Fotogrāfs Uldis Briedis rakstīja vēsturi ar savu fotoaparātu. Bez viņa liecībām XX gadsimts Latvijā nav iedomājams. Ne gaišās, ne tumšās dienas. Kā "Laika mednieks" – tik precīzi mākslas zinātniece Laima Slava nosauca Uldim Briedim veltīto grāmatu – viņš ir apstādinājis stopkadrā lielos vēstures griežus un pamanījis mazas sakustēšanās savos laikabiedros. Labākā rakursa meklējumos ir meties ceļos kā Vairas Vīķes-Freibergas, tā zvejnieka vai jaunas meitenes priekšā. To spilgti apliecina fotogrāfiju izstāde, kas līdz 30. jūnijam skatāma Ola Foundation. Tajā Ulda Brieža dēls Harijs Briedis no tūkstošiem negatīvu ir atlasījis 60 melnbaltus darbus, kas tapuši laika posmā no 1966. līdz 2010. gadam. "Tas bija kā starta šāviens cilvēku brīvībai," – Uldis Briedis vēl paspēja sekot līdzi izstādes veidošanai. "Lai tu pietuvinātos cilvēka esībai, tev ir jāvēro. Izskats, rakurss, žesti, kā mainās gaisma, poza, grimases. Tas viss plūst cauri galvai kā straume. Kad es fotografēju, man nav brīva mirkļa. Kaut reizēm ārēji šķiet, ka esmu kameru pacēlis tikai dažreiz." Tā tapuši jau vēsturē ierakstītie kadri, kā, piemēram, Dailes teātra aktrises Katrīnas Pasternakas sejas tuvplāns kādā no Atmodas laika manifistācijām, kurā kā likteņupe Daugava pār viņas vaigu rit asara, izteikdama visas tautas desmitgadēm aizturēto saviļņojumu. Uldis Briedis bija nelokāms patriots.
Citā toņkārtā ļoti Uldi Briedi izsakoša izstādē ir komponista Ulda Stabulnieka fotogrāfija. Gluži vai redzi, kā divi brangi vīri satikušies skaistā mirklī un nedaudz uzsmaidījuši viens otram. Stabulnieks notverts ziemas putenī, smaidīgs, kapuci galvā, visapkārt sniegpārsliņas kā bites. Varbūt Stabulnieks dungo savu "lai mūžam dzīvs mans bišu koks".
"Ar smieklu dzirksti acīs, ironisko humoru, strikto viedokli un dziļo skatījumu. Tas viss ir arī viņa fotogrāfijās. Doma, kas atklājas caur žestu, acu skatienu, matu šķipsnu, gaismēnu, smaidu, asaru," – tēva izstādi piesaka Harijs Briedis.
Nekad neesmu dzirdējusi, ka tā raksturotu fotogrāfijas, bet man šķiet, ka Uldis Briedis pats bija liels, stalts, īsts un godīgs un tādas bija arī viņa fotogrāfijas – staltas un īstas.
Tēmējis caur objektīvu
"Preses medību laukos, lūkodamies četrkantīgajā lodziņā, esmu tēmējis caur objektīvu jau četrdesmit četrus gadus. Trīsdesmit no tiem pagājuši melnbaltā zīmē. Grāmatā būs attēli no 1966. gada un beigsies 1996. gadā (ar dažām atkāpēm) reizē ar filmu tehnoloģijas aiziešanu vēsturē un digitālā laikmeta sākšanos. Man šis ir bijis ļoti interesants laiks, jo mainījās ne tikai tehnoloģijas, bet arī politiskā sistēma. Pats galvenais — tika atjaunota Latvijas neatkarība. Ideālisma trūkums vai pēkšņa naudas vara, bet cerības uz brīvu, neatkarīgu valsti joprojām nav piepildījušās. Taču tas jau būtu stāsts nākamajai grāmatai," izdevniecībā Neputns izdotā fotoalbuma ievadvārdos rakstījis pats Uldis Briedis.
Tieši ar Ulda Brieža vārdu saistās fotoreportāžas par nozīmīgākajiem panākumiem Latvijā XX gs. otrajā pusē. Saņēmis vairākus apbalvojumus, vairākkārt atzīts par Labāko preses fotogrāfu (1984. un 1988. gadā), ieguvis Latvijas Žurnālistu savienības prēmiju (1988.). Uldis Briedis dzimis 1940. gada 23. martā Talsu apriņķa Ārlavas pagasta Pērkoņos. Absolvējis Valdemārpils vidusskolu, 21 gada vecumā pārcēlies dzīvot uz Liepāju, kur piecus gadus strādājis par zvejnieku. 1963. gadā beidzis zvejas kuģu kapteiņu kursus. Strādājis arī par akmeņkali pie tēlnieka Harija Sprinča, bijis stūrmanis zvejas flotē Liepājā, mednieks Sibīrijā.
