atsevišķu viņa darbu fragmentu novilkumiem, kas deva priekšstatu par Zelta Ābeles fenomenu. Arī mūsu ekspozīcijā Grāmatniecība bija ievietotas Miķeļa Goppera grāmatas, kas atspoguļoja elementus no 20.–30. gadu grāmatniecības. Līdz ar to mums bija iespēja daudziem apmeklētājiem vēstīt šo stāstu," ar gandarījumu atceras Andris Vilks.
Miķelis Goppers ļoti pārdzīvoja tēva noslepkavošanu un bija ārkārtīgi dusmīgs uz padomju varu. Viņš norobežojās no cilvēkiem, kas tajos gados sāka pie viņa braukt no Latvijas. "Arī man, kad tuvojāmies viņa mājai, Goppers trīsreiz noprasīja, vai es neesmu komunists. Es iekļuvu viņa svētnīcā. Viņam mājās bija plauktiņš, uz kura stāvēja piecas sešas grāmatas. Goppers teica – tie ir mani etaloni. Tas bija spēcīgs piemērs, lai izprastu viņa pieeju augstajai grāmatu mākslas kvalitātei un arī saturam. Viņš ļoti mīlēja kaķus. Viņa mīļākā grāmata bija Kaķīša dzirnavas. Atvadoties viņš teica – cilvēkus tu vari nesveicināt, bet kaķus gan pasveicini!" atceras Andris Vilks. Miķelis Goppers viņa atmiņās dzīvo kā "skaudrs, bet arī ļoti gaišs cilvēks".
D I V I Ū S A I Ņ I
Miķeļa Goppera dēls Kārlis Goppers stāsta, ka ar Laimoni Osi iepazinies 1987. gadā, kad kā gids ar zviedru tūristu grupu braucis apciemot Latviju. Ārzemnieki iemācījās, ka izdevīgi pārdot dolārus var slepenos punktos, kur varēja tirgot gan dolārus, gan džinsus un krekliņus, gan kafiju. «Īpaša kategorija bija Latvijas kultūras aizstāvji, kuri, izvairoties no policistiem – to arī tur netrūka –, meklēja vērtīgas latviešu grāmatas. Melnais tirgus atradās Vērmanes dārzā un pie viesnīcas Latvija,» atceras Kārlis Goppers, kurš šādā ceļā pats nopircis vairāk nekā simt ģimenē trūkstošo Zelta Ābeles izdevumu. Te Kārlis Goppers iepazinies ar vēl vienu kaislīgu Zelta Ābeles kolekcionāru – muzikologu Guntaru Pupu. «Paps, skatoties mājās pārvestās fotogrāfijas ar kolekcionāriem, kas slapstās aiz kokiem, teica – divi ūsaiņi,» smejas Kārlis Goppers. «Esmu sapratis, ka šis darbs, ko padomju laikā darīja kultūras mīļotāji un kolekcionāri, Latvijas kultūrai bija ļoti svarīgs. Ja viņu nebūtu, šīs grāmatas varēja aiziet bojā. Es to uzskatu par ieguldījumu kultūrā,» pateicīgs kolekcionāriem ir Kārlis Goppers.
«Bija jau bail,» atzīstas viens no «ūsaiņiem» Guntars Pupa. Varējis visādi būt. Kolekcionāru nelegālajās pulcēšanās vietās spietojuši ne jau tikai paši mākslas un brīvās Latvijas izslāpušie. Tas bija kā tīšuprāt bāzt galvu cilpā, bet vilkme turēt savās rokās kādu no Zelta Ābeles daiļajiem izdevumiem bija daudz stiprāka. «Tajā laikā bija arī ļoti labi antikvariāti. Es uz tiem gāju kā uz darbu. Katru dienu,» antikvariātu ķemmēšanu oficiālajā darba laikā atminas Guntars Pupa. «Nu kāds nu tur padomju laikā darbs,» atmet ar roku Pupa. «Iepazinos ar pārdevējām, viņas jau man sāka grāmatas atlikt,» stāsta muzikologs bibliofils.
Dzīves dramaturģija pēc Neputna izdevumu atklāšanas saved kopā ar Miķeļa Goppera mazmazmeitām – pusaudzēm Luīzi un Terēzi. Meitenes palīdz kolekcionāram un žurnālistei atrisināt nelielu nesaprašanos ar liftu un piekrīt pāris jautājumiem. Luīzei vectētiņš Kārlis jau esot izrādījis vecvectēva grāmatas, bet Terēzei šāda iespēja vēl nav bijusi. Arī viņas esot lielas lasītājas, patīkot. Luīze patlaban angliski lasa grāmatu par prezidentu, tajā liela loma atvēlēta pašam lasītājam: viņš ar savu izvēli var noteikt notikumu gaitu. Bet Terēzei šobrīd visinteresantākie šķiet kriminālromāni.