Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +6 °C
Skaidrs
Pirmdiena, 25. novembris
Kadrija, Kate, Katrīna, Trīne, Katrīne

Alnis Stakle. Ne trauma, ne ostalģija

Alnis Stakle atrod neapdzīvotas vietas gan Daugavpilī, gan Parīzē

Lielāko daļu mākslinieku, par kuriem līdz šim esmu rakstījis sērijā, kas veltīta AB.LV bankas kolekcijā iekļauto darbu autoriem, pazīstu – citu ilgāk, citu īsāku laiku, ciešāk vai pavirši. Tomēr izbrīnīts konstatēju, ka ar fotogrāfu Alni Stakli laikam neesmu pat īsti runājies, kaut gan ne reizi vien rakstījis atsauksmes par viņa izstādēm. Ar Stakli tāpat vien saskrieties nemaz nav tik viegli – viņš atstāj laipna, bet solīda cilvēka iespaidu. Telefoniski aicinot uz tikšanos šī raksta sakarā, pirmā atbilde skan, ka viņš netiecoties pēc publicitātes presē. Tomēr, kad noskaidrojas, ka iespējas palikt neaprakstītam nav lielas, Alnis Stakle ir atsaucīgs. Vienīgi – viņš ierosina tikties no rīta, tas liecina, ka viņš ir vairāk lietišķu attiecību, nevis vakara papļāpāšanas cilvēks/piekritējs. Iespaids saglabājās visu sarunas laiku – atbilstoši tam, kas rakstīts viņa vizītkartē: "Rīga Stradiņš University, Alnis Stakle, Dr. paed.". Vizītkarte ir angļu valodā.

Apkalts ar teoriju

Arī oficiālā mājaslapa alnisstakle.com ir tikai angļu valodas versijā. Divas reizē būtu pagrūti visu laiku uzturēt kārtībā, atzīst Alnis. Tomēr mājaslapa rada pārliecību, ka tā primāri adresēta internacionālai auditorijai – fotosērijas ir izsmeļoši komentētas, paturot prātā, ka tās lasīs cilvēki, kuriem var būt visai miglains priekšstats gan par autoru, gan valsti un reģionu, ko viņš pārstāv. Īsāki vai garāki teksti vienmēr ir pavadījuši arī Aļņa Stakles izstādes, tie ir pārdomāti un pamatīgi "apkalti" ar jaunākajām nostādnēm fototeorijā. Kā gan citādi, ja viņa doktora darbs, kas aizstāvēts Daugavpils Universitātē, bijis veltīts mediju kompetencei izglītībā.

Tomēr Stakles fotogrāfijas ir cieši saistītas ar viņa biogrāfiju un pieredzi gan dzimtajos Līvānos, gan Daugavpilī, kur viņš studējis un sācis mācībspēka karjeru. Tagad gan profesionālā darbība norit Rīgā, tas esot skaidrojams ar iespēju studentiem lasīt tikai tādus kursus, kas atbilst viņa interesēm. Turpmāka pārcelšanās uz pasaules galvaspilsētām gan neietilpstot Aļņa Stakles plānos. Tematiska saistība ar izcelsmes vietu reizē ar orientāciju uz globālo auditoriju ir pirmais raksturojums, kas iešaujas prātā, pētot Stakles fotogrāfijas, kaut gan viņš uzreiz aizrāda, ka jebkuri autobiogrāfiski motīvi ir konstrukcija un ka fotogrāfijas jomā mēs nereti sastopamies arī ar izdomātām vai, teiksim, daļēji "patiesām" biogrāfijām. Jāpiebilst, ka ar Stakles biogrāfiju līdz 2009. gadam var iepazīties Alises Tīfentāles grāmatā, kas iznākusi sērijā Studijas bibliotēka (izdevniecība Neputns).

