Katra patiesa mīlestība mani padara līdzīgu mīļotajai sievietei. Nekas nepadara cilvēkus tik līdzīgus vienu otram kā kopdzīve laulībā. Visspēcīgāk to piedzīvoju savienībā ar Asju, tā, ka es daudz ko sevī atklāju pirmo reizi, – šīs rindas 1931. gadā rakstījis vācu filosofs Valters Benjamins, pieminot arī Asju Lācis (1891–1979), novatorisko latviešu izcelsmes režisori, pedagoģi un teorētiķi. Nupat Latvijas Nacionālajā bibliotēkā atklāta kuratora Andra Brinkmaņa un Latvijas Laikmetīgās mākslas centra veidotā izstāde Asja Lācis. Avangarda inženiere, kurā viņas radošā un teorētiskā darbība tiek aplūkota kā būtiska sociālisma un avangarda ideju savienotāja teātra mākslā.
Radoši un privāti
Asjas Lācis dzīves gājumā ir apvienojušies dažādi Eiropas avangarda ģeogrāfiskie pieturpunkti, viņa satikusies un sadarbojusies ar nozīmīgām kultūras personībām, to vidū – jau minētais Valters Benjamins, Bertolts Brehts, Vladimirs Majakovskis, Sergejs Eizenšteins, Dziga Vertovs un daudzi citi. Vienlaikus izstāde sola izcelt viņas pašas individuālo ieguldījumu, ko līdz šim aizēnojuši slavenību vārdi.
Kā paralēls notikums izstādi ievadīja Valtera Benjamina Maskavas dienasgrāmatas izdošana Latvijas Laikmetīgās mākslas centra tulkojumu sērijā – šis darbs lielā mērā veltīts filosofa attiecībām ar Asju Lācis, kad viņš ciemojies pie viņas Maskavā XX gadsimta 20. gadu otrajā pusē. Jaunās padomju valsts iekārtas un kultūras vērojumu apraksti šajā dienasgrāmatā mijas ar ļoti privātām pasāžām, piemēram, par vēlmi palikt divatā ar Asju un viņas neļaušanos skūpstiem.
Par vēl vienu izstādi ievadošu pasākumu var uzskatīt 2017. gada lielizstādi documenta Kaselē, kurā Asjai Lācis bija veltīta Andra Brinkmaņa radītā ekspozīcija, kas atradās jaunizveidotajā brāļu Grimmu muzejā – sadaļā, kura atvēlēta svarīgām, bet līdz šim nepamatoti mazzināmām kultūras personībām. Latvijas Nacionālajā bibliotēkā aplūkojamā ekspozīcija ir paplašināta documenta redzētās izstādes versija, kas pielāgota Latvijas auditorijai. Dizainera Riharda Funta vadībā ekspozīcija iekārtota Asjas Lācis iemīļotajā oranžajā krāsā.
Utopijas sapnis
Par Asjas Lācis radošo mantojumu Itālijā dzīvojošais kurators un pasniedzējs Andris Brinkmanis interesējies jau ilgstoši – gan saistībā ar kultūras apmaiņas procesiem, gan ar alternatīvās izglītības modeļiem. Līdzīgi kā documenta gadījumā, arī Rīgas izstādes mērķis ir popularizēt Asjas Lācis ieguldījumu avangarda kultūrā, taču viņas mazzināmības mērogi, ja tos tā drīkst dēvēt, abās kultūrvidēs ir visnotaļ atšķirīgi.
Lai gan trūkst pamatīgas viņas darbības izpētes un tajā balstīta novērtējuma (jo sevišķi – ņemot vērā teātra darbinieku augsto prestižu Latvijas sabiedrībā), negribētos piekrist izstādes veidotāju nostādnei par Asju Lācis kā Latvijas kultūrā nezināmu figūru, jo publiskajā telpā viņas vārds izskan samērā regulāri. Piemēram, 2015. gadā Latvijas Kultūras akadēmijā tika rīkota starptautiska konference Kreisuma ideja kultūrā. Parole – Asja, tās ietvaros Valmieras teātrī bija skatāma izstāde Vilciens. Asja. Savukārt 2014. gadā festivālā Survival Kit 6 filosofs Jānis Taurens kopā ar mākslinieku Reini Dzudzilo bija radījis darbu Utopijas sapnis, kurā tika lasīti dažādi teksti, to vidū arī Asjas Lācis (īstajā vārdā Anna Lāce, dz. Liepiņa) atmiņas, – darbu komentējot, izstādes katalogā Jānis Taurens minēja, ka "(..) Anna Lācis varbūt ir Latvijas vienīgā saistība ar pasaules filozofiju – pārējais ir vienkārši provinciālisms".
