Par darbiem savai personālizstādei Laika pasāžas autors saka: "Kompozīcijās mani interesē dimensionālie aspekti, bez obligātas
vizuālās formas pakļaušanas šim nosacījumam. Jeb runa ir par otru ES
(vai otru CITS, vai TU), gan ļoti plašā spektrālajā diapazonā.
Kompozīcijās izvairos no uzbāzīgās didaktiskās slodzes. Formu
vispārinājums rosina semantisku dialogu. Pašlaik man tas ir saistoši, un
es neuzdodu sev jautājumu: "KĀPĒC?"."
Izstādē eksponēti pēdējo divu gadu laikā radītie tēlniecības darbi un zīmējumi – kā telpiski pieraksti plaknē.
Bruno Strautiņš pārstāv mākslinieku paaudzi, kura pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados sāka apvērsumu Latvijas un Baltijas tēlniecībā, gan paplašinot tēmu loku un izceļot formas un materiālu estētisko vērtību, uzturot spēkā latviešu mākslai un kultūrvidei raksturīgās tradīcijas, gan eksperimentējot un dažādojot materiālu apstrādes tehnoloģijas. Mākslinieks spēj sevi izteikt daudzveidīgos tēlniecības materiālos un žanros, gūstot īpašus panākumus medaļu mākslā un veiksmīgi darbojoties mazo formu tēlniecībā.
Bruno Strautiņš dzimis 1944. gadā, beidzis Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) Tēlniecības nodaļu 1971. gadā. Jau studiju laikā (1969. gadā) mākslinieks sāka piedalīties izstādēs Latvijā un ārvalstīs, piedalījies pieminekļu un medaļu projektu konkursos un saņēmis nozīmīgas godalgas un apbalvojumus. Kopš 1975. gada viņš ir Latvijas Mākslinieku savienības biedrs un kopš 1992. gada – Starptautiskās Mākslas medaļu federācijas FIDEM biedrs. No 1984. gada pasniedzējs LMA Tēlniecības katedrā, no 2000. gada – katedras vadītājs. 1995. gadā ievēlēts profesora amatā. Darbi atrodas muzeju un privātkolekcijās Latvijā un ārvalstīs, realizējis vairākus darbus publiskajā vidē.
Jau kopš daiļrades sākuma Bruno Strautiņa darbos iezīmējās brīvi orientēta māksliniecisko iespēju izpratne, kas izpaudās metaforisku motīvu un formu traktējumos, konceptuālos tēmu risinājumos, dāvājot skatītājiem asociāciju plūsmas.
Pētot un eksperimentējot, savās izpausmēs Bruno Strautiņš nonāk pie minimālistiskiem risinājumiem, kur formas ziņā palikusi tikai autora izvēlētā savdabīgā un arhetipiskā zīmju valoda. Skulptūras nestāsta, tās ierosina domu, attīsta to vidē, un mākslas darba vispārinātais vēstījums, profesionālā un universālā nozīmē aptverot visplašākos cilvēka esības aspektus laikā un telpā, izplatās tālu ārpus tiešā uztveres mirkļa, tādējādi sniedzot skatītājam nopietnu materiālu garīgai līdzdalībai.