Kaut kur sirdī katram līdzjutējam bija sajūta, ka uz laukuma ik reizi kaut maza, bet tomēr tiek izcīnīta kauja par Latviju. Starp citu, uz formām uzvārdi bija krieviski, komandu finansēja LPSR milicija, trenēja un starp līderiem bija daudzi "krievvalodīgie iebraucēji". Neticami, bet Dinamo starts pagājušajā sezonā atdzīvināja līdzīgas emocijas desmitiem tūkstošu hokeja līdzjutēju.
Pirms pāris nedēļām izraisījās publiskas debates par to, vai ir labi, ka Latvijas Dzelzceļš finansē atjaunoto Rīgas Dinamo komandu, kas pagājušogad ļoti labi startēja otrajā spēcīgākajā Pasaules hokeja līgā – KHL? Domāju, ka jā, taču stingri nodefinējot kritērijus, pie kādiem valsts vai tās uzņēmumi ir tiesīgi to darīt. Tie, manuprāt, būtu:
-
komandai ir jāpiedalās un jābūt konkurētspējīgai starptautiskās sacensībās;
-
cieši jāsadarbojas ar attiecīgā sporta veida jaunatnes sistēmu;
-
valsts/pašvaldību un to uzņēmumu finansējumam kopsummā ir jāveido mazāk nekā puse no komandas gada budžeta;
-
finansēm ir jābūt atklātām, lai nebūtu šaubu par izlietojumu un nodokļu nomaksu par lielajām sportistu algām.
Ja kāda komanda nevēlas vai nespēj izpildīt visus kritērijus, tad tai ir jāiztiek tikai ar privātu finansējumu. Un, protams, ka finansēt sportu drīkst tikai tādi uzņēmumi, kas strādā ārvalstu tirgos un konkurē savā nozarē, nevis Latvenergo, Rīgas Siltums, Rīgas Ūdens u.tml.
Esmu pārliecināts, ka, ja sporta federāciju un klubu pārstāvji spēs izstrādāt un piedāvāt sistēmisku redzējumu, tad diskusija kļūs kvalitatīva un, manuprāt, sabiedrības attieksme un politiķu lēmumi būs pozitīvi. Krīzes laikā valsts/pašvaldību tieša un netieša palīdzība sportam ir izšķiroša. Taču diemžēl ekspremjera Aigara Kalvīša un Rīgas vicemēra Aināra Šlesera bravūrīgā "klaigāšana" medijos, ka jāfinansē ir "visiem un rīt uz pusdienas laiku", ir tikai sportam kaitējumu nodarījusi. Šis ir gadījums, kad jāsaka, ka, ja abi kungi būtu izmantojuši iespēju paklusēt, tad Rīgas Dinamo būtu tikai ieguvis.