Ciešais atgādinājums vai ikkatrā Aļņa Stakles fotogrāfiju sērijā, sākot ar anotācijām un beidzot ar fotografētiem uzrakstiem, ka runa ir par postpadomju telpu, ir pirmā, droši vien ne īpaši oriģinālā tēma sarunā. Vai tiešām postpadomju zīmols, kas katrā bildē liek meklēt sagruvušās totalitārās impērijas pēdas, joprojām ir darboties rosinošs un starptautiski pieprasīts? Alnis bez minstināšanās atbild, ka šis jautājums ir neizbēgamu pārdomu tēma, sākot katru jaunu sēriju. Tomēr, tā kā viņa interešu lokā ir t. s. sociālā ainava – cilvēku apdzīvota, pārveidota un pielāgota vide, kurā izpaužas viņu dzīvesveids un pa reizei arī paši –, ir gandrīz neiespējami apiet vēsturiski politiskos apstākļus.

Spocīgā gaismā

Fotogrāfiju sērijā Not Even Something (Pat ne kaut kas) priekšmets jeb tēma ir klajumi, telpa starp dzīvojamām un industriālām būvēm un dabu. Fotografēts naktī ar ilgu ekspozīcijas laiku, tāpēc pietiekami gaišajās ainavās spocīgi izceļas ieslēgtas laternas vai izgaismoti objekti tālumā. Teritorijas, kuras pametuši novārtā pilsētu plānotāji un labiekārtotāji, netieši saglabā padomju ekonomikas antihumānos vaibstus, kurus tagadnes cilvēki dzēš pa savai modei: iestaigā taciņas, izmanto kā atpūtas vai izgāztuves vietas. Vai arī uztver kā dabas ainavas sastāvdaļu. Šī sērija nesen kā tika izstādīta latviešu mākslinieku grupas (Alnis Stakle, Arnis Balčus, Reinis Hofmanis) izstādē Frankfurtē, kurai izdots arī efektīgs katalogs. Lūk, ko tā ievadā raksta Alise Tīfentāle: "Tas, ka šīs fotogrāfijas izskatās pēc nekurienes, kur policijas seriālos noziedznieki atbrīvojas no lietiskajiem pierādījumiem vai upuru līķiem, patiesībā kādam ir īsākais ceļš no mājām uz sabiedriskā transporta pieturu vai veikalu." Alnim Staklem ir bijuši fotogrāfiju cikli, kas par padomju mantojumu runā daudz nepastarpinātākā veidā, piemēram, Ex-Pride (Bijušais lepnums 2004– 2008), kurā fotografētas pamestu rūpnīcu drupas, kurās mētājas kādreizējo darba pirmrindnieku attēli un aģitācijas materiāli, vai Lenin street (Ļeņina iela, 2012), veidota kā ceļojuma piezīmes no minētā nosaukuma ielas Penzā. Jāteic, ka iela, vismaz Stakles tēlojumā, ir pavisam nomaļa un tajā sastopami nepatīkami tipi, bandītiskas sejas un, jā, pat īsts līķis.

Autors atzīst, ka starptautiski vislielākā interese joprojām ir par viņa divām populārākajām sērijām – L.S.D. Living Space Daugavpils (Dzīves vieta Daugavpils ar netulkojamu abreviatūru, kas visās valodās nozīmē arī apreibinošu vielu, kopš 2001. gada) un Home Sweet Home (Māju sajūta, 2006–2007). Daugavpils attēlojumā neatradīsim vēstures un kultūras pieminekļus, bet gan dažādus kaktus un nostūrus – veca cietokšņa drupas, pagalmus starp blokmājām, tramvaja pieturas utt. Tajās vietām uzzibsnī kāds košs auto vraks vai žāvēties (vēdināties?) izkārta sega. Tās ir vietas un lietas, kas, iespējams, iezīmē nevis vietas vispārīgo, bet individuāli piešķirto nozīmi kādas personas skatījumā. Lai gan ar vēlmi "pierakstīt" šīs nozīmes autoram jābūt uzmanīgam – uz jautājumu, vai tiešām dzīve Daugavpilī bijusi tik bēdīga, Alnis Stakle nevilcinoties atbild, ka nē. Tāpat, izdzirdot apzīmējumu "padomju laika trauma", viņš nogroza galvu, it kā šaubīdamies, vai var runāt gluži par traumu, kaut gan viņa darbu noskaņa ir gana tālu arī no otras attieksmes galējības – t. s. ostalģijas jeb nostalģijas pēc Austrumeiropas līdz 1990. gadam. Tomēr sērijas anotācijā lasām, ka attēlos droši varam meklēt kāda halucinācijai līdzīga redzējuma uzplaiksnījumu.

