Rudens sezonas kultūras dzīve Londonā paiet performances mākslinieces Marinas Abramovičas zīmē. Līdz 2024. gada 1. janvārim Londonas Karaliskajā mākslas akadēmijā turpināsies viņas vērienīgā personālizstāde, oktobra sākumā Londonas mākslas centra Southbank Centre Karalienes Elizabetes zālē notika Marinas Abramovičas un viņas vadītā institūta kūrētais performances mākslas festivāls, savukārt Anglijas Nacionālās operas mājvietā – Vestendas teātrī Kolizejs – pašlaik ir skatāma Marinas Abramovičas iestudētā muzikālā izrāde Marijas Kallasas septiņas nāves, kurā pati performances mākslas leģenda atveido opermākslas leģendu. Šajā darbā saplūst mūzikas teātris, performance, videomāksla un mode. Kostīmus ir radījis dizainers Rikardo Tiši.
Pēdējais sapnis
Marinas Abramovičas operas projekta pasaules pirmizrāde notika Bavārijas Valsts operā Minhenē pašā pandēmijas pilnbriedā 2020. gada 1. septembrī. Vēlāk iestudējums tika izrādīts Parīzē, Atēnās, Neapolē, Berlīnē, Amsterdamā un Barselonā. Tagad ir ideāli piemērots laiks, lai noskatītos šo izrādi, – 2. decembrī tiks svinēta Marijas Kallasas simtgade. Marijas Kallasas septiņas nāves ir Marinas Abramovičas veltījums operdīvai, ar kuru viņa ir apsēsta kopš bērnības. Londonā no 3. līdz 11. novembrim izrāde kopumā būs skatāma sešas reizes.
"Esmu ļoti pateicīga Bavārijas Valsts operas intendantam Nikolausam Bahleram, kurš man uzticējās un ļāva mums sagatavot šo darbu Minhenē vissarežģītākajos pandēmijas apstākļos," 3. novembrī Londonā sacīja Marina Abramoviča. "Tā ir liela uzdrīkstēšanās – esmu no performances mākslas vides, nekad neesmu strādājusi operā. Tas viss varēja beigties katastrofāli, domāju, ka mani apmētās ar tomātiem. Esmu priecīga, ka mūsu iestudējums piesaista daudz gados jaunu skatītāju," piebilda māksliniece, kura savās izpausmēs vienmēr ir bijusi tikpat bezbailīga kā Marija Kallasa. Marina Abramoviča paskaidroja, ka sākotnēji šis projekts, kura scenārijs tapis sadarbībā ar Peteru Skavlanu, bija iecerēts kā filma, taču vēlāk tika nolemts veidot izrādi.
Iestudējumā Marijas Kallasas septiņas nāves Marina Abramoviča uz skatuves ir visu laiku – pusotru stundu. Lielāko daļu laika viņa pavada gultā – māksliniece atveido Mariju Kallasu, kura sapnī atceras septiņas savas varones. Kopīgais šīm sievietēm ir tas, ka operas beigās – vai mazliet agrāk – viņas nomirst. Iestudējumā skan septiņas ārijas septiņu dziedātāju izpildījumā. Pirms katra numura ir dzirdams ievadteksts, ko ierunājusi Marina Abramoviča. Savukārt katru āriju pavada speciāli uzņemta filma, kurā Marina Abramoviča ir redzama kopā ar aktieri Vilemu Defo. Nereti filmā Marinas Abramovičas tēloto varoni nogalina Vilema Defo spēlētais vīrietis. Pastāv pieņēmums, ka Marija Kallasa, atveidojot uz skatuves nāves ainu, ikreiz esot iedomājusies, ka viņu nogalina Aristotelis Onasis – viņas mūža lielākā mīlestība.
Marina Abramoviča bieži atkārto, ka Marijas Kallasas nāves iemesls ir bijusi salauzta sirds – dziedātāja ne fiziski, ne garīgi vairs nespēja atgūties pēc tam, kad 1968. gadā Onasis viņu pameta un aizgāja pie Žaklīnas Kenedijas.