Ar fotogrāfiju sācis aizrauties no 1965. gada. No 1966. līdz 1979. gadam darbojies Liepājas Tautas fotostudijā, no 1979. gada – fotokluba Rīga biedrs.
Astoņus gadus strādājis par fotogrāfu un žurnālistu Liepājas rajona laikrakstā Ļeņina Ceļš, pēc tam Liepājas pilsētas laikrakstā Komunists, arī laikrakstā Padomju Jaunatne, no 1991. gada – laikraksta Diena fotogrāfs.
70. gados Liepājā slavenā mākslinieku un amatnieku radošā dzīvokļa un nama daļas Vāgūzis saimnieks. Tā apmeklētāji bija aktieri, mūziķi, mākslinieki, žurnālisti. Draudzējies ar aktieri Valdemāru Zandbergu. 2004. gadā kopā ar rakstnieku Ēriku Hānbergu veidojis atmiņu grāmatu Vāgūzis, Liepāja 70. un 80. gados.
Uldis Briedis, pildot savus darba pienākumus, vairākkārt ticis aizturēts. Lūgts Foto Kvartālam (05.03.2012.) izstāstīt vienas fotogrāfijas stāstu, Uldis Briedis izvēlējās izstāstīt šādu atgadījumu: "Konkrētā fotogrāfija uzņemta 1977. gada vasarā, bet tikai tagad tā ierauga dienasgaismu. Tolaik U. Briedis strādāja Liepājas pilsētas avīzē Komunists, fotografēja ar Zenit. Pūt, vējiņi! estrādē notika koncerts. Tur dziedāja arī Ojārs Grīnbergs. Dienas vidū ar Ojāru un operatoru Andri Selecki gājām ārā no estrādes, fotografēju un nosaucos: "Ojār, baigi forši, rekur, miliči arī fonā!" Viņi to sadzirdēja un uzreiz sējās klāt. Es nikni pretī, un tas viņus vēl vairāk sadusmoja." Miliči fotogrāfu ievilkuši Bertā un aizveduši uz iecirkni. No nepatikšanām Briedi izpestījis Seleckis, kuram bijusi pazīšanās milicijas aprindās. Pēc stundas viņš jau bijis uz brīvām kājām.
Kurzemnieka spīvums un joki
"Uldis Briedis bija ārkārtīgi precīzs mirkļa būtības tvērējs. Īpaši tas izpaudās viņa kanoniskajās fotogrāfijās no Atmodas laika, no neatkarības atjaunošanas. Viņš bija arī ļoti precīzs cilvēka rakstura atklājējs portretā. Vēl viena stīga, kas viņu raksturoja gan kā cilvēku, gan fotogrāfu, bija kurzemnieciski spīvais un arī bieži ironiskais skats. Uldim patika joki gan dzīvē, gan arī mirkļu notikumos – valdībā vai Saeimā. Viņam bieži patika ieraudzīt komisko nopietnajā. Tas, ka katru dienu viņam bija jāiet un jāfotografē darba uzdevumā, ir liels ieguldījums Latvijas vairāku desmitgažu vēsturē. Pirms Dienas Uldis Briedis strādāja arī citos medijos. Desmitiem gadu garumā fiksētā Latvijas dzīve ir milzīgs ieguldījums mūsu kopīgajā vēsturiskajā atmiņā," bijušo kolēģi raksturo laikraksta Diena bijusī galvenā redaktore Sarmīte Ēlerte.
Pats Uldis Briedis raisījās vaļā no mākslinieka statusa. "Es neesmu mākslinieks," viņš uzsvēra. "Viņš, bez šaubām, bija reportāžas meistars, bet tas nekādā gadījumā neizslēdz to tēlainību, kas ienāk viņa labākajās fotogrāfijās."
Raugoties Ulda Brieža fotogrāfijās, fascinē doma, ka kā ilustratīvs materiāls tekstam avīzē tapusi fotogrāfija dzīvo savu dzīvi neatkarīgi no konteksta un kā pašvērtība ir interesanta neierobežotam skatītāju lokam tāpēc, ka autors ir spēcīga personība ar savu attieksmi, domām un emocijām. Šajās fotogrāfijās mājo laika gars, kas vienmēr ir laikmetīgs," pavadtekstā Ulda Brieža izstādei Marka Rotko centrā (2018) rakstīja mākslas zinātniece Aiga Dzalbe.
