Arhitektūra dzimst sarunās un diskusijās

Lins Lapinsks, kurš nesen viesojās Rīgā un darbojās Latvijas Arhitektūras gada balvas fināla žūrijā, ir viens no lietuviešu jaunās paaudzes arhitektiem. Viņa darbības spektrs ir no dzīvokļu interjera izstrādes līdz dalībai vērienīgu arhitektūras projektu konkursos, piemēram, Lietuvas Mūzikas un teātra akadēmijas projekta konkursā. Plašāku pasaules uzmanību viņš piesaistīja ar uzvaru Lietuvas Ceļu muzeja konkursā. Ideju muzeja ēku veidot kā ceļu infrastruktūras fragmentu Lins Lapinsks izstrādāja kopā ar kolēģi Petru Išoru, kurš bija viens no Baltijas paviljona – Baltijas valstu kopīgās ekspozīcijas – kuratoriem 2016. gada Venēcijas biennāles starptautiskajā arhitektūras izstādē.

Pašlaik gan Ceļu muzeja būvniecība ir apturēta. Lina Lapinska aktuālo profesionālo interešu lokā ir mākslas un arhitektūras attiecības – gan izstāžu dizains, gan darbs ar privātiem mākslas kolekcionāriem un viņu kolekcijām. Šā gada sākumā Lins Lapinsks veidoja taizemiešu izcelsmes kinorežisora un mākslinieka Apičatponga Vīrasetakula izstādes dizainu Viļņas Laikmetīgās mākslas centrā. Tā bija Apičatponga Vīrasetakula pirmā retrospekcija Baltijā. Viņš piedalījies gandrīz visās nozīmīgākajās laikmetīgās mākslas skatēs Eiropā, rīkojis izstādes respektablos muzejos (to vidū Tate Modern Londonā un Jaunais muzejs Ņujorkā) un saņēmis Kannu kinofestivāla žūrijas balvu. Lina Lapinska veidotais izstādes dizains bija tāds, par kuru parasti saka – nekāda dizaina vispār nebija. Patiesībā tas bija iejūtīgs darbs ar Viļņas Laikmetīgās mākslas centra telpu, un tika radīti ērti apstākļi mākslas darbu pieredzei.

Sarunā arhitekts uzsver: "Izstādes dizainu par arhitektūru padara tā šķietamā neesamība. Tas papildina mākslas darba pieredzi, bet paliek fonā un nenovirza uzmanības fokusu uz sevi. Es daudz domāju, kā lai izstāda videomākslas darbus un filmas, kas šoreiz netiek rādītas kinoteātros, kā mainās skatītāju pieredze, ja viņi var vērot dažādus video vienlaikus uz vairākiem ekrāniem un pārvietoties telpā. Tas noteikti maina veidu, kā video tiek uztverts un saprasts."
 

Tātad izstāžu dizains ir arhitektūra?

Jā, noteikti. Veidojot izstāžu dizainu, es domāju par ēku un telpu, kurā izstādīti mākslas darbi, vai tie, īpaši telpiskas instalācijas, arhitektūru kaut kā papildina vai arī tiem ir grūti sadzīvot ar telpu. Izstāžu dizains savieno telpu un izstādītos objektus, paspilgtina skatītāju sajūtas, bagātina viņu mākslas pieredzi. Ja izstāžu dizainu uztveram kā arhitektūru, tas var iesaistīties arī sarunā starp mākslinieku un kuratoru, šai sarunai pievienot ēku, kurā izstāde notiek.

Izstāžu dizains šajā mijiedarbībā pārstāv ēku un ļauj piedzīvot citādi nepamanītus arhitektūras aspektus. Tomēr ir būtiski saglabāt fokusu uz mākslas darbiem, īpaši, ja tiem nepieciešams speciāls gaismas režīms un citi izstādīšanas nosacījumi. Man šķiet svarīgi nodrošināt izstāžu zāles telpisko atvērtību, to neizjaukt ar starpsienām. Es zinu, ka tas arhitektam ir sarežģīts uzdevums. Izstādes dizains ir struktūra vai konstrukcija, savā ziņā pat ēka, kas ir jāuzceļ citas ēkas iekšpusē.

