Izstādes Eiropas realitātes. 20. gadsimta 20. un 30. gadu reālisma kustības Eiropā (European Realities. Realismusbewegungen der 1920er und 1930er Jahre in Europa/European Realities. Realism Movements of the 1920s and 1930s in Europe) kuratore Anja Rihtere Guncenhauzera muzejā (Museum Gunzenhauser) īsteno ģeogrāfiskā un stilistiskā ziņā pirmoreiz tik plašā mērogā izvērstu pārskatu par 20. gadsimta 20.–30. gadu daudzveidīgajiem reālisma strāvojumiem.
Saistot vietējo tradīciju ar vispāreiropeiskām reālisma ievirzēm, vērienīgā ekspozīcija veidota kā simbolisks turpinājums vācu mākslas vēsturnieka un kritiķa Gustava Frīdriha Hartlauba pirms simt gadiem sarīkotajai slavenajai jaunās lietišķības izstādei, kas tolaik pēc norises Manheimā un Drēzdenē piestāja Kemnicā – tagadējā Mākslas muzeja ēkā Teātra laukumā (Kunstsammlungen am Theaterplatz).
20.–30. gadu reālismam paralēli doti vairāki nosaukumi: nuovo realismo, realismo mágico, pittura metafisica, Novecento, Neue Sachlichkeit, Magischer Realismus, Verismus, nové realismy un citi. Fenomenam, kas sazarojoties vienlaikus uzplauka gandrīz visā Eiropas teritorijā, ir daudzas sejas un saknes dažādās valstīs. To neizsmeļ vienīgi Francijas, Itālijas un Vācijas reālistiskās un neoklasiskās mākslas ietekmīgā paradigma, ko noteica pēckara "atgriešanās pie kārtības" (retour à l’ordre) un klasiskās tradīcijas atdzimšana. Pievēršoties mazāk izzinātu reģionu un centru parādībām, kuratores akcentētie skatpunkti un eksponātu izlase pleš plašumā līdzšinējās reālisma interpretācijas eiropeisko dimensiju un mērķtiecīgi papildina sieviešu mākslas vēstures "baltos laukumus".
Pētnieciskā izstāde, sapulcinot 300 mākslas darbus no 21 valsts un iesaistot 76 mākslas institūciju un privātus deponētājus, iecerēta kā Eiropas panorāma, kas atklāj, kā ideju pārnese, sakaru tīkli un pārrobežu migrācija mainīja šī laikmeta mākslas pasauli. Tematiskās sadaļas muzeja četros stāvos vēsta par būtiskiem starpkaru īstenības aspektiem un kontrastiem, tostarp ekonomisko un kultūras pacēlumu, industrijas modernizāciju, sievietes emancipāciju un citām sociālajām pārmaiņām, “zelta divdesmito” eiforiju, modi un sportu, lielpilsētu un naktsdzīvi, pēckara un pasaules ekonomiskās krīzes izraisīto postu un pagrimumu.
Latviju šajā Eiropas reālisma parādē Guncenhauzera muzejā pārstāv deviņi vācu kuratores izvēlēti autori – Aleksandra Beļcova, Jānis Liepiņš, Ludolfs Liberts, Kārlis Miesnieks, Jānis Plase, Uga Skulme, Romans Suta, Sigismunds Vidbergs un Voldemārs Andersons. No Latvijas Nacionālā mākslas muzeja deponētās 13 gleznas un 3 zīmējumi pārsvarā ir mūsu mākslas vēsturē labi zināmi šī perioda klasikas ranga darbi, kas ilustrē gan vietējo modernistu pievēršanos laikmetīgi atjaunotam reālismam un modernizētam neoklasicismam, gan tradicionālākas reālisma izpausmes. Ekspozīcijas iekārtojums saved Ugas Skulmes Pašportretu (1926) kopā ar itāļu metafiziskās glezniecības līdera Džordžo de Kiriko Pašportretu ar māti (1922, Museo di arte moderna e contemporanea di Trento e Rovereto), Aleksandras Beļcovas Tenisisti (1927) – ar parīzieša Marsela Gromēra žanrisko kompozīciju Teniss pie jūras (1928, Musée d’Art Moderne de Paris), sagādājot arī citas negaidītas un salīdzinājumus rosinošas tikšanās.
Izstādi Eiropas realitātes pavada izdevniecībā Hirmer Verlag vācu un angļu valodā publicētas kataloga versijas, ko sastādījušas Anja Rihtere un Florence Tūrmesa. Apjomīgā izdevuma reprodukciju klāstu (384 lpp., 300 krāsainas ilustrācijas) papildina Eiropas valstu pētnieku raksti, tostarp Dr. habil. art. Eduarda Kļaviņa ieskats Latvijas klasiskā modernisma un reālisma attīstības tendencēs starpkaru gadu sociālajā un politiskajā kontekstā. Nokļuvusi uz vācvalodīgā izdevuma pirmā vāka, kā viena no Kemnicas kopizstādes sejām, starptautisku atpazīstamību iemanto Kārļa Miesnieka efektīgi portretētā Dāma pidžamā (1933).
Guncenhauzera muzejs ir jaunākā no Kemnicas Mākslas muzeja (Kunstsammlungen Chemnitz) struktūrvienībam. Tajā glabājas Minhenes galerista un mākslas kolekcionāra Alfrēda Guncenhauzera (1926–2015) kolekcija, kas pieder Guncenhauzera fondam. Ar vairāk nekā 3000 darbiem krājumā reprezentēti 270 autori, kuru radošais mantojums aptver 19.–20. gadsimta mijas, ekspresionisma, jaunās lietišķības un abstraktās mākslas parādības, arī vienu no pasaulē lielākajiem Oto Diksa darbu vākumiem. Kolekcija ir izvietota Kemnicas kādreizējās krājbankas ēkā, ko 1928.–1930. gadā jaunās lietišķības stilā cēlis vācu arhitekts Freds Oto (1883–1944), bet atbilstoši muzeja funkcijām 2007. gadā pārbūvējis arhitektu birojs Staab Architekten.