Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā Vecrīgā 3. stāva vestibilā savu laikmetīgās tekstilmākslas instalāciju Saulainā bērnība, kas aplūkojama līdz 30. augustam, izstādījusi māksliniece Tatjana Nežberte. Izmantojot netradicionālus materiālus, autore runā par vecāku vardarbību pret bērniem – kluso epidēmiju, kas ģimenēs īpaši saasinājusies vīrusa pandēmijas laikā. Poētiskais un emocionāli spēcīgais objekts balstās arī mākslinieces personīgajā pieredzē un izceļ dziļi atmiņā noglabātās emocijas. "Vardarbība ir kā traips, par kuru kaunamies, jūtamies vainīgi un klusējam. Par to nav pieņemts skaļi runāt ne ģimenē, ne ar draugiem un paziņām," pārliecinājusies T. Nežberte.
Saulainā bērnība ir viņas diplomdarbs, beidzot Latvijas Mākslas akadēmijas tekstilmākslas maģistrantūru. To veidojot, māksliniece iepazinusies ar apkopoto statistiku un Rīgas Stradiņa universitātes doktorantes Laumas Spriņģes promocijas darbu par vardarbību ģimenēs. T. Nežberte bijusi pārsteigta par augstajiem rādītājiem, kas raksturo vecāku vardarbību pret bērniem un šobrīd, Covid-19 pandēmijas sakarā, turpina pieaugt ne vien Latvijā, bet visā Eiropā. Ar savu darbu māksliniece cer atvērt sabiedrības acis uz tās nākotni – bērniem. Trīsdimensionālajā instalācijā apvienoti tekstilmākslai netipiski materiāli – izlietotas intravenozās infūzijas sistēmas caurulītes, ar kuru palīdzību tikuši ievadīti medikamenti, un tērauda stieples, ko izmanto būvniecībā armatūru siešanā. Instalāciju papildina audio materiāls – anonīmi pieredzes stāsti.
Tikmēr mūsdienu mākslas galerijā Happy Art Museum (Sporta 2 kvartālā) līdz 27. jūlijam skatāma baltkrievu mākslinieces Marijas Gvardejcevas izstāde instalācija No Hugs and Kisses. Tā veltīta Covid-19 ietekmei uz cilvēku mijiedarbību, un autore to raksturo kā nelielu pētījumu – jaunas pasaules un jaunas "korona realitātes" pieredzi, ko izstādes apmeklētāji var izjust četrās atsevišķās telpās. Viena no tām atvēlēta ārstiem un viņu ieguldījumam cīņā pret pandēmiju.
"Neredzamas emocionālās pārmaiņas – pēc trīs mēnešu izolācijas mēs kļuvām citādi. Bet kādi mēs paliekam? Kādus pārdzīvojumus esam atklājuši sevī, un kuri ir palikuši nepamanīti, nepiefiksēti ar prātu? Man bija svarīgi emocijas un jaunus uzvedības paradumus "noenkurot", un instalācija radās kā refleksija, šo straujo sociālo pārmaiņu atspoguļojums," stāsta M. Gvardejceva.