Izstāžu dizainam ir gandrīz visi ēkas parametri, tomēr tas nav nams. Es izstāžu dizainu uztveru kā ēkas arhitektūras pagarinājumu tās iekšpusē. Izstāžu dizains ir ļoti piesaistīts konkrētajai videi un telpai. Tā ir gan izteikti racionāla un kompleksa struktūra, kas nodrošina, lai varam mākslas darbus uztvert dažādos gaismas un skaņas režīmos, gan arī ļoti transcendentāla arhitektūra. Tā ir domāšana par arhitektūru absolūtos jēdzienos – gaisma, mērogs, proporcijas un attiecības.

Vai šie, kā jūs teicāt, "absolūtie jēdzieni" – gaisma, tektonika, proporcijas – mūsdienu arhitektūrā vēl ir būtiski? Šķiet, ka visu nosaka datu plūsma un cilvēku navigācija, ēkas komerciālā vai sociālā atdeve.

Saruna par arhitektūru, lietojot absolūtos jēdzienus, kas sākās pirms tūkstošiem gadu, nav izsīkusi arī mūsdienās. Absolūtās lietas ir vērtības arī mūsdienu arhitektūrā. Jaunums XXI gadsimta arhitektūrā ir domāšana par ēku iznīcināšanu, to ilgtspēju tādā nozīmē, lai tās kādreiz būtu vienkārši un bez nepārstrādājamiem atlikumiem nojaucamas. Protams, mūsdienu arhitektūra ir arī tēlu, datu un virtuālo attēlu kolāža sociālajos medijos. Pinterest un citas sociālo mediju platformas cilvēkiem rada lielas cerības, ko mēs gribam arhitektūrā redzēt.

No otras puses, šo gaidu pamatā lielākoties ir attēlu un tēlu hibrīdi no kaut kur jau redzētām ēkām. Citur redzētā kompilācija un multiplicēšana īpaši spilgti izpaužas interjeru dizainā. Protams, svarīgi ir, vai mēs runājam par citur redzētā atdarināšanu aplikatīvā veidā vai par atsaucēm uz telpiskām kvalitātēm, tektoniku, kā atrast oriģinalitāti, esot citu paveiktā un citur redzētā iedvesmotam.

Vai oriģinalitāte mūsdienu arhitektūrā vēl ir būtiska? Vai arhitekti pēc tās tiecas?

Tas ir interesanti, ko mēs saprotam ar oriģinalitāti. Nesen ar kolēģiem diskutējām, vai oriģinalitāte noteikti ir ekstraordināra forma, ko neesam vēl redzējuši, kas mūs pārsteidz, vai vispār publiskajai arhitektūrai ir nepieciešams kaut kādā ekstravagantā veidā mūs pārsteigt.

Un vai publiskām ēkām ir mūs jāpārsteidz?

Tā ir interesanta tēma, par ko domāt. Skaidru atbilžu nav. Manuprāt, mūsdienās oriģinalitāte un pārsteigums ir pati ēkas tipoloģija vai to hibrīds. Ēkas tipoloģijas tīrība ir pagātnē. Mūsdienās nav nekas neparasts, ja mākslas muzejs un lielveikals atrodas vienā ēkā. Runājot par Latvijas Arhitektūras gada balvas nominanti Paula Stradiņa Klīnisko universitātes slimnīcu un tās jauno korpusu, es ceru, ka tā kļūs par apkārtnes vietzīmi, taču nebūtu labi, ja jaunie slimnīcas korpusi paliktu kā citplanētieši, kas nolaidušies Pārdaugavas tipiskajā nedaudzu stāvu ēku apbūvē. Slimnīcas publiskā telpa varētu dot sasaisti ar apkārtnes iedzīvotājiem. Es ceru, ka tā būs kvalitatīva.