Saldās mājas

Vēl skaidrāk privātā un publiskā nošķīrums iezīmēts Māju sērijā, kas bija iekļauta grandiozā latviešu fotogrāfijas izstādē tieši ar nosaukumu Privāts Maskavas mākslas centrā Vinzavod un pēc tam izstāžu zālē Arsenāls 2009. gadā. Necili namiņi, kas fotografēti nakts laikā dažādās Latvijas mazpilsētās, vilina ar silti izgaismotajiem logiem, signalizējot, ka tajos norit kaut pieticīga, bet mājīga dzīve, kamēr fotogrāfs slapstās tumsā, tā arī paliekot drošā attālumā. Darbi no Māju sajūtas ir iegādāti topošā Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcijā. Abu sēriju nosaukumi savukārt liecina, ka tie ir pretimnākoši skatītājam, kas nepārzina lokālās īpatnības, toties spēj veidot savu interpretāciju saskaņā (drīzāk jau pretstatā) ar globāli pazīstamām vārdu spēlēm.

Tomēr tas vēl nebūt nav viss Alnis Stakle. Atšķirīga pieeja tēlveidei redzama sērijā Ilgas (2010), kurā jaunas meitenes fotografētas senas muižas interjeros. Triks ir tāds, ka Ilgas ir vietvārds, muižas nosaukums, bet meitenes – studentes, kuras tajā uzturas praksē. Tomēr paredzamā "kļūdīšanās" nosaukuma tulkojumā attiecas tikai uz latviešu skatītājiem, tāpat kā attēlos šur tur redzamie uzraksti uz sienām, kas cittautietim būtu jātulko, bet tulkojumā, kā zināms, zūd pārnestās nozīmes burvība. Alnis Stakle kopš 2008. gada līdz šim brīdim veido sēriju, kas acīmredzot taps kā mūža projekts, fotografējot sev tuvus cilvēkus (Strawberries With Milk/Zemenes ar pienu). Alises Tīfentāles grāmatā (bet ne mājaslapā) redzams, ka savulaik izmēģināta tēma ir arī pašportrets, kurā autors atļāvis sev izteikties arī ekspresīvajā pusapģērbta ķermeņa valodā. Nesenākie Aļņa Stakles meklējumi eksperimentālā stilistikā saistīti ar izstādēm Parasts stāsts Laikmetīgās mākslas centra Ofisa galerijā 2012. gadā un Biežņa izstāžu zāles Arsenāls radošajā darbnīcā 2013. gadā.

Pazuduši Parīzē

Cilvēki uzvalkos starp tērauda un stikla arhitektūras monstriem it kā nemaz nesaistās ar Aļņa Stakles rokrakstu, tomēr tieši tas redzams fotogrāfiju sērijā Lost (Pazudušie), kas atnesa viņam nozīmīgu panākumu 2011. gadā – konkursa Sony World Photography Award balvu arhitektūras sadaļā. Tomēr, ieskatoties, arī Parīzes ainavā viņš ir ieraudzījis dīvainas pārrāvuma, nekārtības vietas, kur tikko realizētas arhitektu idejas vēl nav ieguvušas savu galīgo formu vai radījušas pārmēru atsvešinātu vidi. Stakle ne bez lepnuma piebilst, ka pēc uzvaras konkursā viņa mājaslapa "uzkārusies" apmeklētāju pieplūduma dēļ. Patlaban viņš turpina pasniedzēja darbu, sadarbojas ar galeriju Grinberg Maskavā, šogad veidojis reportāžas žurnāliem New York Times un The International Herald Tribune. Paralēli top jauns projekts Latvijā, un padomā arī Ķīnā.

Sk. arī www.alnisstakle.com

Top komentāri

Realitāte
R
Diena jau sen nav medijs bet pardodas cm2-os un šī nav intervija, bet reklāma ciema bankai
!
!
Centrālā foto figūra Latvijā. Spriežot pēc intervijām. Citu nav.
To M
T
Vai var noprecizēt, kur var bomžus paskatīties, jo viņa mājas lapā nekā tāda nav...
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja