Uz arhitekta Renco Pjano biroju un māju, kas atrodas kalnā Vidusjūras krastā viņa dzimtās pilsētas Dženovas rietumos, neved autoceļš. Šo vietu sauc par Kuģa smaili/Punta Nave. Būvju komplekss, kurā strādā uzņēmuma Renzo Piano Building Workshop darbinieki, atgādina tauriņa spārnu un siltumnīcas, kas izplatītas Ligūrijas piekrastē. Šeit trijās minūtēs var uzbraukt ar vagoniņu vai uzkāpt kājām. Tāda bija Renco Pjano ideja, kad viņš 1991. gadā izbūvēja šo objektu, – cilvēkiem, kuri tur ierodas, ir jāpārslēdz ātrums, jānomierinās un jāpalēnina temps. Jānoskaņojas uz cita viļņa.
Katra projekta biogrāfija
Renco Pjano domāšanas un darbības dinamiku nosaka viņa muzikālais uzvārds. Viņš ir izvēlējies strādāt klusi (mūzikas terminoloģijā – piano) un attīstīt meistarību soli pa solim. 81 gadu vecajam arhitektam ir veltīta izstāde Renzo Piano: The Art of Making Buildings Londonas Karaliskajā mākslas akadēmijā. Renco Pjano ir īstenojis vairāk nekā simt projektu visā pasaulē. Daudzi no tiem ir vērienīgi kultūras objekti, teātri, koncertzāles un muzeji. Slavenākais ir Žorža Pompidū centrs Parīzē – tas ir Renco Pjano kopdarbs ar Ričardu Rodžersu.
Ekspozīcija atgādina laboratoriju un pētniecības centru. Divās gaišās telpās ir sešpadsmit galdu, pie kuriem var apsēsties un izpētīt materiālus. Katrs galds ir veltīts kādam nozīmīgam Renco Pjano projektam. Uz galda ir maketi, modeļi, shēmas, skices, zīmējumi, rasējumi, dokumentācija, katram konkrētajam objektam raksturīgas konstrukciju detaļas un mehānismu fragmenti. Daži no tiem lido gaisā virs galdiem.
Šeit izklāstīta detalizēta katra projekta biogrāfija. Ieskats Renco Pjano agrīnajos darbos (1964–1971). Žorža Pompidū centrs (1971–1977) Parīzē. Kompānijas IBM ceļojošais paviljons (1982–1986). Žana Marī Tžibau kultūras centrs (1991–1998) Numeā Jaunkaledonijā. Laikraksta The New York Times debesskrāpis (2000–2007) Ņujorkā. Kalifornijas Zinātņu akadēmija (2000– 2008) Sanfrancisko. Kansai starptautiskās lidostas terminālis (1988–1994) Osakā. Džona un Dominikas de Menilu kolekcijas muzejs (1981–1987) Hjūstonā. Žeroma Seidū un Patē fonda ēka (2006–2014) Parīzē. Debesskrāpis The Shard (2000–2012) Londonā. Botina mākslas centrs (2010–2017) Santanderā Spānijā. Vitnijas Amerikāņu mākslas muzejs (2007–2015) Ņujorkā. Koncertzāles komplekss Parco della Musica (1994–2002) Romā. Stavra Niarha fonda Kultūras centrs (2008–2016) Atēnās, kurā ietilpst Grieķijas Nacionālā opera, Grieķijas Nacionālā bibliotēka un dabas parks. Kinoakadēmijas muzejs (2012–) Losandželosā. Bērnu ķirurģijas centrs (2013–) Entebē Ugandā.
Starp divām izstāžu telpām ir vēl viena – tas ir ekspozīcijas centrs. Šeit tiek demonstrēta režisora Tomasa Rīdelsheimera speciāli izstādei uzņemtā Renco Pjano portretfilma, kurā amizantais meistars dalās pārdomās par dzīvi un profesiju. Pie sienām ir melnbaltas fotogrāfijas – tie nav kadri no arhitektūras kataloga, bet aizraujoši mirkļi no Renco Pjano mūža. Zāles vidū ir milzīga sala, kas veidota no finiera, – Renco Pjano radītās pasaules karte, kurā izvietoti viņa īstenoto un topošo projektu maketi. Kopā – 102 darbi. Renco Pjano vienmēr interesējuši gan tehnoloģiski eksperimenti, gan māksla. Viņš ir pragmatiķis un sapņotājs vienlaikus. "Paskatieties uz to ielu vai vietu, kurā plānojat kaut ko uzbūvēt. Tas, ko jūs tur izdarīsiet, mainīs cilvēku dzīvi," viņš uzsver.
Svētdienas rituāls
Renco Pjano ir dzimis un audzis Dženovā, ostas pilsētā Itālijas ziemeļrietumos Vidusjūras piekrastē. "Dženovu veido akmens un ūdens, tie ir divi pretpoli, kas rada Dženovas spēku. Pati pilsēta, akmens ēkas, jumti, šaurās ielas iemieso ģimeniskumu, aizsargātību, drošību, savukārt jūra simbolizē iespējas. Ūdens ir bezgalība, piedzīvojumi. Mani fascinē gan ģimene, gan piedzīvojumi," saka arhitekts.
Viņš spilgti atceras bērnību: "Mums ar tēvu bija svētdienas rituāls – dievkalpojums, osta, pusdienas. Pēc Otrā pasaules kara beigām osta bija lieliska vieta: tur viss kustējās, kuģi atgādināja ēkas, kuras spēj pārvietoties. Savus objektus es uzskatu par lidojošiem kuģiem. Viss ostā redzētais rosināja manu iztēli. Būdams mazs zēns, es fantazēju par ceļojumiem. Osta ir labākā vieta, kur par to sapņot: tu gribi aizbēgt un atklāt pasauli. Tas ir raksturīgs Dženovas iedzīvotājiem. Mūsu pilsēta ir pamatīga un trausla vienlaikus."
Renco Pjano allaž ir aizrāvies ar burāšanu. Kopš jaunības viņš būvē laivas un jahtas: "Sešpadsmit astoņpadsmit gadu vecumā nolēmu uzbūvēt savu pirmo laivu. Tā sanāca sešus metrus gara un tik plata, ka nespēju to dabūt ārā no garāžas un man bija jāizlauž durvis. Tēvs par to nebija priecīgs. Radīšana ir ārkārtīgi nozīmīga. Kādā brīdī bērnībā cilvēks saprot, ka viņš spēj kaut ko radīt savām rokām, un tas viņu pārsteidz. Desmit līdz piecpadsmit gadu vecumā nāk apjausma: "Es to esmu izdarījis! Man ir izdevies!" Tas ir svarīgs brīdis dzīvē: lai kļūtu radošs, tev ir jāpieņem lēmums būt radošam. Pamēģini! Ielec nezināmajā! Itāļu valodā mēs sakām: piano, piano. Klusāk, klusāk, nesteidzīgi. Arī arhitektūra top šādi, soli pa solim. Pat ja būvniecības process ir mehanizēts, mūsu darbā ir saskatāms roku pieskāriens, jūs redzat, kā ir izveidots objekts, no kādiem elementiem tas sastāv."