Ja runājam par publisko telpu, man ļoti nozīmīgs šķiet bērnu rotaļlaukums Labirints pie Rīgas Doma. Tā dizains ir ļoti iejūtīgs ne tikai pret blakusesošo vēsturisko arhitektūru, bet arī pret pilsētu kopumā. Apbūves ierobežojumi vēsturiskajā centrā šo projektu dara sarežģītu, bet ļoti nepieciešamu. Rotaļlaukums ienes pilnīgi citu dzīvību tūristu pilnajā vecpilsētā, tas šo vietu padara aktīvu. Tas ir it kā pavisam neliels projekts, kas būtiski maina vidi –maina cilvēku plūsmu, virza cilvēkus un notur šajā vietā. Šādas īpašības dažkārt ir svarīgākas nekā objekta dizains, tā vizuālais veidols. Labirints gan arī no vizuālā aspekta ir izdevies. Tā dizains nav infantilizēts, nav agresīvs savā vizuālajā izteiksmē. Tas domāts visām paaudzēm. Rotaļlaukums ir patiesi universāls dizains, kas paredzēts gan bērniem, gan veciem cilvēkiem.

Nezinu, kāda situācija ir Rīgā, bet Lietuvā ļoti pietrūkst mākslas publiskajā telpā. Ir dažas privātas iniciatīvas, bet tas ir daudz par maz. Es piekrītu uzskatam, ka māksla atver telpu un pats mākslinieks šādos darbos atveras kā personība. Mākslas darbi publiskajā telpā nav tikai formāla lieta. Manuprāt, joprojām aktuāls ir jautājums, kas ir māksla mūsdienās, kā to uztver sabiedrība. Māksla publiskā vidē palīdz sākt sarunu par mākslu.

Jūs strādājāt Latvijas Arhitektūras gada balvas fināla žūrijā. Kāds iespaids jums ir radies par Latvijas arhitektūru?

Man šķiet, ka jums ir īpaša attieksme pret vēsturi. Man ir interesanti vērot, ka vēsture te tiek augstu vērtēta, kā tā tiek kombinēta ar mūsdienu arhitektūru. Man visu laiku bija jādomā, vai Latvijā vēsturiskais ir tikai dekors, vides aplikācija vai tā ir joprojām dzīva arhitektūra un kā tā dzīvo. Mani interesē Krievijas impērijas drupas no XIX gadsimta. Es sev jautāju, vai tā ir tikai pagātne.

Mēs šogad gan Lietuvā, gan Latvijā, gan citās zemēs, kur nacionāla valsts radās, beidzoties Pirmajam pasaules karam, atzīmējam savas valsts simtgadi. Toreiz tas bija daudzu lietu, arī nacionālas arhitektūras sākums. Arhitekti jautāja, ko arhitektūra iegūst šādos savas nācijas valsts apstākļos. Un tad nāca Otrais pasaules karš, kas pie mums beidzās tikai 1991. gadā, kad atguvām neatkarību un atkal vajadzēja celt nāciju no drupām. Mums ir raksturīga situācija, ka ir daudz iepriekšējo režīmu palieku, arī arhitektūrā. Ir jautājums, vai mēs šīs svešo režīmu paliekas uztveram tikai kā mūsu vides dekoru vai arī kā skeletu, uz kura būvēt mūsdienās nepieciešamās funkcijas, vai varbūt tās vispār izdzēšam un aizmirstam.

Kā jums šķiet, kurš no šiem piegājieniem tiek izmantots biežāk?

Aplikatīvi dekoratīvais. Manuprāt, tas nāk no jūgendstila laika gara un ir tā mantojums. Jā, šo ēkas maskējošo, aplikatīvo arhitektūru es šeit izjūtu ļoti spēcīgi.

Vai lietuviešu arhitekti pret vēsturisko mantojumu izturas citādi?