Saskares punkti
2015. gada izstādē Vilciens. Asja kā galveno vizuālo metaforu scenogrāfs Reinis Suhanovs izmantoja vilcienu solus, tādējādi norādot uz Asjas Lācis dinamiskajiem kultūras sakariem. Savukārt izstādē Asja Lācis. Avangarda inženiere uzsvars likts uz arhīva materiāliem un centieniem caur tiem atklāt jaunus pavedienus Asjas Lācis dzīvē un daiļradē. Tiesa, inženierzinātnes piesaukšana nosaukumā šoreiz nešķiet īsti vietā – spēcīgais padomju avangarda mākslinieku uzsvars uz tehnoloģijām, konstruktīvistu un produktīvistu idejas par mākslinieku kā inženieri šim vārdam avangarda kultūras kontekstā piešķir ļoti specifiskas, konkrētas asociācijas, kuras nav tik vienkārši izmantot kā vispārinātu metaforu.
Saskares punkti starp Asju Lācis un avangarda kultūru ir rodami mazliet citur, piemēram, pārliecībā par sabiedrības mainīšanu ar mākslas palīdzību, pašas mākslas tuvināšanu ikdienas dzīves praksei, aktīvu "vienkāršo cilvēku" iesaisti. Kopumā izstādē joprojām samērā daudz uzmanības ir atvēlēts Valteram Benjaminam un viņa tekstiem, piemēram, eksponēts 1928. gada fragments no režisorei veltītās grāmatas Vienvirziena iela par maldīšanos Rīgā, kurā Valters Benjamins ir ieradies, lai satiktu Asju, taču bez jebkādas nojausmas par to, kur viņu meklēt.
No pašas Asjas Lācis tekstiem izstādē ir lasāms tikai kopdarbs ar Valteru Benjaminu Neapole, kā arī fragments no viņas 1921. gada raksta Jaunie virzieni teātra mākslā. Šī disproporcija rada mazuma sajūtu. Arī divas viņai veltītās padomju perioda īsfilmas atklāj radošu, interesantu un – bez šaubām – harismātisku personu dzīves nogalē, taču materiāls neiepazīstina ar viņas unikālo skatījumu uz režijas metodēm, piemēram, ka uz viņas izrāžu mēģinājumiem Valmieras teātrī bieži aicināti īsti lauksaimnieki, lai izvērtētu, cik autentiski viņus uz skatuves attēlo aktieri.
Netiek aktualizēts arī tas, ka Asja Lācis bija viena no pirmajām sievietēm režisorēm (no 1950. līdz 1957. gadam arī Valmieras teātra mākslinieciskā vadītāja) ne tikai Latvijas, bet pasaules mērogā. Arī par mediju ietekmi uz sabiedrību viņa ir rakstījusi vēl pirms paša Valtera Benjamina – 1928. gadā izdotajā grāmatā Bērni un kino. No izstādes varētu gaidīt arī skaidrāk artikulētas attiecības starp krievu, vācu un latviešu avangardu – Latvijas kultūras specifika tajā īsti netiek atklāta.
Terapijas metode
Kas tad ir šis īpašais Asjas Lācis fenomens, kas mirdz kaut kur starp Rietumu kultūras un filosofijas zvaigznēm? Izstāde līdz galam to neizstāsta, taču uzsver, ka viens no Asjas Lācis galvenajiem radošajiem ieguldījumiem ir viņas darbs ar bērnu teātra izrādēm, kurās ieviesto metodi plaši izmanto arī mūsdienās, tiesa, visbiežāk ārpus profesionālā teātra apvāršņiem. Viņas pašas profesionālā izglītība ir saistīta ar studijām Psihoneiroloģiskajā institūtā Sanktpēterburgā, ko viņa absolvēja 1918. gadā.