Celtnieka dzeja
Renco Pjano bieži atkārto: arhitektūra ir laikietilpīgs process, kas nevar notikt ātri. "Dienas laikā arhitekts nepārtraukti mainās un pārslēdzas no vienas lomas uz citu. Deviņos no rīta esmu dzejnieks, desmitos kļūstu par humānistu, divpadsmitos pārvēršos par celtnieku. Arhitektam ir jākļūst par celtnieku, pretējā gadījumā viss kaut kur aizplūdīs... Viņam ir jābūt dzejniekam, jo tikai tā var pievērsties neredzamu lietu maģijai, gaismai, vieglumam, caurspīdīgumam. Arhitektam ir jābūt humānistam, kuram ir sapratne, kāpēc viņš to visu dara. Sapratne attīstās pakāpeniski. Man tā veidojās trijos posmos. Pirmais – es projektēju ēkas un mājokļus, ticot, ka arhitektūras galvenais uzdevums ir sniegt cilvēkiem patvērumu. Otrais posms – apzināšanās, ka arhitektūra ir publiska māksla. Trešais posms, kurā ir vēlams nonākt nedaudz vēlāk, kad jau ir uzkrāta pieredze, – arhitektūra ir stāstu stāstīšanas māksla."
Viņaprāt, arhitektūra nav iedomājama bez sarežģīta skaistuma, kas rodas tad, kad neredzamais kļūst redzams. Renco Pjano augstu vērtē skaistumu, taču atzīst, ka lielākoties tas ir neaizsniedzams kā Atlantīda. "Pie mums Vidusjūras reģionā ir pieņemts, ka skaistas lietas nav tikai skaistas – tās ir arī labas. Es ticu, ka tās patiešām spēj aizkustināt un mainīt cilvēkus. Tā ir arhitekta profesijas jēga – radīt kaut ko skaistu un labu. Skaistums ir viena no nedaudzajām lietām, kas var mainīt pasauli."
Viegluma uzvara
Visos projektos Renco Pjano ir svarīga gaismas un viegluma koncepcija. "Gaisma ir draugos ar caurspīdīgumu un vieglumu. Vieglums nav tikai fizisks termins, svars un citi parametri. Vieglums ir attieksme, vieglums ir arī trauslums. Skaņa, mūzika, tēli, vārdi – tā arī ir gaisma un vieglums. Ar to tik daudz var izdarīt. Vieglums ir uzvara pār gravitācijas spēku. Arhitekts pavada visu mūžu, cīnoties pret gravitācijas spēku. Materiāli, ar kuriem strādājam, ir smagi – betons, tērauds, koks, baļķi. Tas viss var sabrukt, un mums tas ir jāpaceļ un jānotur."
Renco Pjano ar pietāti izturas pret savu objektu konstrukciju. Viņš allaž ir veltījis pastiprinātu uzmanību formas, materiālu un inženiertehnoloģiju simbiozei, lai piešķirtu ēkām viegluma un poētiskas elegances sajūtu. Forma, struktūra, līdzsvars – visas šīs īpašības arhitekts ir padziļināti pētījis kopš tā laika, kad jaunībā sāka būvēt laivas un burāt. Renjo Pjano viegluma un gaismas izjūtas saknes ir meklējamas Vidusjūras ainavā. Viņš cenšas ienest arhitektūrā pēc iespējas vairāk gaismas, tas ir svarīgs faktors vairāk nekā trīsdesmit meistara īstenotajos mākslas galeriju un muzeju projektos – tajos izstrādātas tādas jumta konstrukcijas, kas ļauj telpā ieplūst dienasgaismai.
Zaļais flomāsters
Renco Pjano apgalvo, ka arhitektam nevajadzētu pilnībā uzticēties datoram. "Dators ir mazliet dumjš. Tam viss ir jāpasaka priekšā, savukārt rokai, kurā ir zīmulis, nekas nav jāsaka – šķiet, tā darbojas pati, rokas kustībā ir zināma brīvība. Jūs nospiežat pogu, un dators jums uzzīmē ēku, viss ir gatavs. Taču dators nekad nepasaka patiesību. Ja zīmējums ir paveikts labi, tas jums sniedz apmierinājuma sajūtu. Tās ir lamatas. Dators visu izdara ātri, tas cenšas paātrināt laiku. Arhitekta darbam ir jābūt dabiskam. Nevar paātrināt grūtniecību un iznēsāt bērnu deviņās nedēļās, nevis deviņos mēnešos. Cilvēka prātam ir nepieciešams laiks, lai domātu, pārdomātu un mainītu viedokli. Arhitekts nevar mainīt viedokli, atrodoties būvlaukumā, – tad jau ir par vēlu."