Jā, ir atšķirības. Tās ir saistītas ar tradīciju un kultūras mantojumu. Piemēram, Lietuvā sakrālās ēkas ir ļoti būtiska vides sastāvdaļa. Īpaši Lietuvas baroka būvju ir tik daudz, ka tās ietekmē mūsdienu vidi, arhitektūru un to, kā mēs uztveram telpu. Ietekme sniedzas arī zemapziņas līmenī. Šīs ēkas ir piemērs attieksmei pret mērogu, dekoru, pret telpas tektoniku. Es arī mācos no tā. Lietuvā baroks nonāca vēlāk nekā Itālijā. Šīs ēkas cēla vietējie amatnieki no vietējiem materiāliem. Tas ir tikai mums raksturīgs un ļoti saistīts ar apkārtējo vidi, tāpēc to arī sauc par Viļņas baroku.

Reiz kādā sarunā lietuviešu arhitekts Rolands Paleks teica, ka jums Viļņas vecpilsētā neesot izteiksmīgu atsevišķu ēku, bet neparasta ir telpa starp ēkām un ka viņš savus arhitektūras studentus aicinot pētīt to.

Es to attiecinātu uz arhitektūru kā telpas mugurkaulu, kas iemieso tās garu. Vecpilsēta būvēta kā īpaša struktūra laikā, topogrāfijā un kultūrā. Vecpilsētu ir viegli izvēlēties kā piemēru, jo tā ir autonoma no pārējās pilsētas. Man ir interesanti pētīt, kādas ir tās attiecības ar pārējo pilsētu, tāpēc man simpatizēja arī Latvijas Arhitektūras gada balvas nominanti Ģertrūdes ielas 121 īres nami kā centiens atgriezt dzīvi pilsētas centrā, kad to visi pamet.

Jūsu kā gada balvas žūrijas pārstāvja vieslekcijas tēma bija reģionālisms.

Reģionālisms mūsdienās ir jautājums, par ko būtu vērts domāt. Mēs esam pieņēmuši, kas ir globāls, kas ir nacionāls un kas ir lokāls. Es to visu negribētu pretstatīt vienu otram, jo, manuprāt, reģionālisms ir diskusija par mūsu kopējām vērtībām. Tas sākas no mājas, kurā dzīvojam, tad seko valsts un tad reģions ar kaimiņvalstīm. Vietējais jeb reģionālais nav jāsaprot burtiski kā vietējā komūna, un nevajadzētu to nostādīt opozīcijā citiem.

Mani interesē, kā cilvēki dzīvo šeit un tagad, kā tas ir radies un kā cilvēki to uztver. Būtisks ir vāciskais jēdziens Baukultur jeb mūsu kultivētās un apbūvētās vides kultūra, kas rada piederības sajūtu, tikai šai vietai un videi raksturīgo, kas parasti sākas kultūrā šī vārda plašākā nozīmē – kā arhitektūra vispār var rasties, kāda ir dizaina kultūra, kāda ir izglītības sistēma, kādas ir cilvēku savstarpējās attiecības.

Kas jūs pašu notur arhitektūrā, šajā mūsdienās tik superkomercializētajā un ļoti birokratizētajā jomā?

Domas par arhitektūru absolūtos jēdzienos – gaismu, apjomu, ornamentu un formu. Es domāju par arhitektūras un laika attiecībām. Arhitektūra ir laika mašīna, ar ko doties nākotnē. Katra ēka atrodas konkrētā vidē un atspoguļo mūsdienu situāciju, bet tā ietver arī programmu, kas ar to varētu notikt nākotnē, pat ja mūsdienās neviens nezina, kāda tā būs. Es prātoju, kur sākas arhitektūra. Ir skaidrs, ka celtnieki ceļ ēkas, bet kur ir arhitekta vieta?

Kur mūsdienās ir arhitekta vieta?

Tas ir sarežģīts jautājums, jo pieprasa kaut kādus slēdzienus, bet arhitektūra mūsdienās kļūst arvien atvērtāka disciplīna. Arhitekti vairs nesniedz atbildes, bet uzdod jautājumus. Tie ir jautājumi par komutāciju ar citām disciplīnām, ar pašvaldību un valsti. Arhitekta loma ir būt daļai no šīm sarunām gan politiskā, gan vietējās pārvaldes līmenī. Mūsdienās arhitektūra dzimst sarunās un diskusijās.