Kopš mobilo tālruņu uzvaras gājiena attieksme pret fotogrāfiju ir būtiski mainījusies. Knipsē visi! Taču fotografēt ir jāmāk.
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu kuratore Irēna Bužinska, strādājot ar Nacionālā mākslas muzeja bibliotēkas krājumiem, sapratusi, ka šajā steidzīgajā laikā der atgriezties pie pirmsākumiem, un izstādei Rīgas biržā atlasījusi 34 oriģinālas lielformāta mākslas darbu fotogrāfijas, kas tapušas XIX gadsimta 60.–90. gados Fratelli Alinari, Džakomo Brodži, Berlīnes Fotogrāfu biedrības izdevniecībā un vairākās citās vadošajās tālaika Eiropas fotodarbnīcās.
"Šīs senās fotogrāfijas, kurās iemūžināti mākslas darbi, aizvien vairāk piesaista speciālistu uzmanību. Mūs interesē, kas ir saglabājies fondos, kādi fotogrāfi un firmas, darbnīcas vai studijas nodarbojās ar mākslas darbu reproducēšanu, fotografēšanu un fotogrāfiju izgatavošanu visdažādākajām vajadzībām," stāsta izstādes kuratore Irēna Bužinska.
Pirms tam mākslinieki, rakstnieki, pētnieki un mākslas mīļotāji dokumentēja sev nepieciešamo informāciju, darinot skices, zīmējumus vai gravīras. Fotogrāfijas procesa atklāšana radikāli mainīja situāciju, un muzeji ātri vien saprata, ka tas ir būtisks palīglīdzeklis to ekspozīcijās un arī kolekciju popularizēšanā. Ap 1850. gadu fotogrāfija piesaistīja mākslas vēsturnieku uzmanību, un pirmie bija Britu muzeja speciālisti. Sākās dažādu arhitektūras pieminekļu un mākslas darbu masveida fotografēšana un liela izmēra fotoreprodukciju izgatavošana skolu, bibliotēku, muzeju, mākslinieku un mākslas mīļotāju vajadzībām. Latvijā Valsts mākslas muzejs vēl nebija izveidots, kad Vilhelms Neimanis un Kunstverein biedrība sāka krāt fotogrāfijas mākslas popularizēšanas un izglītošanas vajadzībām.
Tagad – pēc vairāk nekā 150 gadiem – varam pārliecināties, cik kvalitatīvas bija šīs fotogrāfijas. I. Bužinska stāsta par to, ka fotogrāfiem bija jāatrod jebkuram mākslas darbam vislabākā vieta, lai būtu t. s. pareizais apgaismojums, kas darbu izceltu, padarītu to telpisku. Nederēja spilgta saules gaisma, bet ideāla bija dūmakaina diena. Turklāt, fotogrāfam fiksējot priekšmetu tuvplānā, mainot fotografēšanas rakursu un apgaismojumu, iegūtā fotogrāfija varēja daudz pastāstīt par mākslas darba autora attieksmi pret savu veikumu, tādējādi ļaujot sekot radošajam procesam un it kā vērot mākslas darba tapšanas gaitu.
Mūsdienu fotogrāfi atzīst, ka mākslas darbus nebūt nav viegli fotografēt un ne visi fotogrāfi to prot, var un grib. Taču senajām fotogrāfijām piemīt klasiska burvība, kuras vērtība laika gaitā pieaug.