Saņemt paziņojumus par klātienes izstāžu atklāšanu teju pēc triju mēnešu ilga pārrāvuma pirmajā brīdī šķiet gandrīz sirreāli. Jūnijā durvis atkal atvēris arī Laikmetīgās mākslas centrs Kim?, kurā līdz 23. augustam būs skatāma grupas izstāde Visa dzīvība zaļo un Kim? Open Call uzvarētāja Jāņa Kraukļa pirmā personālizstāde Мы уже дома, а ты еще в гостях/Mēs jau esam mājās, bet tu vēl viesojies. Šajā izstādē sastopas dažādi tēmu un iedvesmu loki, sākot ar ģimenes un plašāka mēroga sociālo atmiņu līdz atsaucēm uz laikmetīgās mākslas vēsturi. Paralēli ir manāma arī klātienes un attāluma pieredzes mijiedarbe.
Jānis Krauklis (1993) ir viens no pamanāmākajiem jaunās paaudzes konceptuālistiem un viens no mākslinieku grupas 3/8 dibinātājiem, ar to kopā viņš ir piedalījies vairākās izstādēs un nu beidzot nobriedis neatkarīgam projektam. Jānis Krauklis atzīst, ka viņa radošo praksi un veidu, kā uzlūkot mākslas problēmas, lielā mērā ir definējusi interese par eksaktajām zinātnēm. Viņa māksla nav abstraktu vizuālo mēģinājumu kopsavilkums, tomēr tas arī nenozīmē principiālu atteikšanos no nejaušības kā tādas – jaunajā izstādē tas atspoguļojas doto elementu procesualitātē, kuras ietekmē uz priekšu tiek virzīta arī autoram būtiskā koncepcija.
Pastāv stereotips, ka mākslinieki vairāk ir orientēti uz abstrakto domāšanu. Vai uz tevi tas arī kaut kā attiecas?
Godīgi sakot, mani šis stereotips nesaista. Protams, esmu pamanījis, ka ir daļa mākslinieku, kas vairāk lidinās pa gaisu, un ir tādi, kas strādā koncentrētāk. Tiem, kuriem nav tādas eksaktās pieredzes kā man, domāšana tiešām ir citāda, viņi vairāk vadās pēc emocijām un tiešām pa īstam mēdz "gaidīt iedvesmu". Es tādas lietas nesaprotu, jo rīkojos pēc citiem principiem. Katrā ziņā es tajā stereotipiskajā domāšanā arī nesaskatu problēmas.
Tātad tu, negaidot iedvesmu, vienkārši strādā. Kā tu raksturotu savu darba procesu?
Es savu darbu raksturotu kā iekšējā izpētē balstītu procesu, kas noris, meklējot tādu ideju, kuru būtu vērts attīstīt tālāk. Man šķiet, ka nav problēmu atrast vispārīgus ideju aizmetņus, bet ir grūti nonākt pie kaut kā tāda, kas tiešām aizķer. Es ļoti daudz laika veltu domāšanai. Radošais process man sākas ar šiem ideju meklējumiem, man patīk arī rakties mākslas vēsturē, apskatīt to, kas ir noticis agrāk, meklēt atsauces uz līdzīgi domājošiem māksliniekiem un veidot dialogu ar viņiem. Šis process ir atkarīgs no idejas – jo lielāks projekts, jo lielāka izpēte. Pašlaik Rīgā man nav tādas vienas darbnīcas, un tas ietekmē visus šos procesus. Es gan visu laiku nodarbojos ar vizuālām lietām, bet ikdienā māksla – tādā formā kā domāšana par izstādi – man ir tikai pusslodzes darbs.
Darbs pašam ar sevi?
Jā. Man vispār ir daudz interešu, kuras paņem laiku.
Pēdējos gados jauno mākslinieku vidū ir novērojama diezgan izteikta individuālā apliecināšanās, tāpēc gribu jautāt par tavu sadarbību ar māksliniekiem Kristiānu Mariju Sproģi, Jāni Dzirnieku un Rihardu Rusmani apvienībā 3/8. Kas nostrādāja kā stimuls jums apvienoties?