Pēc Pirmā pasaules kara Asja Lācis Orlā, nu jau Padomju Krievijā, nodibināja eksperimentālo bērnu teātra kolektīvu un, iesaistot aptuveni 100 bērnu, gada garumā strādāja pie kādas lugas iestudējuma. Svarīgi – tas nebija vienkārši bērniem paredzēts teātris vai radošais pulciņš mūsdienu izpratnē, kurā nudien netrūkst bērniem domātu kultūras programmu muzejos vai mākslas centros. Savlaicīga nākamo kultūras patērētāju audzināšana ir viena no patlaban redzamākajām kultūras iestāžu darbībām.
Asja Lācis Orlas teātra kolektīvā iesaistīja pēckara bāreņus, uz ielas dzīvojošos bezpajumtniekus un citus sociāli apdraudētus bērnus, ticot, ka ar radoša teātra palīdzību ir iespējams uzlabot viņu stāvokli. Turklāt bērni paši veidoja dekorācijas, piedalījās scenārija rakstīšanā, un Asjas Lācis loma bija viņiem palīdzēt, nevis pakļaut savam mākslinieciskajam redzējumam. Īpaši svarīga loma tika atvēlēta improvizācijai, lai bērni varētu spēcīgāk iejusties tēlos, – tas izvērties par terapijas metodi arī mūsdienās, caur lomu un situāciju izspēlēšanu ļaujot dažādām sabiedrības grupām censties tikt pāri traumatiskai pieredzei.
Raudājusi tikai reizi
Asjas Lācis ieguldījums nav reducējams tikai līdz bērnu teātrim, viņas interese par sociāli iedarbīgu teātra mākslu aptvēra arī citas sabiedrības grupas. Dzīvojot Rīgā, Asja Lācis izveidoja arodbiedrību teātri Vajātais teātris, kurā darbojās kā režisore un teorētiķe. 1936. gadā Asja Lācis savu kultūras sakaru dēļ kļuva par Staļina represiju upuri un desmit gadus atradās izsūtījumā Kazahstānā. Arī tur Asja Lācis nodibināja sieviešu teātra kolektīvu – viņas meitas Dagmāras Ķimeles atmiņās esot minēts, ka vienīgā reize, kad Asja Lācis ieslodzījumā esot raudājusi, bijusi tad, kad uzraudze saplēsusi iecerētās izrādes dekorācijas.
"Jaunais teātris tiecas pēc simboliem, stilizēta reālisma un vienkāršības – ar maz līdzekļiem koncentrētā veidā izteikt visvairāk domu un darbības. Revolucionārs saturs meklē revolucionāru formu! Teātrim vajag būt tai zelta rādītāja zvaigznei, kura ved uz dzīvi – mākslu," Asja Lācis rakstīja 1921. gadā. Viņas idejas par patiesi iedarbīgu teātri, kas nav tikai laiska atpūta, ar ko izskaistināt ikdienas rutīnu, šodien šķiet ne mazāk aktuālas kā viņas jaunībā nu jau gandrīz pirms 100 gadiem, – līdzīgi kā citas padomju avangarda amazones, piemēram, Varvaras Stepanovas un Ļubovas Popovas, revolucionārās dizaina idejas aktualizē augstās modes pārstāvji, arī Asjas Lācis metodes un idejas ir pelnījušas plašāku renesansi. Tieši uz to mudina arī Latvijas Laikmetīgās mākslas centra un Andra Brinkmaņa veikums, kam, cerams, sekos arī kas vairāk par arhīva materiālu demonstrēšanu.
Izstāde
Asja Lācis. Avangarda inženiere
Latvijas Nacionālās bibliotēkas 4. stāva galerijā līdz 31. martam
Sadarbībā ar Ernesta Berņa un Oļega Fiļa labdarības fondu
