Formulēt iespaidus par 2021. gada notikumiem vizuālajā mākslā nav viegli, jo gads šķiet saplūdis ar iepriekšējo vienā lielā pandēmijas gadā. Kultūras dzīve joprojām nav "integrējusies atpakaļ" ikdienā, grūti izsekot, kad un ar kādiem nosacījumiem izstādes notiek, ir vaļā un pieejamas apmeklētājiem, – valda dezorientācijas sajūta, kas ilgtermiņā atsvešinājusi no mākslas dzīves.
Gada beigās plašsaziņas līdzekļos, raidījumā Kultūršoks, beidzot publiski tika aktualizēta problēma, kas mākslas pasaules iekšienē jau ilgstoši atstājusi negatīvas sekas, – hronisks mākslas izstāžu telpu trūkums. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāles Arsenāls rekonstrukcijas projektam trūkst finansējuma, un nav zināms, kad zāle vispār atkal būs vaļā, laikmetīgās mākslas muzeja projekta dāvinājums arī iestrēdzis birokrātiskā nenoteiktībā. Tas nozīmē, ka Rīgā joprojām nav pieklājīgu, liela izmēra telpu mākslas izstādīšanai, vietu ar profesionāli sastādītu programmu, kas spētu piesaistīt plašu auditoriju un mākslas tūristus un arī mums pašiem ļautu veidot vērienīgus mākslas darbus. Ir pašsaprotami, ka Jaunajam Rīgas teātrim uz ēkas rekonstrukcijas laiku tiek piešķirtas jaunas telpas, bet diemžēl mākslas telpu trūkumu neviens nekompensē jau gadiem, tāpēc pārtiekam no entuziasma, ko izrāda mākslinieki un jaunie kuratori, kuri gatavi par saviem līdzekļiem īrēt dažādus ūķīšus.
Laikam likumsakarīgi, ka laikmetīgā māksla šogad spilgti izpaudusies ārpus Rīgas, perifērijā, māksliniekiem veidojot intensīvu dialogu ar apkārtējo vidi, – piemēram, brīvdabas izstāde Savvaļa Andra Eglīša lauku īpašumā Drustos, mākslas biennāle Maboca Madonā, galerijas Alma organizētā izstāde Padures muižā. Projekti ienes laikmetīgo mākslu tai neierastos, jaunos apstākļos, bet Rīgas mākslas dzīve kļūst arvien epizodiskāka un tukšāka.
Diemžēl arī jaunās Rīgas domes koalīcijas solītais restarts kultūras ziņā nav noticis, un vēl neesam pieredzējuši Rietumos pašsaprotamo vēlmi pilsētas tēla veidošanā iekļaut kvalitatīvu laikmetīgās mākslas programmu. Apmeklējot Tallinu un Viļņu, ar skumjām secinu, ka tur jūtos, kā nokļuvusi "ārzemēs", – laikmetīgās mākslas dinamikā atpaliekam no kaimiņvalstīm vismaz par desmitgadi. Vai tiešām arī pēc pandēmijas dzīvosim online izstādēs, jo valsts nevar un negrib atļauties laikmetīgo mākslu? Vai tā ir pārāk sarežģīta uz tirgus labumiem orientētajiem valstsvīriem?
Līdz 8. janvārim vēl var paspēt aplūkot vienu no spēcīgākajām gada izstādēm – Ances Vilnītes Dievs Tēvs debesīs mākslas telpā Brīvība (kas diemžēl arī slēdz savu darbību). Izstāde ir veltīta mākslinieces tēvam, kurš pirms dažiem gadiem aizgāja no dzīves alkohola problēmu dēļ, taču vienlaikus tā ietver sarežģītāku kolektīvo emocionālo pieredzi, ar ko diemžēl spēj identificēties gandrīz ikviens no mums. Alkohola lietošanas ietekme uz ģimenes dzīvi, savstarpējām attiecībām ar tuviniekiem mūsu sabiedrībā joprojām ir tabu tēma, kuru Ancei Vilnītei ir izdevies izteikt mākslinieciski jūtīgā, godīgā un emocionāli uzlādētā valodā, kas spēj aizkustināt no konceptuālām abstrakcijām nogurušo skatītāju bez jebkādas sentimentalitātes un liekulības.
Priecēja kuratores Tīnas Pētersones darbs Rīgas Fotogrāfijas biennāles izstādē Lai iemīlētos, klikšķini šeit. Annas Salmanes darbi festivālā Survival Kit 12 atgādināja, ka labprāt biežāk sastaptos ar mākslinieces daiļradi. Prieks par Amandai Ziemelei piešķirto Purvīša balvu – šī gleznotāja atšķiras no lokālajām mākslinieciskajām un arī pašas balvas tradīcijām –, un prieks par Aiju Zariņu, kura pilnībā ignorēja to, ka ir nominēta šai balvai. Intuīcija saka – pēc Zuzeum Zandeles, kurā mākslas darbi tiek pielīdzināti nevajadzīgām šmotkām, šī kļūs par vairāk ierastu praksi mākslinieku vidū.