Envijas jaunākā izstāde Nozīmju griezējs pievēršas glezniecībai kā pašreferenciālam medijam, kas pats kļūst par sava satura objektu. Māksliniece atsakās no tradicionālās izpratnes par gleznu kā skaidru un pabeigtu attēlu, un tās vietā piedāvā glezniecību kā procesu – blīvu, pārsātinātu, atkārtojumos balstītu nozīmju sistēmu. Šādi darbi nonāk pretrunā ar mūsdienu mākslas minimālismu un konceptuālo tīrību, uzsverot, ka pārspīlējums, šķietama “nekārtība” un pat kaitinoša pārmērība var būt glezniecības dzīvotspējas apliecinājums.
Atkārtojums šeit nav mehāniska atkārtota darbība vai kopija, bet radoša stratēģija, kas liek domāt par Žila Delēza aprakstīto “atkārtojumu bez oriģināla” (Gilles Deleuze Difference and Repetition, 1968) – tas pats par sevi rada jaunu nozīmi. Viena un tā pati forma – vāze, interjera motīvs vai sadzīves priekšmets – atkārtojas dažādos mērogos, krāsu intensitātēs un gleznieciskos žestos, vienlaikus saglabājot līdzību un radot atšķirību. Katrs atkārtojums ir gan citāts, gan jauna pasaulīte, kas rodas no iepriekšējās. “Nozīme mainās arī vienu tēlu divreiz, trīsreiz atkārtojot. Glezna kā pasaulīte, ko katru reizi izveido no jauna,” saka pati Envija.
Nozīmju “griešana” un “kompresija” darbos parādās kā citātu un aizgūtu fragmentu integrācija – tie var nākt no mākslas vēstures, kolēģu gleznām vai pavisam ikdienišķām vizuālām situācijām. Šādi “svešie” elementi pārveido attēlu laukus, radot spriegumu starp oriģinālo un aizgūto. Piemēram, teksti franču valodā ironiski atgādina par Renē Magrita slaveno pīpi, bet interjeru un ainavu motīvi notiek negaidītas iejaukšanās. Materialitāte šajos darbos ir ne mazāk nozīmīga par tēliem. Biezs triepiens, raupja faktūra, audekla atsegumi un piejaukumi, kas pārsniedz krāsas robežas, norāda, ka glezna nav tikai attēls, bet arī objekts telpā. Tā pastāv nevis iluzori, bet ar miesisku klātbūtni, kas ļauj skatītājam sastapties ne tikai redzamo, bet arī taustāmo.
Nozīmju griezējs tādējādi nav tikai izstādes nosaukums, bet arī pieeja, kurā glezniecība kļūst par nozīmju laboratoriju – vietu, kur attēli tiek sadalīti, pārvērsti un savienoti no jauna. Envijas darbi apliecina, ka glezniecība joprojām spēj būt spēcīgs domāšanas instruments – neviennozīmīga, pārmērīga un vitāla. Katrs atkārtojums nav atgriešanās pie jau redzētā, bet gan jaunas pasaules radīšana audeklā.
Envija (1990) ir gleznotāja, kura savā praksē pievēršas glezniecības materialitātei un ikdienas tēlu pārvērtībām. Viņas darbi apvieno figuratīvu glezniecību ar tekstu, piezīmēm un autobiogrāfiskiem elementiem, radot daudzslāņainu vizuālo valodu, kas reizē ir atklāta, emocionāla un brīžiem huligāniska. Envija mācījusies Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolā un 2021. gadā absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības apakšnozari, bet glezniecības zināšanas papildinājusi arī Gdaņskas Mākslas akadēmijā (2014–2015). Piedalījusies vairākās mākslas rezidencēs Latvijā un ārpus tās – Pāvilostā, Parīzē, Portu un Padujā.
Viņas darbi izstādīti gan Latvijā, gan starptautiski. Šī ir Envijas otrā personālizstāde Look! galerijā.