Ulda Brieža dzīvesbiedre Inta Briede sociālajā platformā Facebook uzrakstījusi tik skaistu Ulda Brieža portretu, ka atliek tikai pārrakstīt:
"Paturēsim atmiņā Uldi Briedi viņa spēka gados!
Izcils fotogrāfs, bez kura spilgtākajiem kadriem Latvijas iemūžināšana uz laiku laikiem nav iedomājama.
Kaismīgs un traks, lai nomedītu neatkārtojamu kadru. Iecerēs un spītīgā to īstenošanā neapturams un nenokausējams līdz kapa malai. Vienmēr par savu dzimto zemi. Par Latviju, latviešiem, mums, kas taču esam saules pusē. Ar siltu skatienu, kas atver pat cietas jo cietas sirdis. Jo tādu nemaz neesot.
Mākslinieks no dabas, vella dzinējs, viens no diviem leģendārā velobrauciena dalībniekiem, bohēmists, režīma kaitinātājs, vāveru mednieks, forelists, dārznieks, salu pētnieks... Uzticams, patiess, mīļš saviem tuvākajiem un draugiem. Labākais vīrs un tētis, kādu vien var vēlēties."
Topošajā Ulda foto grāmatā Osvalds Zebris raksta: "Īpaša Ulda Brieža bilžu kvalitāte ir to emocionālais lādējums, arī aizkadra stāsta vēstījums, kas daudzkārt ir sajūtams un it kā turpina bildi ne tikai ārpus tās rāmja, bet arī telpiski – aiz attēla virsmas un tā priekšā. Visticamāk, šāda kvalitāte ir iespējama vien gadījumos, kad fotogrāfs ar visām četrām un visu sirdi ir gruntīgi iekšā savā darba procesā – izdzīvo to nepārtraukti, nevis laiku pa laikam "pieslēdzas". Kā man sacīja fotogrāfs Kristaps Kalns – viens no Ulda Brieža skolniekiem fotožurnālistikā, viņa draugs un ilggadīgais kolēģis laikrakstā Diena –, nozīmīga jau nav knipsēšana pati par sevi, bet pilnvērtīga dzīvošana. "Fotogrāfija ir kaut kā izpausme, rezultāts. Briedis man ir iemācījis, ka svarīgākais ir domāt, dzīvot un pieredzēt. Tad būs arī bildes.""
Vaicāta, kā bija strādāt tandēmā ar Uldi Briedi, bijusī laikraksta Diena žurnāliste Gunta Sloga atceras: "Viņu interesēja viss apkārt notiekošais. Tāpēc, kad devāmies veidot kādu reportāžu, viņš pārrunāja, kas tas par notikumu vai cilvēku, ko plānots fotografēt. Tā nebija tikai formāla knipsēšana, lai arī šķita, ka viņš visu dara tā viegli. Kaut arī dzīves un profesionālā pieredze mums bija atšķirīga, viņš nekad nelika justies mazāk pieredzējušai vai ko nezinošai. Viņš izturējās kā pret līdzīgu. Taču vienlaikus nepārtraukti bija jābūt intelektuāli uzmanīgam, jo tik viegli bija kļūt par Ulda joku vai blēņu stāstu upuri.
Viņa izslavētais humors un spēja atrast valodu ar jebkuru dažkārt palīdzēja situācijās, kad stāsta varonis nevēlējās atvērties vai bija kādā ziņā agresīvs.
"Nestāvi priekšā gaismai!" Uldis izsaucās vienā no mūsu pirmajām kopējām reportāžas reizēm, kad bildējām mana stāsta varoni un es nostājos "nepareizajā vietā". Tā es pamazām no Ulda un citiem Dienas profesionālajiem fotogrāfiem iemācījos dažādus laba foto tapšanas knifus."
2018. gadā Marka Rotko centrā notika Ulda Brieža plaša darbu retrospekcija Saules pusē. Ulda Brieža laika liecības. Intervijā Dienai meistars paskaidroja izstādes nosaukuma izvēli: "Es esmu saules pusē. Ar dzīvi, kas iet uz elli, man nav pa ceļam." Izrādījis kolēģiem savu 50 gadu veikumu, Uldis Briedis atzina, ka ir tomēr bijuši arī brīži, kad neceļas roka fotografēt: "Ir jābūt ļoti solīdam, lai netraucē. Kad noklikšķini, tu izjauc cilvēkam to brīdi."
Plašāku Egīla Zirņa rakstu par fotogrāfu Uldi Briedi lasiet nākamajā žurnāla SestDiena numurā.
Atvadīšanās no fotogrāfa Ulda Brieža notiks 23. maijā plkst. 15 Krematorijas Lielajā zālē. Apbedīšana – Raiņa kapos.