Renco Pjano uzticas rokai, zīmulim un savam iecienītajam zaļajam flomāsteram. "Lielākā kļūda, ko var pieļaut arhitekts, ir kļūda mērogā: pārāk vēlu tiek konstatēts, ka objekts ir pārāk liels, pārāk mazs vai neproporcionāls. Visu pārējo var pārbaudīt, paredzēt un izskaitļot. Jūs varat izgatavot modeļus un prototipus, testēt detaļas un dažādus savienojumus," piebilst meistars.
Viņš ir pārliecināts, ka arhitektūra ir miera veicināšanas žests, pretstats iznīcināšanai. "Arhitekts nebūvē tikai objektu – viņš būvē iecietību. Arhitekts rada vidi, kurā cilvēki var satikties un būt kopā, – ielas, laukumus, pilsētas, ēkas. Tā ir vide, kurā daudzveidība ir vērtība, nevis problēma. Es redzu Eiropu kā lielu pilsētu, kurā ir ezeri, meži, kalni, jūra. Tā ir pilsēta, kurā ir īstenotas urbānisma un humānisma idejas un cilvēki spēj dzīvot kopā."
Arhitekta retrospekcijas katalogu noslēdz itāļu aktiera un režisora Roberto Benīni eseja Kāpēc es mīlu Renco Pjano. Šis ir aizkustinošs teksts. "Es mīlu Renco Pjano tāpēc, ka viņš būvē cilvēkiem, nevis savam zīmolam," raksta Roberto Benīni.
Klusais humānists
Renco Pjano dzimis 1937. gadā Dženovā celtnieku ģimenē. Studējis Florencē un Milānā, jaunībā daudz ceļojis pa Eiropu un ASV, dibinājis kontaktus ar ievērojamiem dizaineriem un inženieriem.
Renco Pjano karjerā īpaša nozīme ir Londonai: šeit mazā galerijā Hempstedā 1967. gadā notika viņa pirmā personālizstāde, pēc diviem gadiem viņš sarīkoja izstādi prestižajā Londonas skolā Architectural Association, kur vēlāk kļuva par pasniedzēju.
Lielbritānijas galvaspilsētā viņš iepazinās ar kolēģi Ričardu Rodžersu. Pēc inženierkompānijas Arup pārstāvju ierosinājuma abi jaunie arhitekti piedalījās konkursā par Parīzes Žorža Pompidū centra projektēšanu, un 1971. gadā viņi tajā uzvarēja. Londonā arhitekti nodibināja biroju Piano & Rogers. Drīz Renco Pjano pārcēlās uz Parīzi. No 1977. gada līdz 1981. gadam Renco Pjano strādāja kopā ar inženieri Pīteru Raisu uzņēmumā Atelier Piano & Rice.
1981. gadā Renco Pjano izveidoja kompāniju Renzo Piano Building Workshop/ Renco Pjano celtniecības darbnīca (arhitekts īpaši uzsver nosaukuma pēdējo vārdu, kas raksturo būtisku viņa aktivitāšu aspektu). Tā pašreiz darbojas Dženovā, Parīzē un Ņujorkā. Uzņēmumā strādā 150 darbinieku un desmit partneru.
1989. gadā Renco Pjano ieguva Karaliskā britu arhitektu institūta zelta medaļu, 1995. gadā – Japānas imperatora pasniegto mākslas balvu Praemium Imperiale, 1998. gadā – augstāko apbalvojumu arhitektūrā Prickera balvu.
Izstāde
Renzo Piano: The Art of Making Buildings
Londonas Karaliskajā mākslas akadēmijā būs skatāma līdz 20. janvārim
Informācija: www.royalacademy.org.uk