Pareizie cilvēki un pareizais laiks. Vienkārši ir cilvēki, ar kuriem saskan domas un ir forši kopā pavadīt laiku, un tā sanāca, ka mēs visi arī interesējamies par mākslu. Mūsu projektos vienmēr parādās humors un vieglums, tāda savstarpējā ākstīšanās, kas tiek transformēta mākslā. Viens no kopsaucējiem ir tāds, ka mēs visi četri esam līdzvērtīgi savās pozīcijās un mākslas radīšana ir uz sadarbību vērsts notikums, kurā mēs iepriekš vienojamies par noteikumiem, – tas ir interesants process.
Šobrīd mums ir iestājies miera periods, jo mūs šķir Eiropas telpa. Vienu brīdi mēs attālumu izmantojām savā labā, piemēram, pēdējā izstādē Skotijā eksponējām pa pastu sūtītas kartona kastes. Sākumā visi četri vienojāmies par laika grafiku un tad savstarpēji apmainījāmies ar šīm kartona kastēm, kuras mums pildīja tādu kā mākslinieka darbnīcas funkciju. Tematiski tas varēja būt jebkas, bet iepriekšējā cilvēka lēmumi ietekmēja to, ko veica nākamais. Nu, piemēram, ja pirmais cilvēks kastē bija izgriezis caurumus, ar to bija jātiek galā nākamajam.
Darbojoties 3/8, mēs daudz ietekmējam cits cita lēmumus, darbs ir kā kopīgs organisms, un tas ir viens no mūsu sadarbības stūrakmeņiem. Mums paveicās, ka satikāmies akadēmijā, jo tur ir darba spars un gribas daudz ko darīt. Man pašam vienmēr lielākais gandarījums ir tas, ka, saliekot kopā mūsu dažādās intereses, rodas kaut kas unikāls, kaut kas tāds, kas man vienam pašam nekad nebūtu ienācis prātā. Ir tik daudz cilvēku, kuriem ir grūti strādāt grupās, un, man šķiet, ka tā pat nav mākslinieku, bet gan sabiedrības problēma. Sadarbība ir svarīgs faktors, lai sabiedrība vispār pastāvētu.
Kas tevi pamudināja pieteikties Kim? Open Call?
Varbūt jutos gatavs. Tas bija tieši pēc maģistrantūras absolvēšanas, un, izstrādājot diplomdarbu, es atklāju pāris tādu paņēmienu, kuri man šķita saistoši, lai tos izmantotu plašākā projektā. Es ļoti atklāti un vienkārši uzrakstīju to virzienu, kurā gribētu iet, un, godīgi sakot, daudz nedomādams, pieteicos. Iekšēji bija pārliecība, ka vajadzētu īstenot projektu, jo, piedaloties visādās grupu izstādēs un sadarbībā ar 3/8, ir sakrāta pieredze, bet līdz šim man nebija notikusi neviena personālizstāde. Tādējādi tas viss man ir tāds kā izaicinājums. Katrā ziņā es ļoti novērtēju to, ka Kim? vispār ir nācis klajā ar šādu iniciatīvu – atbalstīt jaunos māksliniekus, kuriem nav bijušas izstādes.
Pastāsti vairāk par tevi interesējošajām tēmām. Vai tavu darbību varētu raksturot ar vārdu "eksperiments"?
Par eksperimentu runājot... tas ir atkarīgs no tā, kā to vārdu uztver. Jo to var saprast no zinātniskā viedokļa – eksperiments kā divu grupu salīdzinājums kontrolētos apstākļos, kuros tiek pārbaudīta kaut kāda hipotēze. Es pat varētu teikt, ka mani pēdējie darbi varētu būt šādi definējami. Bet eksperiments kā radoša izpaušanās, piemēram, ar akrila krāsām, – nē, to ne.
Man pašam šķiet, ka tēmas man īpaši nemainās, varbūt tās sanāk kaut kā apaudzēt vai padziļināt, bet arī tas nāk ar pieredzi. Ir jāiegulda daudz laika, lai vispār pie kaut kā nonāktu. Man tas sākas ar domāšanu par atmiņām, vēsturi un iekšējo pasauli. Tālāk šīs intereses saistās ar laiku un tā cikliskumu, kaut kādu attīstību, atkārtošanos un serialitātes principu.
Tas, kas man visā tajā neliek mieru, ir – saprast, kā izveidot izstādi par dzīvu organismu. Kā tikt vaļā no mākslas statiskuma un padarīt to par dzīvu procesu – nevis pievēršoties videoformātam vai performancei, bet tieši domājot par instalāciju un telpiskiem objektiem, kuri – atdzīvināti un iekustināti – varētu piedzīvot attīstību.