Marina Abramoviča un Vilems Defo uz Londonas teātra Kolizejs skatuves pēc pirmizrādes 3. novembrī. Publicitātes foto
Parīzes gaisa malks
Kādas ir šīs septiņas nāves, un kāds ir to iemesls?
Tuberkuloze. Violetas Valerī ārija Addio, del pasato no Džuzepes Verdi Traviatas trešā cēliena. Londonā to dzied Eri Nakamura.
Nolēkšana no torņa. Florijas Toskas ārija Vissi d’arte no Džakomo Pučīni Toskas otrā cēliena. Dzied Elbenita Kajtazi.
Nožņaugšana. Dezdemonas ārija Ave Maria no Verdi Otello ceturtā cēliena. Dzied Nadīna Bendžamina.
Harakiri. Čo-Čo-sanas ārija Un bel dì, vedremo no Pučīni Madama Butterfly otrā cēliena. Dzied Kara Sona.
Noduršana. Karmenas ārija (habanera) L’amour est un oiseau rebel no Žorža Bizē Karmenas pirmā cēliena. Dzied Aigula Ahmetšina.
Prāta zaudēšana. Lučijas ārija Il dolce suono no Gaetāno Doniceti Lučijas di Lammermūras trešā cēliena. Dzied Sāra Tainena.
Sadegšana sārtā. Normas ārija Casta Diva no Vinčenco Bellīni Normas pirmā cēliena. Dzied Sofija Bevana.
Septiņas solistes ir ģērbtas ļoti pieticīgi. Vēlāk kļūst skaidrs, ka šīs dīvas strādā par apkopējām Marijas Kallasas Parīzes apartamentos. Šeit, dziedātājas guļamistabā, mēs redzam pašu Kallasu Marinas Abramovičas tēlojumā. Sākas performances daļa: opera beidzas ar astoto – pēdējo – nāvi. Tā ir pašas Marijas Kallasas nāve 53 gadu vecumā 1977. gada 16. septembrī Parīzē savās mājās Žorža Mandela avēnijā 36. Šajā cēlienā skan oriģinālmūzika, ko ir sacerējis serbu komponists Marko Nikodijevičs. Izrādi Londonā diriģē izraēliešu un amerikāņu maestro Joels Gamzu, kura vadībā pirms trim gadiem notika iestudējuma pirmizrāde Minhenē.
Marija Kallasa pamostas un pieceļas no gultas. Viņa skatās fotogrāfijas. Atceras sev tuvāko cilvēku vārdus: "Bruna, Lukīno, Pjērs Paolo... Dzefirelli, Lenijs... Karajans, Serafins... Džankarlo, Džovanni, Ari..." Viņa pieiet pie spoguļa. Atver logu, ieelpo āra gaisu: "Mašīnas, cilvēki... Tā ir Parīze..." Pavisam īsu brīdi mēs dzirdam pašas Marijas Kallasas balsi ārijā Casta Diva.
Marinas Abramovičas šajā multimediālajā eksperimentā ir daudz vairāk nekā Marijas Kallasas, tajā ir trāpīgas atsauces uz performances mākslas ikonas darbiem. Lielajā ekrānā redzamie mākoņi, kas atdala vienu āriju/vienu nāvi no nākamās, atgādina, ka agrā jaunībā Marina Abramoviča ir gleznojusi mākoņus. Viena no iespaidīgākajām filmām tiek rādīta, skanot Dezdemonas lūgšanai: šajā video Marinu nožņaudz milzu pitons, ko viņai pasniedz Vilema Defo varonis. Līdzīgs videodarbs, kurā ap mākslinieces galvu ložņā čūskas, ir eksponēts viņas izstādē Londonā.
Šī izrāde nav par nāvi, bet gan par nemirstīgumu un bezbailību – par to, ka māksla, kas radīta patiesā degsmē, nemirst, par talanta dievišķo dzirksti un mūžīgo starojumu, kas visus šī talanta lieciniekus pārceļ pavisam citā dimensijā.
Iestudējumu Marijas Kallasas septiņas nāves Londonā varēs apmeklēt 9. un 11. novembrī.
Informācija: eno.org