Vai tas saistās arī ar personālizstādi Mēs jau esam mājās, bet tu vēl viesojies?
Jā, tas ir viens no galvenajiem punktiem, ko esmu iekļāvis un mēģinājis atrisināt šajā izstādē. Izstāde kļūst par eksperimentu, jo pašu par sevi to nav iespējams iepriekš "notestēt" – ir vajadzīga pati izstāde, lai to vispār izmēģinātu. Tādā ziņā man patīk tas, ka izstāde un pats tās fakts kļūst par eksperimentu. Protams, ir iespējams atrast dažādus izteiksmes līdzekļus, izvietojot jau darbnīcā radītus darbus, bet mainīgais izstāžu formāts, man šķiet, ir pateicīgi izmantojams kā mākslas darbu papildinātājs.
Vai tev nešķiet, ka izstāde gandrīz vienmēr ir uztverama kā eksperiments no socioloģiskā viedokļa?
Jā, es droši vien tam varu piekrist, un tomēr es arī domāju par to, ka konkrēti šī izstāde notiek laikmetīgās mākslas centrā Kim?, kam ir specifiska auditorija. Lai arī cik ļoti gribētos domāt, ka tur iemaldīsies kāds nejaušs garāmgājējs, tā gluži nenotiek. Ja mēs runājam par izstādi kā socioloģisku eksperimentu, tas attiecas uz šauru cilvēku grupu. Nevajag arī sadomāties, ka pilnīgi visiem būtu jāuztver un jāinteresējas par mākslu. Ja Latvijas sabiedrība būtu lielāka, proporcionāli lielāks būtu arī to cilvēku skaits, kuri ir ieinteresēti šajos procesos. Ir cilvēki, kuri nav atraduši jēgu skatīties uz mākslu, jo tas tomēr ir laiks pašam ar sevi, kad tev pašam ir jāreflektē un jāieklausās iekšējā dialogā par konkrēto darbu.
Vai tu domā par savu kā mākslinieka atbildību, veidojot šo projektu?
Es par to nedomāju, vienkārši cenšos izturēties atbildīgi pret sevi. Jo māksla jau vispār ir tāda... Tu pats sev izvirzi izaicinājumus, un tieši tik augsta arī ir tava latiņa. Nē, godīgi sakot, es par to neuztraucos. Galvenais uztraukums man ir pēc iespējas skaidrāk redzēt savu ideju, to, ko es gribu ielikt izstādē, un to, kā atrisināt konceptu, lai tas realizētos atbilstoši sākotnējām iecerēm un kvalitātes standartiem.
Mākslā ir tik daudz nejaušības faktoru, un mani interesē katru reizi uztaisīt kaut ko jaunu ar cerību, ka tas būs arvien labāk. Pēdējā laikā man gribas pievērst uzmanību tam, kādus materiālus izmantoju. Esmu izgājis cauri periodam, kad darbi tiek taisīti no kartoniem, un, ja tāda ir ideja, tas attiecīgi ļoti labi darbojas, bet tagad man gribas izmantot kvalitatīvus materiālus, un esmu gatavs ieguldīt tajā vairāk līdzekļu. Man ir svarīgi domāt par to, kas notiks ar šiem izmantotajiem materiāliem arī pēc simt gadiem, tāpēc es nevēlos savus mākslas darbus uztaisīt tādus, lai pēc izstādes tie būtu vienkārši jāizmet miskastē. Es to neatbalstu pat tad, ja šāda rīcība iecerēta konceptuāli, – tas ir stulbi, jo tā tiek saražots daudz mēslu.
Šādā ziņā mākslas pasaulei ir daudz par ko padomāt, jo visas mainīgās izstādes tiek būvētas un nojauktas un maza ir izpratne par to, kas notiek ar izmantotajiem materiāliem. Ir jāmēģina ieviest pārmaiņas un jāmeklē labāki principi, kā mākslas pasauli padarīt ilgtspējīgāku. Tā ir viena no lietām, ko es gribētu apzināties kā savu pienesumu.
Sadarbībā ar Ernesta Berņa un Oļega Fiļa labdarības fondu
